Sakarā ar partijas demokratizāciju
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aicinājums Latvijas komunistiem bija līdzīgs eļļai izsludinātajā, bet vēl pat lāgā iegailēties nepaguvušajā diskusijā par Latvijas Komunistiskās partijas statusu. Dokumenta autoru visai skaidri izteiktā iestāšanās par patstāvīgas partijas statusu dažās partijas organizācijās radīja bezmaz sprādziena efektu, krasi polarizējot komunistus viņu attieksmē un rīcībā. Par vienu no tādiem viskarstākajiem punktiem kļuva Maskavas rajons. Īpaši tālab, ka aicinājumu bija parakstījis arī rajona komitejas pirmais sekretārs Valfrīds Ozoliņš. «Rīgas Balss» sniedza īsu informāciju par visai dramatisko rajona komitejas plēnumu. Bet lasītāji grib zināt ko vairāk par tur notikušo, runāto. It īpaši LKP CK plēnuma priekšvakarā. Tālab šodien publicējam V. Ozoliņa ziņojumu plēnumā.
SAKARĀ AR PARTIJAS DEMOKRATIZĀCIJU
Lai orientētos šodienā, – mums kaut vai īsumā jāizanalizē pārbūve, kas sākās 1985. gada aprīlī un kļuva par jaunu atskaites punktu visai mūsu milzīgajai valstij un tās galvenajam, politiskajam spēkam — PSKP. Vairākums no mums, sākot partijas pasludināto pārbūvi, teiksim atklāti, tai nebija gatavs un pat aptuveni nespēja iedomāties tās revolucionārās sekas.
Patiesi, vārds «pārbūve» kļuva zināms visa pasaulē un nav apstrīdams, ka tā iekarojusi visu cilvēku prātus. Pasaules procesi, skaidri redzams, guva pozitīvu attīstību, bet sarežģītāk, sāpīgāk un spriegāk norit pārbūves iekšējie procesi mūsu valstī.
Pārbūves sākumā, tas ir, no 1985. gada aprīļa, bikli, ar neuzticību tika uztverta visa sāktā revolucionārā jēga. Bet nevar neredzēt arī to, ka šodien šis jēdziens «piepildījis» tribīnes. Tomēr no vārdiem uz rīcību pārejam, skaidri redzams, nedroši un, domāju, ka tieši tas mūs lielā mērā noveda pie šodienas sarežģītajām problēmām.
Minēšu tikai dažus piemērus. Gatavošanās XIX partijas konferencei. Nevar neatzīt, ka tā tika sasaukta brīdī, kad pieauga neapmierinātībā ar buksējošo pārbūvi. Ekonomiskās reformas netika realizētas un bija nepieciešams to politisks pastiprinājums. Jau toreiz skanēja balsis pār partijas atpalikšanu no notiekošajiem procesiem. Acīmredzot tāpēc M. Gorbačovs 1987. gadā PSKP CK plēnumā teica: … «iezīmējušās satraucošas tendences — ierindas partijas organizāciju atpalicība no dominējošām noskaņām, dinamiskajiem procesiem, kas izvēršas sabiedrībā…» un tālāk: «…nedrīkst pieļaut, lai pārbūve partijā atpaliktu no notiekošajiem procesiem…»
Neatgādināšu to sasprindzinājumu, kādā notika gatavošanās partijas konferencei, neatgādināšu kļūmes un daudz ko citu. Bet nevaru nepateikt, ka tieši no partijas konferences mēs visi gaidījām krasu, pavērsienu uz pārbūvi pašā partijā.
Vai mēs to sagaidījām? Godīgi jāatzīst, ka nē. Centralizētā vadība un kavēšanas lēmumu pieņemšanā šodien mūs noveda pie mūsu pozīcijas ievērojamas pavājināšanās.
Kā tas izskatījās partijas aparātu piemērā? Radās nedrošība par to, kādam tam jābūt. Sākās partijas komiteju strukturāla pārkārtošana, rezultātā radās novirzīšanās no ekonomikas. Acīmredzot tas lietai nenāca par labu. Un arī darba samaksas jautājumu risināšana aizkavējās. Tagad mēs vairs nespējam aizpildīt vakances, lai gan algas palielinātas.
Nevar neatcerēties arī to, ka, gatavojoties XIX partijas konferencei, partijas pirmorganizāciju aktivitāte bija ļoti liela. Bet to daudzie priekšlikumi praktiski palika bez skaidras atbildes. Šo atbilžu nav vēl šodien. Un šī partijas pirmorganizāciju aktivitāte zināmā mērā bija velta.
Un šogad 18. jūlija PSKP CK sanāksmē M. Gorbačovs jau atzīmēja: «. . . Pārbūve partijā būtiski atpaliek no sabiedrībā notiekošajiem procesiem.»
Ikviens no mums sev uzdeva jautājumu, kur tad slēpjas šāda stāvokļa cēloņi, kur pieļaujam kļūdas? Mūsu statistikas pārskati rada, ka krasi pieaugusi no partijas izstājušos un izslēgto dinamika, minimāla kļuvusi jaunu biedru uzņemšana.
