Meklēju harmoniju. Neatrodu. Sāp
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Praktiski ņemot, dzīves pamatakmens ir pienākums, prāta veidota celtne. Jālūko sadzirdēt ne tikai prāta, bet arī sirds balss,» jauniznākušajā grāmatā «Silpurene» raksta Alberts Caune. Tā ļoti iepriecinājusi lasītāju P. Griģi. Līdz ar pateicības vārdiem tās autoram viņš ieteic to vērīgi izlasīt ikvienam — baudījumu gūšot gan sirds, gan prāts.
Patiesībā visus aizvadītās nedēļas centienus un noskaņas īsi var apzīmēt ar dažiem vārdiem — harmonijas, saskaņas, samērīguma meklējumi. Dabā, apkārtējā vidē, sadzīves sīkumos, svētku brīdī, pats galvenais — cilvēkā. Tajā, kas ik dienu apkārt un līdzās burzās, un tajā, ar kuru paliec vienatnē, kad visa pasaule aizgājusi.
Atsaucību guvis, pēc vēstulēm spriežot, Latvijas Kultūras fonda un Tautas dzejnieka I. Ziedoņa aicinājums beidzot izšķirīgi un izlēmīgi vērsties pret tiem, «kuri brien». («Literatūra un Māksla». 22.04.88.)
«Es arī gribu līdzdarboties,» raksta E. Barkāns, apliecinot gatavību dežurēt Rīgas ielās, parkos un ķert «aiz stērbeles» pilsētas piespļaudītājus, piegružotājus, izbradātājus. Skolotājs U. Egle, aprakstot gadījumu, kad milicijas darbinieki ne ar vienu vārdu nav aizrādījuši tiem, kas vairākkārt caurbriduši parku pie Operteātra un Latvijas Valsts universitātes, šaubās, vai tādi milicijas darbinieki ir gatavi sargāt arī dabu. Rīdziniece Ozola uzskata, ka mēs dzīvojam ļoti zemas kultūras vidē, kura (ar nelieliem izņēmumiem) ir netīra, piegružota, necenzētiem vārdiem aprakstīta utt. Tāpēc, viņasprāt, sen vairs nepietiek ar mutvārdu aizrādījumiem, bet vajadzīgas citas, bargākas metodes.
R. Ozoliņa no Talsu rajona, raizēdamās par Daugavas plūdiem pie Pļaviņām un Jēkabpils un to nodarītājiem materiālajiem zaudējumiem, pamatoti vaicā — vai tādi ikpavasara plūdi nevar slikti ietekmēt arī metro būvi un vēlāk tā ekspluatāciju? Viņas vēlme: «Kaut vismaz daba, tās visspēcība liktu vairāk padomāt.»
Savukārt Zinātniskās restaurēšanas pārvaldes darbinieku kolektīvā vēstule ar 321 parakstu saskaņas un samērīguma nodrošināšanas atslēgu viennozīmīgi ieliek cilvēka rokās: «Necelsim gaisa pilis pazemē savam prestižam, bet gan būvēsim reālus tiltus nākošajām paaudzēm. Sagaidīsim Rīgas 800 gadu jubileju nevis tranšejās, bet gaišās, plašās ielās un katrs savā dzīvoklī!!!»
«Skaisti dzīvot var tikai ar skaidru saprātu,» raksta atturības kluba «Ametists» biedre V. Feldmane, atsaucoties uz iepriekšējā Neklātienes atturības klubā publicēto Ingas vēstuli. Alkohola un dažādu ķīmisku vielu radīts apreibums ir veselīgam un normālam cilvēka stāvoklim antagonistisks, pretdabisks. Tas nu tā — ar prātu izspriežams. Bet kā dzīvot, ja vide, paši tuvākie cilvēki, arī kolēģi neuzskata alkoholu par skaužamu parādību, ja apkārtējā sabiedrība pret to izturas iecietīgi un tikai nepārtrauktu skurbuli pieņem par normālu miesas un gara stāvokli? Tad pēc «šiem veselīgi domājošo cilvēku — nedzērāju saietiem slāpst kā pēc tīra avota ūdens».
