Arkādijs Vaksbergs. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Pateicos par pagodinājumu atrasties šodien šeit, šajā zālē, un uzstāties jūsu priekšā. Apsveicu jūs un arī sevi ar to, ka tas kļuvis iespējams, ka esam pulcējušies kopā un mūs vieno kopīgas domas un kopīgi uzdevumi, un ka mēs esam ķērušies pie milzīgas sabiedriskas, valstiskas un, es pat gribētu teikt — pasaules nozīmes problēmu risināšanas. Kad pirms neilga laika presē tika publicēts raksts, kurš atmaskoja, atklāja un aizpildīja vēstures traģiskos baltos plankumus, es no kāda pazīstama rakstnieka saņēmu telegrammu, kurā bija tikai daži vārdi: «Vai tiešām esam piedzīvojuši?» To es pieminu tālab, lai šos vārdus nepiedēvētu sev. Un šos vārdus man šeit gribas atkārtot vēlreiz: vai tiešām esam piedzīvojuši to brīdi, kad, nometot pagātnes nastu, visus traģiskos pagātnes uzslāņojumus, mēs šodien esam kopā, lai pateiktu taisnību un atgrieztos pie tiem tīrajiem avotiem, no kuriem sākām pirms septiņdesmit gadiem? Tagad runā, ka pārbūve pagaidām esot tikai vārdi bez darbiem. Skaidrs, no kurienes nāk šī nepacietība un neapmierinātība. Mēs tik ilgi un tik daudz esam klausījušies tukšos vārdos bez jebkāda satura — un, ja tāds arī bija, tad gluži pretējs pašiem vārdiem, un tāpēc mēs esam zaudējuši ticību tiem. Bet vai tas, kas notiek šobrīd, jau nav darbi? Vai pats fakts, ka mēs kopā risinām šos uzdevumus, jau nav darbi? Vai tad mēs šodien neredzam, ka ik vārds, kas tiek izteikts šajā zālē un ārpus tās sienām, pats par sevi jau ir darbi? (Aplausi.)
Viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais pārbūves uzdevums ir tiesiskas valsts radīšana. Es uzsveru — radīšana, nevis vainagojums, kā tas tika pausts dažos oficiālos dokumentos, kurus pieņēma pirms Vissavienības partijas konferences sasaukšanas. Bailes no precīziem formulējumiem noveda pie tā, ka arī šajā aspektā tika pieļautas kļūdas vai, teiksim, sagrozījumi. Nevar vainagot to, kas vēl nav sācies. Mēs atrodamies nulles punktā un savu uzdevumu nupat esam apzinājušies, tik tikko esam ķērušies pie tā izpildes. Un tāpēc mums skaidri jāapzinās, ka mūsu priekšā vēl ir garš ceļš, un nevar spert otro soli, kamēr nav sperts pirmais. Es sev jautāju: kas tas ir — tiesiska valsts? Lietojot vispārzināmus un pierastus terminus, mums jāiemācās tos piepildīt ar konkrētu un viennozīmīgu saturu. Pretējā gadījumā mēs šos terminus gan lietosim, taču sapratīsim tos katrs citādi. Likumi mūsu sabiedrībā ir pastāvējuši vienmēr. Bet mums nav bijis tiesību. Beidzot mēs esam aptvēruši, ka likumi un tiesības — tas nepavisam nav viens un tas pats. Likumu kopums, to summa vēl negarantē tiesības. Tiesības — tas ir taisnīgums, tiesības atspoguļo tautas patiesās intereses, tās tiek pildītas labprāt un apzināti, nevis piespiedu kārtā — ar presingu un sankciju draudiem. Es domāju, ka tiesiska valsts, pie kuras radīšanas mēs esam ķērušies, būs