«Esmu darījis savu darbu»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Par kandidātu LKP Valmieras rajona birojam izvirzīts arī ražošanas uzņēmuma «Elektrons» direktors Andris Bērziņš. Rajona iedzīvotāji diemžēl nepietiekami pazīst šo enerģisko un asi domājošo cilvēku. 1971. gadā absolvējis RPI Radiotehnikas fakultāti, viņš jau desmito gadu vada «Elektrona» Valmieras uzņēmumu. 1987. gada rudenī iestājies LVU Ekonomikas fakultātē. A. Bērziņš to pabeidza dažos mēnešos (!). Šobrīd — paralēli tiešajam darbam — viņš ir arī LVU Politiskās ekonomijas katedras aspirants. Nesen A. Bērziņš atteicis piedāvāto republikas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu.
A. Bērziņš: — Esmu darījis savu darbu pēc labākās pārliecības, ne ar vienu īpaši «nesaskaņojoties», un neesmu arī traucēts. Pats paralēli veikdams strādnieka darbu, uzņēmuma ražošanas sistēmu veidoju ne tikai no vadītāja, bet arī no strādnieka pozīcijām. Virzību uz nomas principu sākām jau 1985. gadā — izstrādājām noteiktu normatīvu, kas jāiemaksā valstij, pārējā pelņa paliek pašu sadalei. Devu iespēju strādāt, darbus arī savienojot, strādāt ārpus darba laika (tagad tas ir fiksēts likumos). Pēc principa: kas strādā, tas var arī nopelnīt. Bet izrādās, ka cilvēkam nav vajadzības strādāt, lai nopelnītu, — kāpēc par trīssimt rubļiem (pērn vidējā izpeļņa «Elektronā» bija 304 rubļi) jāpūlas, ja citur divus simtus iespējams saņemt gandrīz bez pamatīga darba? Jūtu, ka pašreizējā vietā savas iespējas esmu jau izmantojis, tāpēc pievērsos aspirantūrai politiskajā ekonomijā.
Tālāk — dažas tēzes, ko izteica LTF Valmieras nodaļas valdes loceklis, «Elektrona» direktors ANDRIS BĒRZIŅŠ sarunā par šobrīd aktuāliem jautājumiem.
- Pašreizējā ekonomikas pārveides tendence balstās uz augšējo struktūru pārmaiņām. Taču šī struktūra būtu jānosaka no apakšas — pašiem ražotājiem jānoteic, cik liels un kāds pārvaldes aparāts ir nepieciešams. Arī līdzšinējā plānošanas sistēma neveicina ražošanas attīstību. Valsts pasūtījumam būtu jāiekļaujas minimālajās robežās ar obligātu izejvielu nodrošināšanu pasūtījuma izpildei. Pārējais ražošanas potenciāls jāatstāj brīvās ražošanas jomai.
- Vērtējot mūsu ekonomiku pēc Marksa tēzes, ka daba ir bagātības māte un darbs — bagātības tēvs, mums visu dod māte, bet tēvs ir dzērājs. Lai krietni palielinātu darba ražīgumu (to nosaka trīs faktori — tehnika, tehnoloģija un kvalifikācija). Jāceļ kvalifikācija. Mums ir diezgan augsta darba intensitāte, dažās attīstītākajās valstīs tā ir pat zemāka.
- Neredzu perspektīvu kooperatīvu darbībā. Manuprāt, tā drīzāk ir progresa bremzētāja. Kooperatīvi nav spējīgi radīt ne tehniku, ne tehnoloģiju, kam vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi. Patlaban ar kooperatīvu starpniecību daudzi noziedznieki legalizē savus ienākumus. Attīstīt ražošanu viņi nav ieinteresēti. Izeja būtu meklējama valsts uzņēmumu labāko īpašību apvienojumā ar kooperatīvu darbības brīvību. Tas attiecināms ne tikai uz rūpniecību, bet arī uz lauksaimniecību.
- Izstrādātā reģionālā saimnieciskā aprēķina koncepcija diemžēl nevar nodrošināt republikas patstāvību. Vienādi atskaitījumi Savienības budžetā novedis pie republiku nevienlīdzīgas attīstības, visvairāk no tās cietis tieši KPFSR. Tas savukārt var sekmēt Savienības izvērstu Latvijas ekonomisko boikotu, — tā galu galā var gan pacelt, gan nogremdēt mūsu republiku.
