Vai tas ir izdevīgi Latvijai?
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Šajā virsrakstā es atgādinu to kritēriju, kas allaž tika uzdots Latvijas Tautas frontes Domes valdes sēdēs, kas tika veidota nostādne tajā vai citā jautājumā.
Jo tad, lūk, nebija svarīgi, vai tas ir izdevīgi vienam vai otram politiskajam vai ekonomiskajam grupējumam, vienai vai otrai privātpersonai, lai cik spoža vai priviliģēta tā nebūtu. Svarīgi bija tikai un tikai: vai tas ir izdevīgi, noderīgi, labi Latvijai? Tas tik tiešām bija tāds idealizēts laiks, kad tā domāja visi.
Un vēl – mēs visi kunkstam par grūtu dzīvi, par sliktajām partijām, par… un tā tālāk. Pamatots negatīvisms sit ļoti augstu vilni. Bet tas noplok, ja iedomājam – bet kā tagad būtu, ja nebūtu bijusi Latvijas Tautas fronte un ja Latvija nebūtu kļuvusi brīva no PSRS. Un ja PSRS būtu saglabājusies? Kā tad mēs šodien dzīvotu?
Laika gaitā aizvien vairāk un vairāk nostiprinās pārliecība, ka viss ar mums notikušais bija Dieva dāvana, tā bija Dieva griba. Viss notikušais bija tik neparasts, tik brīnumains, apstākļu labvēlīgās sakritības bija tik pārsteidzošas, ka mirstīga cilvēka prātam to nesaplānot un nerealizēt.
Un man tā šķiet, ka paies gadu gadi, kad pasaules dižākie vēsturnieki beidzot apjēgs un novērtēs pie mums notikušo kā desmito, vienpadsmito vai divpadsmito pasaules brīnumu. Jo notika parasta cilvēka prātam neaptveramais: trīs mazas tautiņas pie Baltijas jūras ar plikām rokām, tikai ar gara spēku vien kļuva brīvas, izstājās no pasaules vismonolītākās, dzelžainākās lielvalsts PSRS, pie viena ar savām idejām un piemēru šo lielvalsti sagraujot. Pie viena sagraujot PSKP un sociālisma ideoloģiju. Notika tas, kas pat dažus gadus iepriekš būtu šķitis neloģisks un neiespējams.
Personīgi manā dzīvē šie pieci gadi bija visnozīmīgākie visā dzīvē. Jo man bija tā laime būt visu visnozīmīgāko notikumu mutulī, bieži vien būt pirmajam un neiedomājami riskēt. Manā dzīvē Trešā Atmoda sākās 1986. gada 15. septembrī plkst. 9.00 Jūrmalā, divas dienas salstot Čatokvas konferencē un noslēdzās 1991. gada 2. septembrī ap četriem pēcpusdienā Maskavā, Kremļa kongresu pilī, teletaipa zālē mirklī, kad no klabošā aparāta uzrauga pats savām rokām pirmais saņēmu ziņojumu, ka ASV prezidents Džordžs Bušs atzinis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību. (Šī ziņojuma attēls ir publicēts)
Arī man pienācis brīdis sākt rakstīt grāmatu (varbūt vairākas grāmatas) par notikušo, un mana priekšrocība ir tā, ka kā savu personisko dienasgrāmatu varu izmantot laikraksta «Padomju Jaunatne» komplektu, kur daudz kas dokumentēts. Un jaunajiem cilvēkiem, kas nezina, varu pateikt, ka šajos piecos gados «Padomju Jaunatne» (piecus gadus biju šīs avīzes galvenais redaktors) bija Latvijas visietekmīgākā avīze ar latviešu valodā iznākošo dienas avīžu visu laiku absolūto tirāžas rekordu – 258 tūkstoši eksemplāru. «Padomju Jaunatni» lasīja katrā mājā no pirmās līdz pēdējai rindiņai, un «Padomju Jaunatnes» toreizējā ietekme bija tik milzīga, ka tajā publicēto materiālu dēļ pat tika atcelti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas plēnumi un rīkotas ārkārtas apspriedes. Tradicionāli visur citētā «Atmoda» regulāri iznāca tikai dažus mēnešus pēc LTF pirmā kongresa, sākot ar 1989. gada 6. janvāri, un tapa «Padomju Jaunatnes» telpās un aizgādniecībā.
Absolūta un neapstrīdama patiesība ir tā, ka Trešā Atmoda kļuva iespējama, pateicoties Mihaila Gorbačova iesāktajai pārbūvei (perestroikai). Ja kāds to noliedz, viņš melo un falsificē vēsturi.