Es no visas sirds nopriecājos, kad pirms gada, pēc XIX partijas konferences, pieauga jaunu biedru uzņemšana partijā. Man palicis prātā, kā partijas rajona komitejas biroja sēdē par PSKP biedra kandidātiem uzņēma četrus jaunus skolotājus, kas runāja par nepieciešamību palīdzēt partijai. Man likās, ka partija tomēr radusi atbalsi cilvēku sirdīs, viss notiks savādāk.
Maigi izsakoties, prieks bija priekšlaicīgs. Šodien no šiem četriem kandidātiem partijā uzņēmām tikai vienu. Trīs no viņiem atteicās.
No gandrīz 14 000 Maskavas rajona komunistiem gada laikā izslēgti un izstājušies vairāk nekā divi procenti, turklāt katrs piektais no viņiem bijis pamatnācijas pārstāvis. Un tas ir rajonā, kur partijas organizācija ir tikai 19 procenti pamatnācijas pārstāvju.
Šogad par partijas biedra kandidātiem esam uzņēmuši 65 cilvēkus. (Agrāk katru gadu gandrīz 300.) To skaitā strādnieki — 7, ar komjaunatnes starpniecību — 3, pamatnācijas pārstāvji — 14, sievietes — 16.
Bet izslēgti un izstājušies 256 cilvēki. No 214 partijas pirmorganizācijām partijas rindas, uzņemot jaunus biedrus, nav pieaugušas 184.
No 34 lielām rūpniecības uzņēmumu partijas organizācijām rindas nav pieaugušas 31.
Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmas pieņemšanu var vērtēt un neapšaubāmi jāvērtē kā pozitīvs solis uz partijas un republikas demokratizācijas pusi. Bet, ja esam vaļsirdīgi, arī šis solis tika sperts pēdējā brīdī, kad sabiedrības spriedze atkal tuvojās maksimumam. Šis dokuments patiesi bija prasība «no apakšas», nevis atļauts «no augšas».
Bet atcerēsimies, kā tika apspriests šis, mums visiem, tik svarīgais dokuments. Kā bieži vien arī šoreiz tika meklēta ienaidnieka ēna un neuzticēšanās aiz dokumenta formulējumiem un vārdiem. Un tomēr programma tika pieņemta, un mēs visi ieguvām noteiktus orientierus. Sākam domāt par pagriezienu mūsu partijas darbā.
Un kā pērkons no skaidrām debesīm mums izskanēja PSKP CK paziņojums par Baltijas republikām augusta beigās. To apspriežot, tika izteiktas dažādas domas (atcerieties rajona aktīva sanāksmi šajā jautājumā), un viedokļi bieži vien bija diametrāli pretēji. Vai tad tas nemazināja interesi par rīcības programmu?
Mūsu sabiedrības, tajā skaitā arī Latvijas Komunistiskās partijas polarizācija netika pārtraukta, un šobrīd tā ir ļoti augsta.
Domāju, ka acīm redzams ir fakts, ka esam nonākuši situācijā, kad ir divi spēcīgi un bieži vien diametrāli pretēji viedokļi par republikas turpmāko likteni un tā attīstības ceļiem. Ja mēģinātu izstrādāt dokumentu, kas apmierina abas puses, rezultātā tas nevienam vairs nebūs vajadzīgs…
To mēs redzam katru dienu un sevišķi spilgti priekšvēlēšanu kampaņā. Var apvainoties uz frontēm, bet nevar neredzēt, ka padomēs balotējušos komunistu cīņa notiek bez jebkādām cerībām uz kompromisu. Neviens negrib atkāpties. Vai tas nozīmē, ka partijas biedri saprot kopīgos uzdevumus? Tas ir ne tikai satraucoši. Faktiski tā taču ir šķelšanās.
No tās nav izvairījušās arī partijas komitejas. Arī tās sākušas polarizēties. Citādi es nespēju sev un jums izskaidrot, kā tas var būt, ka pilsētas padomes vēlēšanās partijas pilsētas komiteja, tās aparāts neatbalstīja piecus mūsu kandidātus — rajonā cienījamus cilvēkus. Tam vienīgais izskaidrojums ir partijas pilsētas komitejas paša aparāta simpātijas un reāla vara.
Domāju, ka šodien mums reāli jāpadomā par to, kāda būs padomju vara pilsētā, un jāparedz, ka komunistu grupa padomēs nebūs domubiedru monolīts.
Izdarot rajona darba kolektīvos socioloģisko aptauju pirms vēlēšanām, mēs jau reālos skaitļos un vērtējumos ieraudzījām visu to, kas šobrīd traucē apvienoties bezpartijiskos un komunistus.
Minēšu dažus šā pētījuma rezultātus 12 darba kolektīvos. Situācijas novērtējums: visumā stabils — 16 procenti, daļēji nestabils — 38 procenti, saspringts — 32 procenti.