tāda valsts, kurā likumi atspoguļos lielum lielā vairākuma patiesās vajadzības, nevis kādu pašpārliecinātu vadītāju vai pagaidu valdītāju iegribas. (Aplausi.) Ka tā būs valsts, kurā, pateicoties likumu taisnīgumam, tie tiks pildīti labprātīgi. Ka tā būs valsts, kurā pieņemamo likumu sekas tiks pārdomātas, bet pašus likumus pieņems uz stingri zinātniskiem pamatiem. Ka tā būs valsts, kurā likumi būs stabili, jo tiem jāatspoguļo sabiedrības stratēģiskie uzdevumi ilgam laikam. Ka tā būs valsts, kurā cilvēka tiesības tiks aizstāvētas reāli, nevis deklaratīvi, kurā cilvēks likumā saskatīs atbalstu, nevis traucēkli savām ilgām un vēlmēm. Ka tā būs valsts, kurā likumi reāli attieksies uz visiem bez izņēmuma un kurā vara būs likuma, nevis varasvīra pusē. Un tā nav tiesību profanācija, tas ir sabiedrības demokrātiskas attīstības priekšnoteikums, tā ir personības brīvības garantija, tā ir pasargātība no patvaļas un drošība par rītdienu. Es ar milzu uzmanību klausījos lielisko preses konferenci aizvakar vakarā un tajā skaitā arī augsti cienījamā Jāņa Petera uzstāšanos. Šodien es dzirdēju viņa uzstāšanos šeit. Un man gribētos pavisam atklāti un godīgi precizēt, varbūt, ja tā drīkst sacīt, izrediģēt vienu viņa domu. Jānis Peters sacīja: «Mūsu uzdevums» — ja es pareizi esmu pierakstot sapratis viņa teikto, ja nē, tad lūdzu mani atvainot, — «mūsu uzdevums ir radīt nevis tiesisku valsti vispār, bet tiesisku valsti Latvijā». Es saprotu, no kā izriet šī cēlā un pareizā doma. Runa acīmredzot ir par to (ja es esmu pareizi sapratis), lai padarītu Latviju par tādu kā poligonu, izmēģinājumu lauku, kur šī mazā civilizētā republika ar savām brīnišķīgajām demokrātiskajām tradīcijām var rādīt piemēru, dot tādu tiesiskas valsts radīšanas modeļa paraugu, kāds būtu nepieciešams visā valstī. (Aplausi.) Bet mums, šķiet, jāatceras, — ja gribam palikt reālisti, nevis lidināties kaut kādos iluzoros augstumos —, mums strikti jāapzinās, ka bez tiesiskas valsts radīšanas visā valstī kopumā nevarēs tikt realizētas visas jaunās cerības, plāni un idejas, kurām šobrīd šeit tiek likti pamati. Tāpēc ka arī mēs taču esam šeit sapulcējušies, tikai pateicoties tam, ka pārbūve sākusies un iet plašumā visā valstī, un, ja tas tā nebūtu, un ja, nedod, Dievs!, tas izgāžas, tad nekas neiznāks arī šeit, uz šīs brīnišķīgās zemes. Man gribas, lai mums visiem, neatkarīgi no tā, kur dzīvojam, rūpētu kopīgā sāpe un kopīgās problēmas, kuras ir visur. Man ļoti gribētos, lai Latvijas Tautas fronte kā savu personisko sāpi uztvertu jebkuru cilvēktiesību pārkāpumu, jebkādu brīvības apspiešanu, jebkuru pārbūves traucēkli, lai kurā mūsu zemes vietā tas nenotiktu: Tālajos Austrumos, Armēnijā, Rjazaņā vai Uzbekijā. Tāpēc ka es, dzīvojot simtiem kilometru attālumā no Latvijas, vienlīdz kaismīgi un sāpīgi izjūtu jebkuru tiesību un brīvības apspiešanas mēģinājumu šeit, šajā brīnišķīgajā republikā. (Aplausi.) Tiesiska