Glezniņas parlamentārieša piezīmju kladē
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tālrādis ir tikai tālrādis, un bieži tas šo vareno prātu izstādi rāda ļoti, ļoti tālu. Atkal ir klāt PSRS Augstākās Padomes sesija, es, vēlētājs, atkal skatos, cik mundri un vienprātīgi valdība spriež par jauniem likumiem un valsts turpmākajiem nodomiem. «Laika» diktors stāsta, redzu sarindotus, kā bezdelīdzēnus telefonstieplēs satupušus deputātus, līdz…
Tuvplānā gandrīz allaž tiek filmēta viņa. Filmoņi un režisors, šķiet, iemīlējušies šai kundzē! Vai tāpēc, ka skaista un lepnu stāju? Varbūt tāpēc, ka viņai uz deguna rietumnieciska brille, bet mugurā glīts svārks?
- Es cītīgi rakstu, - teica DŽEMMA SKULME.
- Un citi?
- Ko nu kurais. Viss sesijās runātais katru valdības locekli neinteresē. Citam uznāk snaudiens, vēl kādam interesantāka šķiet grāmata...
- ... bet jums parlamenta sēdēs viss ir pa prātam.
- Es cītīgi pierakstu tāpēc, ka tad domāju līdzi, salīdzinu un vērtēju. Reizēm gan šo to uzzīmēju.
- Tad uzzīmējiet arī tagad! Lasītāji grib zināt, kādi bijuši Latvijas parlamentārieši un kādi, jūsuprāt, ir līdzšinējās valdības locekļi kopumā?
- Maz ir personību. Ja to būtu daudz, deputāti nepakļautos, sesijās raisītos diskusijas. Maz ir politiķu. Lielākajai daļai nav valdības pārstāvjiem nepieciešamās dzīves pieredzes.
- Es dažus no šiem cilvēkiem pazīstu, viņi man paši ir stāstījuši, ka sesijas un deputāta amats tikai traucējot slaukt govis vai art zemi. Šos cilvēkus faktiski par deputātiem iecēla, un viņi nav vainīgi, ka vismaz pāris reižu gadā nokļūst sev pilnīgi neizprotamā un nepieņemamā vidē. Tā nu var saprast, kāpēc Latvijas zemnieks parlamentārietis vai strādnieks parlamentārietis pat necenšas Maskavā aizstāvēt vēlētāju intereses Tēvijā. Bet vajadzību mums kā tautas saimniecībā, tā kultūrā netrūkst, un, manuprāt, diezgan daudz ir atkarīgs no centra. Vai tiešām neviens no mūsu un, ja ne mūsu, tad citu republiku delegācijām nav centies šo vienprātības, noklausīšanās un nobalsošanas tradīciju pārkāpt?
- Pēdējās sesijās - jā. Pirms tam bijuši tikai daži gadījumi. Spila labi runāja par kartupeļiem, tos viņš prot audzēt un tāpēc arī prata labi formulēt savas domas… Vairākums mūsējo ir bijuši ļoti klusi. Es domāju, ka vieniem pietrūcis drosmes, otriem - politiskās trenētības. Iespējams, ka vēl nav izzudis mazas un apspiestas tautas padevības gars, nacionālā pašapziņa mums atdzima ilgi un grūti.
- Jūs pati esat politiķe?
- Jā. Bet man jārunā par valstiskiem jautājumiem ne jau tāpēc, ka esmu deputāte vai Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja. Tēvs bija Mākslas akadēmijas rektors ļoti sarežģītā laikā, esmu acu priekšā pieredzējusi, kā cilvēks ir spiests rīkoties pret savu gribu, un tas tad arī ietekmē manu darbību visu mūžu. Mans pienākums ir būt neatkarīgai, tāda esmu un tāpēc dažkārt tieku saukta par lecīgu. Bet iekšēji neatkarīgs cilvēks allaž paliks neatkarīgs politikā un turpinās savu gaitu.
- Jūs esat maksimāliste vai protat arī laipot vidusceļus?
- Reizēm, lai kaut ko panāktu vēlāk, piekrītu kompromisiem.
- Vai Džemma Skulme neatkarīga bijusi arī sesijās?