Aptaujātie kā galvenās problēmas min sociāli ekonomiskās, ekoloģiskās un dzīvokļu problēmas. Un tikai ceturtajā vietā ir sociāli politiskās, bet tieši tām mēs sava darbā pievēršam galveno uzmanību.
Zinātnieki atzīmē, «ka starp LTF un IF piekritējiem vērojama noturīga konfrontācijā. Tā vēršas dziļumā. Un vērtējumu norobežošanās vērojama arī pēc nacionālās pazīmes (bez iedziļināšanās problēmas būtībā)».
Tam jābūt mūsu rūpju lokā — cilvēki taču vairs neuztver priekšlikumu loģiku, bet savos spriedumos pamatojas uz priekšlikuma autora nacionālo piederību.
Latvijas Komunistiskas partijas CK šā gada augusta plēnumā izteiktie orientējošie vērtējumi rāda, ka praktiski katrs otrais komunists ir kādā no frontēm. Bet mums jāpanāk zināma vienotība sava darbā!
Ir arī tīri partijiskas problēmas. Mums ir sevišķi svarīgi, un es pat teiktu bīstami, tas, ka tikai 45 procenti aptaujāto komunistu savas cerības saista ar partiju. (Nacionālā griezumā tas izskatās tā — 60 procenti krievu, 15 procenti latviešu.) Tikai 17 procenti aptaujāto bezpartijisko atbalsta partiju. Es uz šo skaitļu pamata negribētu izdarīt vispārinājumus visiem dzīves gadījumiem. Bet, ja šobrīd tos neprognozēsim, neparedzēsim, notikumu attīstību, mēs, skaidri redzams, būsim tuvredzīgi.
Tikšanās reizē Centrālajā Komitejā LKP partijas komisijas priekšsēdētājs S. Paljora nosauca 1989. gada gaidāmos skaitļus jautājumā par izstāšanos un izslēgšanu no partijas — vairāk nekā 3000 cilvēku, to skaita 70 procenti pamatnācijas pārstāvju.
Var minēt arī citus piemērus. Bet galvenais atbildēsim uz jautājumu: kā dzīvot un strādāt turpmāk?
Kā mums pārkārtot savas rindas, uz to mums jāatbild visiem, kopā, un, manuprāt, nevis ar balsošanu, bet gan ar mainīgās situācijās izpratni.
Tam mums jāatvēsina galvas un jāpalīdz izstrādāt tādu rīcību, kas Latvijas Komunistisko partiju izvirzītu avangardā.
Nesaprotot un neredzot šīs problēmas, acīmredzot arī lēmumus varam pieņemt nepareizi.
Par to ir runa arī M. Gorbačova aicinājumā Lietuvas komunistiem, — viņš aicina kopīgi noskaidrot principiāli jauno politisko situāciju un turpināt nestandarta, iespējams, šobrīd mums neierastu risinājumu meklējumus.
Cenzdamās panākt pārmaiņas, PSKP progresīvā daļa, protams, iet pa partijas iekšējās demokratizācijas ceļu. Un te atkal principiāli nav pieņemama tēze, ka pārmaiņas partijā notiks pēc ekonomiskajām un sociālajam pārmaiņām. Šāds ceļš, neapšaubāmi, ir vilkšanās astē.
Mums jāpiedāvā tāds Latvijas Komunistiskas partijas suverenitātes modelis, jāapspriež tās iespējama programma un statūti, kas patiesi apvienotu cilvēkus jaunas suverēnas padomju sociālistiskās Latvijas veidošanai. Jāapspriež arī galējais viedoklis par tās pilnīgu patstāvību, paredzot politisko procesu attīstību.
Ar tiem es domāju jau realizējamos pasākumus Krievijas Komunistiskās partijas izveidei, notikumus Ļeņingradā, Lietuvā, Eiropas sociālisma valstīs.
Neizanalizējot šos variantus un tos neapspriežot, mēs atkal varam nokļūt gaidāmo pārmaiņu spīlēs.
Lēmums, bez šaubām, jāpieņem Latvijas Komunistiskās partijas kongresam, PSKP XXVIII kongresam, Un nedrīkstam būt vienaldzīgi pret dažādiem uzskatiem. Domāju, ka šeit nav vietā arī balsošana ar vairākumu (sagatavojot priekšlikumus).
Jautājums par Latvijas Komunistiskās partijas pilnīgu patstāvību izvirzīts ne tikai šajā aicinājumā. Tas izskan daudzu viedokļos, tomēr organizatoriski tas praktiski nav izskatīts. Ja nepārņemam šīs diskusijas vadību un atstājam to pašplūsmai, tad arī rezultāti var būt neparedzami. Tā rīkoties nedrīkst.
Manis parakstītajā aicinājumā es saskatīju satraukumu par radušos stāvokli, komunistu vēlēšanos Latvijas Komunistiskajai partijai nodrošināt vajadzīgo vietu republikas politiskajā dzīvē, kopīgi celt atjauninātu, demokrātisku, sociālistisku Latvija
Valfrīds OZOLIŅŠ,
partijas Maskavas rajona komitejas pirmais sekretārs