valsts paredz, kā man šķiet, tādu varas mehānismu, kurš izslēdz jebkādu dekorativitāti, šķietamību, fikciju, žonglēšanu ar vārdiem, kā arī politisku demagoģiju. Un ja katra republika, kas ietilpst Padomju Savienībā, kā sacīts tās Konstitūcijā, ir valsts, kura labprātīgi iekļāvusies šajā republiku savienībā, tas nozīmē, ka tā savā teritorijā drīkst izmantot visas suverēnās — ne deklaratīvās, bet patiesās — tiesības. Un ne tikai savā teritorijā, bet arī starptautiskā arēnā. Es bieži esmu domājis un arī pašlaik domāju, kā tiesiski pamatot faktu, ka divām no piecpadsmit republikām ir bijusi sava pārstāvniecība starptautiskajā arēnā, bet pārējām trīspadsmit — ne. Ar ko atšķiras Ukrainas un Baltkrievijas tiesiskais statuss… (aplausi) no Moldāvijas un Latvijas tiesiskā statusa? No tiesību, valsts tiesību, starptautisko tiesību aspekta to izskaidrot ir pilnīgi neiespējami. Es mēģināju izlasīt avīzes no tiem gadiem, kad notika Ukrainas un Baltkrievijas, sacīsim, iekļaušanās ANO. Tajās tika izvirzīti divi pamatojumi: teritorija, iedzīvotāju skaits un ieguldījums karā. Šo divu republiku ieguldījums karā ir milzīgs, to iedzīvotāju skaits un teritorija tiešām pārsniedz daudzu citu savienoto republiku iedzīvotāju skaitu un teritoriju. Bet, skatoties no republiku saimes un tiesiskā statusa viedokļa, jājautā: ar ko, teiksim, Latvija starptautiskajā arēnā ir mazāk nozīmīga par Trinidādi un Tobago? (Aplausi.) Es domāju, ka šis jautājums ir nobriedis un ka tas reāli atspoguļosies dienas kārtībā, un tā vai citādi tiks atrisināts.
Man tāpat ārkārtīgi svarīgs šķiet Latvijas Tautas frontes Programmas projektā ierakstītais nolikums par Tautas frontes līdzdalību gaidāmajās un visās turpmākajās padomju vēlēšanās. Man šķiet, ka Tautas frontei uz šiem augstajiem posteņiem jānodrošina tādu savu kandidātu izvirzīšana, kuri patiesi izsaka savu vēlētāju domas, vēlējumus, kurus pazīst ja ne visa valsts, ja ne visa republika, tad vismaz rajons, kurš kandidātu pilnvaro padomju darbam, nevis tā saucamās apmetēju, ārstu, vidēja vecuma sieviešu vai tml. mākslotas pārstāvniecības kandidātus. Tas vēl nav viss. (Aplausi.) Man šķiet, ka Tautas frontei un citām sabiedriskajām organizācijām, kuras izsaka tautas gribu, patieso tautas gribu, aktīvi un lietišķi jāpiedalās mūsu administratīvā korpusa veidošanā, t. i., jāsaka savs vārds par visiem kandidātiem uz valsts administrācijas galvenajiem posteņiem, posteņiem, kuros cilvēkiem tiek uzticētas milzīgas sociālas vērtības. Es domāju, ka jāizstrādā tāds tiesiskais mehānisms, kurš aizsprostotu ceļu komandējošām «augšām», anketu karjeristiem, netalantīgiem, aprobežotiem nejēgām un neprašām, lai cik histēriski un agresīvi viņi turētos pie saviem krēsliem. Viņi bez žēlastības jāpadzen no visiem posteņiem, tāpēc ka nedrīkst izlaupīt nacionālās bagātības un nedrīkst rotaļāties ar miljoniem cilvēku likteņiem. (Aplausi.)