- Runājusi no tribīnes biju tikai vienreiz, pirms pusotra gada, bet - neuzklausot padomus, kurus laipni piedāvāja PSRS Augstākās Padomes Prezidijs. Zinu, ka mūsu deputāti pirms runāšanas uzklausījuši «konsultācijas» gan šeit, Latvijā, gan arī Maskavā. Toreiz man izdevās pacīnīties par Marinas Kosteņeckas platformu, līdzi biju paņēmusi arī dakteru Strazdiņa un Lazovska dotos faktus par alkoholismu un bērnu mirstību un gribēju, lai Latvja no malas tiktu aplūkota… ģimenes problēmu lokā. Jau tolaik tas bija dramatisks: republikā visvairāk šķir laulību, tā ir viena no dzerošākajām, un Latvijā visbiežāk tiek pamesti bērni. Šīs ziņas uzklausot, īpaši satriekti bija vidusāzieši. Galu galā izveidoja komisiju, kura drosmīgi un negaidīti, pārsteidzot mūsu Ministru Padomi, izpētīja patieso situāciju, atzina, ka deputāte nav melojusi, jautājums tika atstāts kontrolē. Tā līdz pat šai dienai… Varbūt dažu tālaika amatvīru glāba, bet komisijas uzmanību novērsa it niknā cīņa pret dzeršanu.
- Jūs, deputāti, likumus pieņemat diezgan bieži. Par vienu runāsim vēlāk, bet par citiem - tagad. Vai nav gana mums krasu aizliegumu un pārāk krasas to vēršanas atļautībā?
- Diemžēl mūsu zemē bargas metodes atbilst pašu dzīves stilam, kad daudz kas arī ir lielā neatbilstība. Viss atkarīgs no lēmumu vai likumu pieņēmēju gara neatkarības.
- Kas jādara jaunizceptam parlamentārietim, ja viņam uz sirds ir sakāmais?
- Jārunā. Kopš astoņdesmit piektā gada savu viedokli varējis izteikt katrs, neesmu dzirdējusi, ka būtu kāds atraidīts. Iespējas ir, tikai tās nav izmantotas.
- Tātad deputāti nav pildījuši savus pienākumus?
- Drīzāk gan darījuši, kā pratuši vai kā uzskatījuši par ērtāku.
- Tūdaļ klāt būs astoņdesmit devītā gada aprīlis. Ir pārbūves ceturtais gads. Vai tiešām tie deputāti, kam miesa un asins, nesaprot, ka jaunu pasauli no mazām reformām nevar uzcelt? Un kāpēc laikā, kad nevajadzētu un valdības locekļi nedrīkstētu baidīties, vēl aizvien šī vienprātība un vienbalsība? Es neticu, ka pārtūkstoš parlamentāriešu domā visi kā viens!
- Varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, daļai deputātu joprojām grūti apjaust savu esību valdībā, viņi skatās uz pieredzējušākajiem kolēģiem vai vēro kaimiņu un roku ceļ līdz ar to. Otrkārt, pietrūkst dūšas.
- Pagājušajā gadā, šķiet, oktobrī, lemjot par iekšlietu karaspēka pilnvarām un mītiņu, demonstrāciju rīkošanu, mūsu valsts valdībā bija pirmās domstarpības. Bija deputāti, kuri uzskatīja, ka Iekšlietu ministrijas karaspēks tomēr nedrīkst, klausot ministra pavēli, rīkoties suverēnās republikās.
- Es arī tā domāju. Četrdesmit pirmā gada 14. jūnijā izvešanu organizēja tieši šis karaspēks, tiesa, bez pilnvarām to darīt. Varbūt šādu likumu vajadzēja pieņemt citu republiku sakarā - nezinu, bet Latvijas vēsturi pārzinošam cilvēkam likums var šķist vienīgi nepieņemams vai neizstrādāts. Es atturējos, šai gadījumā tas bija līdzvērtīgi balsošanai «pret». Tā ir vēl viena mūsu valsts nelaime - censties pieņemt «universālus», kopīgus likumus, kas vienādi ievērojami no Tālajiem Austrumiem līdz Kaļiņingradai un no Azerbaidžānas līdz Igaunijai, necenšoties izpētīt tautu psiholoģiju un vēsturisko pieredzi.
