Iveta Bērziņa-Bebriša

Nabadzība ir briesmīgs vārds, jēdziens un situācija. Latvijā jau pāris gadus visi baiļojamies, ka tā mūs var skart personīgi. Izmisīgie kreņķi par ikdienas izdzīvošanu dzēš pozitīvās izjūtas par dzīvi un atņem dzīvesprieku. Aizbraucēji aizbrauc, palicēji paliek Latvijā.

Katru dienu, uzlūkojot savus trīs bērnus, nopriecājos par viņu nesamaitātību ar gaušanos un neticību labam iznākumam. Ja viņi ir priecīgi, tad tas ir pa īstam. Ja apņēmīgi, tad iecerēto izdarīs. Nu, gluži kā Latvijas iedzīvotāji pirms divdesmit gadiem, kad cilvēki Latvijā saprata, ka padomju laiki nevar būt viņu likteņa mūžīgais lāsts.

Es toreiz biju jauna, bet jau ar šā brīža prātu saprotu, ka esmu veiksmīga, jo man bija tas gods strādāt visprogresīvākajā dienas laikrakstā “Padomju Jaunatne” un vadīt politikas nodaļu. Tagad esmu iemācījusies rakstīt un īstenot dažādus projektus. Šajā jomā darbošos arī Barikadopēdijas fondā.

Ļoti vēlos, lai mani bērni un Latvijas jaunā paaudze nezaudē dzīves lietderības sajūtu. Piederība savai zemei ir nudien spēcīga lieta, gluži kā ticība personības harmoniskai attīstībai mīlētā vidē.