Ikvienam skaidrs, ka Tautas frontei nāksies teikt savu izšķirošo vārdu starpnacionālo attiecību jautājumā, risinot šo jautājumu gudri, piesardzīgi, ar lielu smalkjūtību un atbildības sajūtu, neatraujoties no politiskās realitātes, pietuvoties arī starpnacionālo attiecību risinājumam no to attīstības perspektīvas pozīcijām. Ir uzkrājies milzum daudz sāpju, īpaši starpnacionālā jautājumā. Taču nedrīkst pakļauties emocijām. Valstiska gudrība no godīga jūtu uzbangojuma atšķiras ar to, ka spēj paredzēt sekas daudzus gadus uz priekšu un, nepieļaujot iepriekšējās kļūdas, no tām izvairīties. Būtu ļoti sāpīgi, ja sarkastiski rūgtais un ironiskais Anatola Fransa aforisms reāli piepildītos. Es domāju viņa spārnoto formulu, ka vienīgā vēstures mācība ir tā, ka no tās neko nemācās. Mums skaidri jāapzinās, ka konflikti, tajā skaitā arī starpnacionālie konflikti, lai cik tie būtu nevēlami, tomēr ir iespējami, tāpat kā visdraudzīgākajā un visdižciltīgākajā ģimenē. Briesmas slēpjas nevis tajā apstāklī, ka mēs pieļaujam šādu konfliktu iespējamību, bet gan apstāklī, ka, slēpjot galvu smiltīs un neskatoties patiesībai acīs, mēs nespēsim izstrādāt garantēti drošu, demokrātisku, tiesisku mehānismu šo konfliktu atrisināšanai.
— Vai delegāti piekrīt pagarināt A. Vaksberga uzstāšanās laiku?
— Jā!
Pateicos jums un atvainojos par to, ka pārkāpju reglamentu.
Piekalts gultai, gandrīz nekustīgais, taču absolūti skaidru apziņu saglabājušais Ļeņins 1922. gada 31. decembrī nodiktēja savas domas nacionālajā jautājumā. Un toreiz viņš izteica vienu domu, kurai gadu desmitiem neviens nepievērsa nekādu uzmanību. Viņš uzrakstīja, ka mums jāizstrādā detalizēts starpnacionālo attiecību kodekss. Tādā veidā šī doma nekādi netika realizēta. Un man šķiet, ka tagad ir pienācis laiks, lai šo Ļeņina ideju, šo Ļeņina domu realizētu. Un visbeidzot: nav jēgas šajā auditorijā detalizēti runāt par to, ko nozīmēja staļinisms un visas tā sekas. Taču jūs acīmredzot būsiet ievērojuši — galvenokārt Vissavienības presē —, cik daudz cilvēku vēl nododas šai ticībai, ja vien šo apmātību var nosaukt par ticību. Cik daudz vēl ir nostalģisku nopūtu pēc vecajiem laikiem. Un, lūk, kāpēc es par to runāju. Mirušos tiesāt pēc likuma nav iespējams. Bet kas mums liedz pēc visiem demokrātiskā atklātuma noteikumiem sarīkot sabiedriskās tiesas procedūru, nosodot Staļinu un staļinismu? (Aplausi.) Viņa noziegumu skaits ir bezgalīgs. Un, ja mēs kaut vai vienīgi sabiedriskam tribunālam paziņotu visus tos punktus, pēc kuriem mēs apsūdzam Staļinu un visu, kas ar viņu saistīts, šī tiesas prāva laikam nekad nebeigtos. Lūk, kāpēc, kā man šķiet, mēs varētu radīt daudzus tādus sabiedriskus tribunālus, un es iedomājos, ka Latvijas Tautas fronte organizēs sabiedrisko tiesu Staļinam un staļinismam par visiem Latvijai nodarītajiem noziegumiem. (Aplausi.)
Kaut kad agrāk zināma vēsturiskā notikuma sakarā Hercens izteica savu spārnoto frāzi: «Mēs esam par Poliju, jo mēs esam par Krieviju.» Pārfrāzējot Hercenu, es gribu sacīt: es vēlu uzplaukumu Latvijai, tāpēc ka es kaisli vēlos, lai uzplauktu Krievija. (Aplausi.) Paldies.