- Kā rīkojās pārējie mūsu parlamentārieši?
- Pipiķis un Širmelis arī atturējās. Citi cēla rokas par.
-Vai tad likumprojekts bija tik slikti formulēts?
- Būtība tomēr bija saprotama. Daudzi, pirms trim gadiem vēl pārbūves veicinātāji, tagad nez kāpēc domā, ka tās sekas - neatkarīgs vārds, mītiņi, demonstrācijas - viņus var apdraudēt. Tāpēc saka gluži tāpat kā viens Latvijas parlamentārietis: «Es - par kārtību!»
- Par pārbūvi mūspusē centrālā prese visdažādākajos veidos informē visas valsts sabiedrību. Jūs sesijās tiekaties ar tās izraudzītajiem uzticības cilvēkiem. Ko viņi saka par norisēm Baltijā, Latvijā, kādas ir jūsu koleģiālās attiecības?
- Ir labvēļi un ir nelabvēļi. Spoži sesijā runāja Gorbunovs, un domāju, ka valsts vadītājs mūsu pretenzijas un iebildes attiecībā uz Konstitūcijas labojumu projektu izprata, par to liecināja viņa runa sesijas beigās. Bet dzīvojam divās, varbūt vairākās pasaulēs. Uzbekijas pārstāvis - tās republikas pārstāvis, kuras valdībai pavisam nesen bija asiņainas rokas, - nekautrējās neglīti un netaktiski Gorbunovu nosodīt. Biju ļoti sašutusi, kad uzzināju - kāds kazahu deputāts Latvijas prezidentam (!) acīs pateicis, ka viņa runa esot zemiska («podlaja»). Lielai daļai deputātu, savukārt, šī attieksme ir gluži vienkārši nezinoša. Tā, piemēram, profesors Išļinskis, visnotaļ atbalstot latviešu nacionālo atmodu, spītīgi apgalvoja: «Un tik un tā - visās skolās eksaktās zinātnes jāapgūst krieviski!» Viņš, allaž arī atpūties Jūrmalā, nebija saskatījis tās akūtākās problēmas…
- Pēc diviem mēnešiem būs vēlēšanas, mēs izvirzīsim savu valdības daļiņu lielajā daļu kopā. Arī paši varam kļūt dižāki un mūsu deputāti - cīnīties ar vezumu, taču esmu reālists. Nule lasīju, ka PSKP vēlēšanām izvirzījusi, piemēram, Vidusāzijas aitu ganu, arī Latvijā līdzās nenoliedzamajiem tautas līderiem šur tur izvirza politikā nepieredzējušus ļaudis.
- Varbūt viņiem patiesi ir ķēriens, varbūt. Bet iespējams, ka vēl nav piemirsti vecie laiki - tautas valdībā iecelt tik strādniekus, tik zemniekus, tik vīrus un sievas… Kā jūs vērtējat pirmsvēlēšanu rosību?
- Domāju, ka varam sastapt politiski novecojušus paņēmienus. Iespējams, ka tiek izvirzīti tautas uzticību zaudējušie, neprašas un caurkritušie.
- Jūs sakāt - «tautas uzticību zaudējušie», bet viņus taču izvirza tā pati tauta?
- Cilvēki savā apātijā to var neievērot. Daudzi vēl neprot izvēlēties, jo tagad pirmo reizi drīkst to darīt. Drīkst, bet raduši pie izvēles nav. Cilvēks ir stāvējis rindā pie tukšas letes, rindā, lai tiktu pie dzīvokļa un nopirktu auto. Pat partijā stājoties, ir limiti. Saimnieciskās un politiskās dzīves vadītāji cilvēkiem nav radījuši izvēli. Pārbūves spēkiem tā jānodrošina, Jāorganizē sabiedrības doma gan par, gan pret. Tas arī patlaban ir Tautas frontes lielākais uzdevums. Līdz šim mēs bijām trenēti īpašā tēlu sistēmā, bailes mums mācīja puķu valodu, neticība - kompromisus, bet nu šis laiks no atmiņas jāizdzēš!