Latvijā uz vareno tautas kustību - Trešo Atmodu - veda vairākas tērcītes: helsinkiešu kustība, Vides aizsardzības kluba aktivitātes, Daiņa Īvāna un Artura Snipa rosinātā cīņa par Daugavu. Un vienlaikus varenu impulsu deva iepriekš jau pieminētā Čatokvas konference Jūrmalā. Mēs, aiz dzelzs priekškara dzīvojošie, daudz ko izdzirdējām un sapratām pirmo reizi mūžā. Un pirmo reizi visas Latvijas avīzes, radio un televīzija pārsteidzoši atklāti stāstīja kaut ko tādu, ka visiem vai galvas sagriezās.
Un tolaik es, izmantojot savas ļoti augstā amata iespējas, noorganizēju grāmatas «Jūrmalas dialogi» izdošanu 40 tūkstoši eksemplāru lielā metienā. Tajā grāmatā ir arī manis veidota nodaļa. No hronoloģijas viedokļa svarīgi atzīmēt, ka «Jūrmalas dialogi» pie lasītājiem nokļuva 1987. gada maija otrajā pusē. Tas ir, divas trīs nedēļas pirms visiem zināmajiem notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Grāmatas veidošana un izdošana bija gara un sarežģīta epopeja, bet visa tā rezultātā es zaudēju toreizējo amatu un mani pazemināja par «Padomju Jaunatnes» redaktoru. Un tas bija tas, kas man patika visvairāk.
Taču Čatokvas ķecerības gars manī bija ieperinājies, un es arī darīju daudz ko tādu, ka izgāja ārpus tiešā darba pienākumiem.
Būtiskākais pirmais darbiņš bija līdzdalība, organizējot tautas gājienu pie Mātes Latvijas Brāļu kapos 1988. gada 25. martā. Tolaik pie Brāļu kapu vārtiem sēdēju Rīgas Radiotranslācijas tīkla mikroautobusā, kas no vienas vietas bija apkārts ar skaļruņiem, un šo gājienu vadīju, cilvēkus uzrunājot. Cilvēkiem bija jāiedveš miers un pietāte, taču nevienam nebija absolūti nekādas iepriekšējās pieredzes. Bet fons bija ārkārtīgi saspīlēts. Svaigā atmiņā visiem bija cilvēku sišana pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 23.augustā, asinsizliešanas vairākās citās PSRS republikās. Par katru cenu vajadzēja panākt, lai staļinisma upuru godināšana būtu cieņpilna. Man šķiet, ka uz Brāļu kapiem todien bija atnākuši simtiem tūkstošiem cilvēku, bet iepriekšējā scenārija pat nebija. Divas stundas pirms Radošo savienību gājiena sākuma visi Brāļu kapi jau bija cilvēku pārpilni, bet tauta plūda un plūda. Situācija bija neordināra, un visvērtīgāko padomu man deva divas pusmūža sievietes, kas ieteica veidot kolonu. Un tā kolona stiepās tālu pāri Brasas tiltam. Man vēl tagad pa muguru skrien skudriņas, to visu atceroties. Jo atbildība par to visu bija uzkrauta man vienam pašam. Pat redakcijas cilvēki bija pārbijušies un man talkā atnāca tikai Dzintra Krievāne, Inta Āboliņa, Māra Kiope, Arnis Šablovskis un vēl daži.
Nākošais būtiskākais notikums bija mītiņš pie tagadējā Kongresu nama 1988.gada 14. jūnijā, ko atkal vadīju. Bija cilvēku jūra, bija radikāli noskaņotie, bet bija arī tas, ko uz mītiņu atnākušie nezināja. Visa toreizējā LKP CK Politizglītības nama zāle bija pilna ar kinoskatītājiem – bruņotiem Padomju armijas karavīriem, bet Baltijas Kara apgabala garnizonā bija trauksmes stāvoklis un karaspēks - kaujas gatavībā. Bet runātāju pulkā tolaik plašākai sabiedrībai vēl mazpazīstamais Jānis Rukšāns, kas publiku burtiski tracināja (viņš jau par to karaspēku neko nezināja). Un Valdis Turins, kas draudēja publiku aicināt sist logus blakus esošajai Centrālkomitejai, ja es nedošot vārdu Eduardam Berklavam. (Bet no ārzemju radiostaciju raidījumiem bija zināms, ka dažas dienas iepriekš tāda logu sišana bija notikusi Kazahijā un beigusies ar pamatīgu asinspirti). Es Berklavu nepazinu, bet iepriekš man bija zvanījis Boriss Pugo. Un arī viņš man bija draudējis – ja es došot vārdu Berklavam, man būšot ļoti slikti. Tā kā tieši tobrīd man no Valda Turina draudiem bija vairāk bail, tad es tomēr Eduardam Berklavam vārdu devu… Man ar visu šo sarežģīto situāciju vajadzēja tikt galā. Vajadzēja ne tik vien godam novadīt mītiņu, bet gādāt, lai gājiens uz Brīvības pieminekli un ziedu nolikšana notiktu bez starpgadījumiem. 1988.gada 14.jūnijs bija pirmā diena kopš padomju okupācijas, kad pa Rīgas ielām nesa sarkanbaltsarkano karogu un vēlāk pie Raiņa pieminekļa nodziedāja «Dievs, svētī Latviju». Šodien ar prātu to grūti saprast, bet mūsu himna bija tik ļoti aizliegta, ka cilvēki līdz pusmūža vecumam to pat vispār nekad nebija pat dzirdējuši. Pēc šī mītiņa cilvēki masveidā mācījās «Dievs, svētī Latviju» vārdus.