- Partijas XIX konferences dokumentu nostādnes nelikvidē koloniālo saimniekošanas principu, kas tiek realizēts Vissavienības resoru personā. Jo skaidri tas izlasāms PSRS finansu ministra vietnieka Frolova izteikumos avīzes «Ekonomičeskaja gazeta» šā gada 44. numurā. Tāpēc pašlaik vissvarīgākais jautājums ir nacionālā pašnoteikšanās, kas panākama tikai ar ekonomisku, juridisku un politisku neatkarību vismaz demokrātisko zemju līmenī.
- Ja lauksaimniecības prioritātes īstenošanai tiešam varētu atrast līdzekļus, tos vajadzētu virzīt nevis uz kapitālo celtniecību, bet uz individuālās ražošanas attīstīšanu. Arī valsts vadītājs M. Gorbačovs iestājas par agrosistēmas milzīgā servisa likvidēšanu, par nomnieku nodrošināšanu ar lētu un ērtu tehniku.
- Līdzšinējie pasākumi migrācijas procesa ierobežošanai, piemēram, uzņēmumu iemaksu palielināšana līdz 25 000 rubļiem, ir acu apmānīšana. Šie līdzekļi tiek ņemti no sociālās nodrošināšanas fonda, tātad uzņēmuma darbinieki tikai zaudē. Loģiski būtu, ja šī summa tiktu pārskaitīta no tā rajona budžeta, no kura ierodas viesstrādnieks.
Ļoti nozīmīgs migrācijas procesa apturēšanas līdzeklis ir republikas pilsonības statusa piešķiršana. Piekritu, ka automātiski republikas pilsonība piešķirama tikai tiem, kuri šeit dzīvojuši līdz 1940. gadam, un viņu pēcnācējiem. Jāizstrādā kritēriji, pēc kādiem piešķirama pavalstniecība tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 10 gadus un ilgāk (kā, piemēram, Anglijā, kur, starp citu, valodas prašana ir obligāta). Ja cilvēks atbilst mūsu republikas vajadzībām, kāpēc gan lai nedotu viņam pavalstniecību? Jāņem vērā, ka daļa šo laimes meklētāju pieder pie tās laužu šķiras, kas meklē vietu, kur var vislabāk noderēt, kur visvairāk var sevi izteikt. Un tas jau ir ceļš uz progresu. Pilsonības statusu nekādā ziņā nedrīkstētu piešķirt šeit izvietotajām armijas daļām, kā arī demobilizētajiem virsniekiem, kuri nav iesaukti no Latvijas.
- Ekoloģija, manuprāt, ir otrs svarīgākais jautājums. Tā kā pašreiz PSRS ir 40 miljardu rubļu skaidrs finansu deficīts, pirms netiek mainīta valsts politiskā sistēma, ļoti sarežģīti ir pievērsties ekoloģijas problēmu būtiskai risināšanai. Tas var radīt ļoti tālejošas sekas. Taču, ja gribam kaut ko atstāt nākamajām paaudzēm, jāizšķiras. Bet tautai jāpaskaidro, ka līdzekļu pārdalīšana neizbēgami būs saistīta ar dzīves līmeņa pazemināšanos.
- Saprātīgi saimniekojot, ir iespējams piesārņojumu samazināt (te mūsu saimniekošanu grūti salīdzināt ar ārzemēm). Viens no pamatprincipiem: atkritumiem jānogulstas tur, kur nogulst peļņa.
- Cilvēku veido vide: daba, ģimene un kultūra. Ja kāds no šiem komponentiem tiek ignorēts, sekas ir jūtamas. Līdz šim vērojama cenšanās apmierināt tautas zemākās prasības. Bet tā nav iespējams attīstīties. Izglītības jomā mēs esam krietni zem pasaules attīstīto valstu līmeņa. Mēs daudz mācāmies nevajadzīgu, maz iegūstam nepieciešamo. Ar to, ka četros mēnešos pabeidzu LVU Ekonomikas fakultāti, pierādīju, ka tas, ko mācāmies, bieži ir blefs. Bet tas ir likumsakarīgi. Jo izglītības sistēma līdz šim bija sistēma, kas darbojās mazākuma interesēs.
- Pēc pašreizējām nostādnēm padomes nav spējīgas ekonomiski vadīt. Manuprāt, nav jēgas pielikt savu spēku, lai tikai pierādītu savas domas pareizību.
A. Bērziņa viedokli pierakstījusi
I. RIŅĶE un J. JOHANSONS
