Ko teiktu Minhauzens?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Ja Brežņeva vietā būtu, teiksim, Miterāns, tad, iespējams, tagad dzīve Padomju Savienībā būtu daudz labāka,» šādi PSRS Tautas deputātu ārkārtas kongresa trešās darba dienas ievadā sacīja kāds no deputātiem. Kā redzams, arī tautas pilnvarotie ir pieraduši pie domas, ka pie visa vainojami cilvēki, nevis sistēma, kas tos radījusi.
Vakarrīt turpinājās prezidentūras likumprojekta un attiecīgo konstitucionālo grozījumu detalizēta apspriešana. Visai raiti un pārliecinoši tika izbalsoti vairāki priekšlikumi, piemēram, deputātu lielākā daļa nevēlējās, lai tiktu svītrots pants par prezidenta vecuma cenza nosacīšanu. Arī ieteikums nepiešķirt valdniekam pilnvaras, kas viņam dotu iespēju vienpersoniski izlemt jautājumu par to vai citu cilvēku pilsonības atsavināšanu, atbalstu neguva. Atkārtoti — šoreiz ar Ilmāra Bišera vārdiem — izskanēja lūgums ievērot Andra Plotnieka runā ieteiktos labojumus suverēno republiku tiesību nostiprināšanai. Diemžēl baltiešu iniciatīvas Kremļa Kongresu pilī atbalstu gūst reti.
Rīta cēliena kulminācija — deputāta Novikova negaidītais konstatējums, ka jautājuma apspriešanas gaitā ir pārkāpti kongresa norises reglamenta nosacījumi. Viņš ierosināja pārtraukt likumprojekta iztirzāšanu un pieņemt to otrajā lasījumā nākamajā kārtējā PSRS Tautas deputātu kongresā.
Pēc šīs uzstāšanās ar apbrīnojamu izveicību tribīnē kāpa kāds aktīvs pretspara devējs un nule izteikto pamatoto aizrādījumu novērtēja kā ieinteresēto spēku obstrukciju. Lieki teikt, ka vairākuma milzīgā masa Novikova priekšlikumu noraidīja.
Vārds juristam Nikolajam Neilandam:
— Tik tiešām, vakar ir izdarīta kļūda. Nosakot procedūras jautājumus, mēs ignorējām Eiropā jau apgūtās tradīcijas un paši sasaistījām sev rokas. Taču ir jāapzinās arī tas, ka nekā augstāka par kongresu nav. Un tautas deputātu vairākuma lēmums vienmēr būs likumīgs.
Man ir iebildumi pret tām prezidenta pilnvarām, kas attiecas uz republikām. Manuprāt, šo domu Anatolijs Gorbunovs ir ļoti labi formulējis savā ieteikumā, kas paredz, ka vismaz divas trešdaļas no Latvijas deputātiem akceptē vitālu jautājumu pieņemšanu. Citādi, ignorējot mūsu gribu, var pasludināt ārkārtējo vai kara stāvokli Latvijā. Diemžēl šis ierosinājums tika noraidīts.
Padomju Savienībā vienmēr ir valdījis diktators, lai gan juridiski viņa vara nekad nav bijusi liela. Ja Gorbačovs patiesi vēlētos kļūt par diktatoru, to viņš varēja izdarīt pirms pleciem gadiem, pārņemot no Čerņenko vadības grožus. Tagad, ieviesuši prezidenta posteni, mēs zināsim, no kā prasīt atbildību par noziedzībām, kādas bija pieļautas Tbilisi un Baku. Vairs nevajadzēs strīdēties par vairākiem Politbiroja locekļiem un spriest, vai vaininieks bija Ļigačovs vai Gorbačovs.
Pašreizējais process neapšaubāmi ir progresīvs, jo Politbirojs vairs nepildīs varas aparāta funkcijas. Partija ne vien de iure, bet arī de facto zaudē savu līdera lomu.
Saticis deputātu Ahromejevu, pavaicāju viņam, vai, viņaprāt, bez M. Gorbačova vēl ir kāds cilvēks, kas spētu cienīgi pildīt valsts prezidenta pienākumus. «Tas ir pa spēkam vienīgi M. Gorbačovam,» atbildēja maršals.
«Vai pieļaujat iespēju, » es turpināju sarunu, «ka PSRS Bruņotie spēki Latvijā kādreiz varētu tikt dislocēti uz tāda līguma pamata, kāds bija starp mūsu valstīm līdz Latvijas iekļaušanai Padomju Savienībā?»
«Līdz 1940. gadam bija viena situācija, bet tagad ir cita. Domāju, ka valsts aizsardzības jautājumi tiks izlemti tā, kā ir ierakstīts PSKP platformā. Tas varētu būt pamats attiecīgo likumu izstrādē. Turklāt vienmēr jāatceras, ka mūsu valstī armija ir Vissavienības organisms,» pārliecinoši atbildēja maršals.