Tie bija izcili notikumi, bet tajā laikā gandrīz vai izcils bija katrs «Padomju Jaunatnes» numurs.
Mūsdienās jau visi aizmirsuši, kā latviešu valoda kļuva par valsts valodu. Šis diskusijas kļuva aktuālas pēc vēsturiskā Radošo savienību plēnuma 1988. gada 1. un 2.jūnijā. Tā paša gada 7. jūlijā «Padomju Jaunatne» publicēja Ilmāra Latkovska rakstu «Sarkan-balt-sarkanais», 23. augustā pirmo reizi oficiālajā presē – padomju un vācu neuzbraukšanas pakta slepeno protokolu tekstu, bet 30. augustā – akadēmiķes Ainas Blinkenas rakstu «Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo». Lasītājiem tika dots laiks – līdz 10. septembrim paust savu attieksmi, rakstot vēstules Latvijas PSR Augstākās Padomes Juridiskajai nodaļai un «Padomju Jaunatnei». Tika savākts 307 875 parakstu. Un tieši vienu dienu pirms Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma vēsturisko lēmumu, kas latviešu valodai piešķīra valsts valodas statusu. Tā bija liela svētku diena gan Ainai Blinkenai, gan visai «Padomju Jaunatnes» redakcijai.
30. septembrī publicējām akadēmiķa Jāņa Stradiņa apkopojumu «Nacionālās simbolikas lietā».
Tika darītas arī tādas lietas, kas tagad piemirsušās. Neviens vairs nezina, kā iesākās pašreizējais Nacionālās bibliotēkas projekts. Tas bija rezultāts «Padomju Jaunatnes» sadarbībai ar Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu («Labvakara» tad vēl nebija). Un tieši šo publikāciju un raidījumu iespaidā arī tapa arhitekta G.Birkerta Gaismas pils projekts, par ko tad uzreiz darījām zināmu saviem lasītājiem.
1988. gada 19. jūlijā «Padomju Jaunatnes» publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti. Man bieži pārmet, ka es atteicos publicēt pirmo aicinājumu un gudro visādas zemtekstus. Tur nekādu zemtekstu nav. Gluži vienkārši – daudzi no parakstītājiem tolaik plašākai sabiedrībai nebija pazīstami. Un vēl – politiskās situācijas ziņā kādas dienas bija jāpagaida. Tas jau nebija tik vienkārši. Redaktors katru dienu tika saukts uz LKP Centrālo Komiteju, kur mani lamāja vienā laidā. Katru avīzes numuru iepriekš lasīja cenzūra, kam bija stingri priekšraksti par to, ko aizliegts publicēt. Kā par nelaimi, tas pirmais aicinājums bija uzrakstīts tā, ka tieši tajā brīdī tā publicēšana bija neiespējama. Bet situācija jau mainījās katru dienu. Un tad pienāca tas 19.jūlijs, kad es varēju nodrukāt šo aicinājumu veidot Tautas fronti. Un neviens cits arī to nevarētu publicēt kā tikai un vienīgi «Padomju Jaunatne». Jā, tajā brīdī to nevarēja neviens cits. Pat, ja gribētu.
Esmu piedalījies visās LTF dibināšanas komitejas sēdēs. 8. septembrī mēs publicējām Latvijas Tautas frontes Programmas projektu, bet 9. septembrī – Statūtu projektu, kas tūdaļ tapa par visas tautas apspriešanas objektu.
Un tai mirklī atpakaļgaitu vairs ieslēgt nevarēja.
Tautas kustība kļuva tik masveidīga, ka visa dzīve pārveidojās kā uz burvju mājienu. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze man stāstīja, ka tolaik viņš bijis jauns students, un no augstskolas vasaras brīvlaikā nosūtīts uz Bulgārijas Tautas republiku celt «nobriedušo sociālismu». Datoru, interneta, faksa, mobilo telefonu tolaik nebija, un saziņas iespējas pat ar brālīgo sociālistisko valsti bija stipri ierobežotas. Atbraucis mājās pēc pāris mēnešiem, viņš Latviju vairs nav pazinis – visur sarkanbaltsarkanie karogi, bet tēvs ik pēc diviem vārdiem lietojis viņam gluži nesaprotamu jēdzienu – Tautas fronte…, Tautas fronte…, Tautas fronte…
Dzīve pārveidojās tik strauji kā agrā pavasari pēkšņi uznācis siltums atrauj vaļā visus pumpurus un zemi noklāj ar košu zaļumu.
