«Attiecībā uz nepiepildīto dvēseli...»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Patīkami, ka, apkopojot nedēļas laikā saņemtās lasītāju vēstules, ir iespējams atgriezties pie iepriekšējā vēstuļu apskata («PJ» 09.02.88.) un turpināt tajā aizsākto tematu. Vai atceraties — RMI studente aicināja uz diskusiju par kultūras vēstures mācīšanas nepieciešamību augstskolās. Un, kaut arī uz šo priekšlikumu atsaukušies tikai daži lasītāji, tomēr starp tām pustūkstoš vēstulēm, kas redakcijā pienākušas pagājušonedēļ, gandrīz vai katrā ir runa par kultūru šā vārda visplašākajā nozīmē. Garīgā kultūra, materiālā kultūra, jūtu kultūra, ekoloģiskā kultūra, valodas kultūra... Šādus vārdu savienojumus varam veidot vēl un vēl. Starp citu, latīņu vārdam «cultura» sākotnējā nozīme bijusi «kopšana». Kopt, saudzēt, novērtēt to, ko ar savu fizisko un garīgo darbu radījis cilvēks, — šī atziņa jo skaidrāk izkristalizējas sabiedriskajā domā, kuru pauž arī redakcijas pasts.
To joprojām apliecina satrauktās vēstules par mūsu republikas grāmatu glabātavas likteni. Taču visvairāk esam saņēmuši tādus sūtījumus, kuros minēta Rīgas metro celtniecība. Protests kļuvis daudzbalsīgāks. Vēl pavisam nesen vai ik pārdienas saņēmām garu garos aprakstus par to, kurš kuram transportlīdzeklī uzminis uz kājas vai iebelzis ar elkoni. Tagad, lai pasaudzētu pilsētu un tās kultūras vērtības, iedzīvotāji ir ar mieru paciest visas neērtības. Un tā nav tikai emocionāli satrauktu rakstītāju pārliecība. Pret metro celtniecību iebilst LPSR ZA Fizikas institūta, LPSR ZA Radioastrofizikas observatorijas, 3. profesionāli tehniskās vidusskolas kolektīvi, kā arī Rīgas, Bauskas, Smiltenes, Jūrmalas iedzīvotāji. Baltijas specializēto darbu pārvaldes energouzraudzības iecirkņa priekšnieks J. Zalāns savu argumentēto vēstuli beidz ar šādiem vārdiem:
«Cerams, ka mūsu pilsētas vēlētās padomes atradīs pilsonisku drosmi, lai noraidītu kādam resoram izdevīgu pasākumu.»
Tagad — par pārējām vēstulēm. Rīdziniece I. Tīdere un liepājniece A. Ziemele raksta, ka lielāka uzmanība būtu pievēršama medicīniskās apkalpošanas kultūrai. Kuldīdznieku I. Liekniņu satrauc ekoloģiskās izglītības trūkums sabiedrībā. Rīdzinieks J. Kamergrauzis ir nemierā ar to attiecību veidu, kāds pastāv starp valsts un privāto taksometru vadītājiem.
Kā kulturāli pavadīt laiku — šis jautājums skan vairākās vēstulēs. R. Askoļska no Ludzas izsaka savu viedokli par jaunajām Rīgas kinostudijas filmām. Rīdziniece L. Treija domā, ka nedrīkst jauniešu atpūtai ierādīt pagrabtelpas. Jau pedagogs Makarenko uztraucies par bezpajumtnieku mitināšanos pagrabos, kas esot gan kaitīgi veselībai, gan morāli pazemojoši.
No Smiltenes mežrūpniecības saimniecības pienākusi vēstule (autore savu vārdu lūdz neizpaust) par jauniešu nīkuļošanu Silvā. «Pie mums ir tik daudz jauniešu, kas labprāt dejotu, dziedātu, sportotu, taču ko lai dara, ja mums nav kur piedalīties! Kluba vadītāja iebilst, ka neesot cilvēku, kas jauniešu kolektīvus vadītu. Vai tad mums pašiem tie būtu jāmeklē?»
Pirms kāda laika saņēmām vēstuli, kurā tika vaicāts, kāpēc teātros pastāv abonementu sistēma un kam šie abonementi pienākas. Esam saņēmuši atbildi no LPSR Kultūras ministrijas teātru pārvaldes priekšnieka G. Treimaņa:
«Abonementu sistēma daļā no mūsu republikas teātriem un filharmonijā ieviesta pirms vairāk nekā 30 gadiem. Varam paskaidrot, ka abonementu prakse pastāv profesionālajos teātros visā pasaulē. Tā palīdz garantēt jauniestudējumu finansēšanu.
Abonementu sistēmas ieviešana mūsu teātros tika plaši reklamēta, tos varēja iegādāties brīvā pārdošanā rindas kārtībā jebkurš pilsonis. Ik gadus abonementi tiek apmainīti. Taču, kā rāda prakse, skatītāji no tiem atsakās ļoti retos gadījumos. Abonementus ar testamenta palīdzību var novēlēt mantiniekam, bet laulības šķiršanas gadījumā tos var dalīt kā ģimenes īpašumu.
Teātri pašreizējos saimniekošanas apstākļos varētu iztikt bez abonementu sistēmas, taču pret to atcelšanu iebilst daudzie abonementu īpašnieki. Biļešu izplatīšanas principu — ar abonementu sistēmas palīdzību vai bez tās — ministrija teātriem nereglamentē.»
Bet kā tad paliek ar kultūras vēstures apguvi? Madonas rajona izpildkomitejas sociālās nodrošināšanas nodaļas vadītāja M. Biezā raksta:
«Trīspadsmito gadu strādāju sociālās nodrošināšanas nodaļā. Šajos gados esmu pārliecinājusies, cik liela nozīme ir prasmei uzklausīt cilvēku. Bieži mēs esam tie, pie kuriem gados veca māmuļa vai tēvs atnāk gluži vienkārši izrunāties, jo pieaugušajiem bērniem jau nav tam laika. Kultūras vēstures un arī psiholoģijas pamatu apgūšana jau pusaudžu gados spētu pozitīvi ietekmēt prasmi izturēties gan pret tiem cilvēkiem, ar kuriem satiekamies lietišķos gadījumos, gan pret tiem, ar kuriem esam kopā katru dienu.»
RPI students, kas lūdz viņa uzvārdu neminēt, jo «nevēlas šādā veidā kļūt slavens», domā, ka kultūras vēsture būtu apgūstama jau vispārizglītojošā skolā. Savu viedokli viņš izvērš:
«Attiecībā uz nepiepildīto dvēseli jāsaka: mums ir pietiekami daudz bibliotēku, koncertzāļu, teātru, kuri bieži ir pustukši. Pats es dziedu korī, un tā koncertos zālē vienmēr ir brīvas vietas. Tiem, kuri sevi pieskaita pie kulturālajiem, gribu uzdot mīklu: kā sauc šo kori, kas pagājušajā gadā kā pats jaunākais no Tautas koriem saņēma Nopelniem bagātā kolektīva nosaukumu...
Manā uztverē «piepildīta dvēsele» — tas nav tikai, aukstais intelekts, jo dvēseli var piepildīt, tikai dodot, neprasot par to samaksu.»
Vēstules lasījusi
V. VIZULE