Kongresa starpbrīži žurnālistos izraisa vislielāko satraukumu, jo vienīgi tad ir iespējams klātienē pārtvert kādu no deputātiem un izvilināt no viņa daudzmaz sensacionālu atziņu. Jāteic, manis iztaujātais Igaunijas kompartijas 1. sekretārs Vaino Veljass savās atbildēs centās turēties vispārējo priekšstatu rāmjos, acīmredzot sevi apzinoties kā «pavisam nevadošas partijas vadītāju».
— Zinu, ka neesat vienaldzīgs Lietuvas notikumu vērotājs…
— Katra Baltijas republika izvēlas sev tādu neatkarības atgūšanas ceļu, kas atbilst tās nacionālām, ekonomiskām un citām īpatnībām.
— Redzu, ka jūs nevēlaties dalīties savās domās par Igaunijas nākotni…
— Es to nedrīkstu darīt — tā ir mūsu Augstākās Padomes prerogatīva. Domāju, ka jaunievēlētais Igaunijas parlaments nosacīs mūsu republikas turpmākās attīstības ceļu.
— Vai Lietuvas kolēģu rīcībā saskatāt kaut kādas aplamības?
— Cenšos nekad nesalīdzināt republikas — tas ir mans postulāts.
Sēdes pēcpusdienas daļā deputāti apsprieda prezidentūras likumprojekta trešo — būtiskāko — sadaļu. Tika nolemts, ka prezidentu ievēl kongress, nevis visas tautas referendums. Domāju, ka tas krietni vien palielina M. Gorbačova izredzes. Igauņu deputāts Lipmā uzstādamies izklāstīja mums jau zināmos iemeslus, kāpēc lielākā deputātu daļa nevar piedalīties balsošanā. Turklāt paziņoja, ka Igaunija pilnībā atbalstot Gorbačovu, jo viņš ir liels starptautisko lietu speciālists…
Emociju bangas izraisīja deputāta Sobčaka atbildes runa uz aizvakardien no deputāta Polozkova puses izskanējušo aizvainojumu. Kā atceraties, runa bija par kooperatīva koncerna «ANT» darbošanos. Sobčaks apvainoja valdību, konkrēti Nikolaju Rižkovu, kurš pats it kā esot parakstījis dokumentu par šā koncerna dibināšanu. Šī runa izraisīja milzīgu opozīcijas lavīnu.
Rezumēdams diskusijas, Mihails Gorbačovs sacīja, ka jautājums par kooperatīva «ANT»darbību valdībai esot tikpat kā skaidrs un par to tikšot sniegts attiecīgs paziņojums. Viņš atzina, ka Sobčaka uzstāšanās esot bijusi nekorekta, un ierosināja šo diezgan skandalozo sēdes daļu televīzijā nepārraidīt. Balsojot šis ierosinājums tika noraidīts.
Ir sākusies cīņa par prezidenta amatu, un Baltijas problēmas deputātiem vairs nešķiet tik aktuālas.
PSRS prezidenta amatam tika izvirzītas trīs kandidatūras — M. Gorbačovs, N. Rižkovs un PSRS iekšlietu ministrs Bakatins. Taču M. Gorbačova sāncenši savas kandidatūras atsauca.
Piedāvāju sarunu ar PSRS tautas deputātu kinorežisoru Marku Zaharovu, mākslas filmu «Tas pats Minhauzens» un «Kā nogalināt pūķi» veidotāju.
— Jūs esat liels barona Minhauzena pazinējs. Ko, jūsuprāt, sacītu interesanto piedzīvojumu stāstītājs, ja viņš nokļūtu kongresa tribīnē?
— Kongresā viņš gūtu vērtīgus iespaidus, jo šeit var novērot daudz ko smieklīgu, diletantisku un absurdu. Esam ierauti tiesiska diletantisma vilnī un vairs nesaprotam, ka esam vienīgi nemobila un inerta ievēlēto sapulce. To Minhauzens mums neapšaubāmi atgādinātu, piebilzdams, ka mums jāmēģina izraudzīt prezidentu, jānosaka visvisādas svarīgas pozīcijas, taču nekādā gadījumā nedrīkstam iedziļināties mums neizprotamajos tiesiskajos smalkumos. Tas ir ļoti ilgs process. Krievija nekad nav bijusi tiesiska, civilizēta valsts.
— Vai sajūtat šeit, Kremļa Kongresu pilī, tā pūķa garu, ko jums tā arī neizdevās nogalināt vienā no savām filmām?
— Jā, protams. Sajūtu agresiju, pretošanās un iznīcināšanas garu. Mūsu sabiedrības spriedze šā kongresa izpausmēs varētu būt ļoti noderīga zinātnieku pētījumiem. Es ļoti ironiski izturos pret kongresa mobilitāti un tiesisko statusu.
— Kas ir grūtāk: aizceļot uz lielgabala lodes līdz Mēnesim vai neievēlēt PSRS prezidentu?
— Kad prezidents tiks ievēlēts, bet Minhauzens atgriezīsies no Mēness, pavaicāsim to abiem. Vismaz viens no viņiem noteikti pateiks taisnību.