Visur visi runāja tikai un vienīgi par Tautas fronti – viesībās, sanāksmēs, uz ielas, pat bēru mielastos un kāzās. Komponistu Savienības plēnumā, melioratoru apspriedēs, ārstu, skolotāju, arhitektu, kolhoznieku, bērnudārzu darbinieku sanāksmēs tolaik ne par ko citu nespieda kā tikai par Latvijas Tautas fronti.
Un arī manu dzīvi piepildīja Tautas fronte. Runāju lielajā tautas manifestācijā Mežaparkā, 2-3 reizes nedēļā TV tiešraidēs (agrāk nekas tāds nebija), piedalījos milzumdaudz kongresos, konferencēs, sanāksmēs, pie viena par avīzi arī bija jāgādā. Strādāju 16 stundas dienā, biju pārguris kā suns, bet ļoti laimīgs.
No LTF pirmā kongresa prātā palikušas dažas spilgtas epizodes. Visi jau atceras to jūsmu un skaistumu, bet aizmirsuši, ka, pateicoties Mārtiņa Griguļa un vēl dažu aktīvistu rosībām dokumentu apspriešanas laikā, kongresa pirmā dienas otrā puse, bet – jo īpaši – otrās dienas pirmā puse izvērtās tāda kā milzīgu, pat naidpilnu ķīvēšanos. Ielas, veikali, kinoteātri, transports bija absolūti tukšs, visi sēdēja pie televizoriem vai staigāja ar tranzistoriem rokās. Bet mums kongresā negācijas sita augstu vilni. Visa tauta bija satraukta, bet kongresa delegāti viens pēc otra nāca pie manis un mudināja «kaut ko darīt». Un tad nu pirms kārtējā pārtraukuma man deva vārdu ārpus kārtas (parastam cilvēkam tikt pie vārda vispār bija gluži neiespējami!) un tad nu es emocionāli un nikni centos pārliecināt, kas radikāli jāmaina diskusiju gars. Tolaik man izsprukušais emocionālais sauciens «Beigsim skaldīt matus!» vēl tagad klejo pa politisko diskusiju gaiteņiem. Taču man pašam likās, ka es esmu runājis bišķiņ pa traku, un emociju līmenī to lietu kaut kā vajadzēja saglābt. Tik mīļi cilvēki un es šitā te baros un rājos. Un uzreiz pēc pārtraukuma es atkal devos tribīnē un ierosināju regulāri vienoties kopējās dziesmās. Tūdaļ arī visi kopā nodziedājām: «Strauja, strauja upe tecēj’». Amats bija rokā, un turpmāk, kā tik atkal sākās kādi nevajadzīgi strīdi, delegāti sauca – «Dziesmu, dziesmu!», un miers bija mājās.
Un otra epizode. Mēs taču visi dzīvojām pilnā pārliecībā, ka Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs būs Jānis Peters. Neviens pat uz sekundi šo pārliecību neapšaubīja. Un pēkšņi – viņš atteicās. Ne tik vien Kongresu namā, bet visā Latvijā iestājās šokējošs klusums. Prāts atteicās klausīt. Un tad Jānis Peters šim amatam ieteica Daini Īvānu. Un Dainis devās pie man blakus esošā mikrofona, lai… arī atteiktos. Es aiz šausmām gandrīz vai saļimu, pieskrēju pie Daiņa, sagrābu viņu aiz tā vēl ne slavenā kamzoļa, un, visai Latvijai redzot (to visu TV rādīja tiešraidē), kratīju, raustīju, visu vārdā solīju palīdzēt. Vēlāk Dainis man vairākkārt atzinās, ka, ja es nebūtu viņu grābis aiz kamzoļa, viņš tik tiešām būtu atteicies.
Vēlāk divus gadus es biju Latvijas Tautas frontes Domes valdes loceklis, un, pēc Imanta Lancmaņa ierosinājuma Bauskas rajonā mani ievēlēja par PSRS Tautas deputātu no Latvijas Tautas frontes.
Man ir vēl ļoti daudz interesanta, ko stāstīt, bet šoreiz pietiks.
Un man ļoti gribētos, lai sabiedrībā un politikā atgrieztos tā mēraukla, kas valdīja Latvijas Tautas frontes darbībā - vai tas ir izdevīgi, noderīgi, labi Latvijai? Ja der Latvijai, tad tas der mums visiem.