- Jūs pēdējā sesijā nelaipojāt, kad ierosinājāt izlemt par veto tiesību piešķiršanu republikām. Kā tik mazpētīta jautājuma sakarā tikāt pie vārda?
- Nogaidīju tradicionālo rituālfrāzi: «Jesķ predložeņija?1», kurai parasti atbild klusums, un pārsteidzu klātesošos, sacīdama, ka priekšlikums ir. Es zināju, ka mūsu juristu (viņu atmoda bija liels pārsteigums savukārt man) izstrādāto veto tiesību formulējumu izgāzīs, un nemaldījos. Tikai divdesmit trīs deputāti to atbalstīja, taču esmu apmierināta, jo, šādi uzstājot, agri vai vēlu mūsu prasības var kļūt saprotamākas.
- Jūs gribat atkal kļūt par deputāti?
- Pēdējā laikā es ļoti maz strādāju, tikpat kā nav brīvu brīžu, bet esmu ar mieru ziedoties, lai būtu kārtīga deputātu komanda. Taču, manuprāt, ļoti maldīgs ir priekšstats, ka visu izlemj Maskavā. Latvija jāveido pašiem, cits nelīdzēs, un jāsāk ar valdības formēšanu. Līdz šim mums nebija laimējies ar valdību - to vienmēr saku es, un to man teikuši gan kaimiņi, gan maskavieši. Tagad tā daļēji izveidojusies, bet ne pilnīgi. Latvijas jaunā parlamenta pārstāvjiem vajadzēs radīt saskaņu starp valdību un tautas pārbūves spēkiem. Pēdējie jau pierādījuši, ka ir vērā ņemams politisks spēks, - Konstitūcijas labojumu projektu apspriežot. Tāpēc man tagad grūti izšķirties - vai, piemēram, Lucānu, Kaulu, Čepāni, Bišeru, Ziedoni vajag ziedot PSRS Augstākajai Padomei? Latvijas valdībai viņi būtu noderīgāki.
- Jūs nekad neesat baidījusies rājienu, belzienu, dziļu kritienu?
- Rājieni un belzieni jau ir doti, ik pēc Tallinas triennāles. Kritienu nav jābīstas un apriešanas arī ne. Es visu to gluži vienkārši neņemu galvā un nepazemojos, pat domādama par to. Man kolēģi kādreiz saka: izlasi tur un tur Dzenīša rakstu vai «Pravdā» atkal kāds nodrukājis nepatiesību, bet es - nelasu! Nedrīkstu zemoties!
P. S. Šai mirklī mēs sarunu nepārtraucām. Džemmas Skulmes gleznas vai to reprodukcijas, šķiet, redzējis ir katrs, nu iepazināt arī valdības locekli Skulmi. Vēl uzzināju, ka, viņasprāt, deputātam un jo vairāk - deputātei ir izdevīgi būt glītai un ka visas savas runas viņa raksta pati. Intervijā nav izklāstīta deputātes rīcības programma, toties laikam ir aprakstīta pati rīcība, un tā ir pārliecinošāka par jebkuru programmu. Džemma Skulme pilnīgi piekrīt Tautas frontes veidotajai.
Runājām arī par lauksaimniecību un tautu attiecībām, par Latvijas pašnoteikšanos un daudzajiem vecīšiem un vecenītēm, kas, izstāvot garu garās rindas, var atļauties nopirkt sev vienu sardelīti vai pārsimt gramu «suņa prieka». Lielākas netaisnības nevarot būt, teica Skulme.
Bet es vēlreiz pārliecinājos, ka īsts deputāts ir nevis kaimiņsaimniecības traktorists Jānis, kas manējai nez kur izrāvis šīferi, vai bērnībsdienu draudzene Anniņa, kas no Maskavas sesijām visiem cietējiem atved Latvijā ar uguni nesadzenamas zāles, bet - valdības loceklis.
Lai to atceramies, gan kandidātus izvirzot, gan balsojot!
GINTS JANSONS
Ulda Brieža foto
1 Vai ir priekšlikumi? (kr. val.)