Skolotāja S. Šmite no Līvāniem cīņā, kas pieteikta «zaļajam pūķim», saskata vārdu un darbu nesaderību. Proti, alkoholiskie dzērieni iegādājami gastronomijas veikalos un kafejnīcās, kuras apmeklē arī skolēni. Tāpēc tieši skolā uzskatāmi redzamas alkohola lietošanas sekas — ar katru gadu samazinoties to bērnu skaits, kuri spēj labi un teicami apgūt mācību vielu, vecāku dzeršanas dēļ bērni kļūst bāreņi, viņiem atņemtas tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Bet, ja runas nesaskan ar darbiem, ir grūti skolēnos ieaudzināt pārliecību, ka atturīgs, no alkohola brīvs dzīvesveids ir normāls, veselīgs dzīvesveids.
Dzeršanas un dzērienu izgatavošanas sakarā tiek aplūkots arī pēkšņais cukura deficīts. Viedokļi dalās. Vieni, piemēram, R. Priede, cukura trūkumu uzskata par noziedzību attiecībā pret pārējo sabiedrības daļu, kura netaisnīgi cieš kandžas tecinātāju dēļ. Tāpēc, viņasprāt, būtu atjaunojama kārtība, ka ir nopērkams «valsts» konjaks, nevis apšaubāms pagrīdes brūvējums, turklāt pilnīgi nepieciešami ir stingrāki sodi par dzeršanu un noziegumiem, kas izdarīti dzērumā.
Pretējais viedoklis, šoreiz to lai pārstāv K. Elksnis: cukura normēšana ir taisnīga, tā palīdzēs samazināt pašbrūvējumu daudzumu. Apsveicami ir tas, ka tagad daudzi, kuri dzīvoja bez jebkāda pieraksta, meklē iespēju oficiāli pierakstīties, lai saņemtu likumīgo cukura talonu. Tāpat uzteicami esot tie DzER darbinieki, kuri, pirms izsniedz talonu cukura iegādei, pieprasa uzrādīt īres grāmatiņu, lai pārliecinātos, vai samaksāts par dzīvokli.
Attieksmi nosaka paša pieredze, arī līdzšinējais dzīvesveids, arī pierastais uzturs. Ar prātu, protams, arī to šoreiz var izskaidrot. Tomēr nedrīkst nedzirdēt arī tos, kuri zvana un raksta, apgalvodami, ka viņus garīgi pazemo rindas pēc ikdienas pārtikas produktiem, neveselīgā kņada ap atsevišķām ēdamlietām un tas, ka tik daudz laika un emociju jātērē, lai nokārtotu un iegūtu pašu elementārāko, ik dienas nepieciešamo.
Visciešākajā saistībā, lai cik nesaistīti tas varbūt šķistu, ar visu iepriekš aprakstīto ir jau pirms divām svētdienām izskanējušais skaistuma konkurss un «Mis Rīga-88» izraudzīšana.
Emociju un iespaidu gradācija ir jo pilnīga. No G. Ziemiņas: «Ja nu kaut kas bezjēdzīgs notiek, tad tas ir skaistuma konkurss. Ar dabas dotumiem nav ko izcelties. Jāizceļas ar to, ko pats paveicis.» Līdz madonieša P. Gailīša: «Atceros 20. un 30. gados rīkotos skaistuma konkursus. Jau sen vajadzēja atjaunot šo tradīciju!»
Patiesība meklējama kaut kur vidū, prāta un emociju samērotajos atzinumos. Lasītāja Puriņa, piemēram, uzskata, ka īsti skaista sieviete var būt tikai tā, kas ir māte, ka nav vajadzīgi daudzie testi, jo izraugās skaistāko, nevis gudrāko. J. Biezais TV ekrānā redzēto ir uztvēris kā varmācību pret visnotaļ simpātisko karalieni, jo izskatījies, ka viņa aiz rokas ievilkta tronī. P. Gailītis atbalsta skaistuma konkursa rīkošanas ideju, viņa vērojumi — pēckara laika jaunieši līdz šim vairāk ir pievērsušies mantu kultam, mazāk rūpējušies par dvēseles skaistumu, savu garīgo pasauli, tāpēc daļa jauno cilvēku ir zaudējuši individualitāti. To nespēj kompensēt ārēja izrādīšanās, spožas drānas, vienveidīgas manieres un neliels, «bara» vārdu krājums.
Skaistais ir harmoniskais, tāds, kurā nav pretrunu, kurā ārējais izskats atbilst iekšējam satvaram, savukārt garīgā pasaule, rakstura īpašības, manieres, izturēšanās un attieksmju kultūra ir samērīga ārējam veidolam. Skaistais ir saprātīgi dabiskais, veselīgais.
Tā varētu turpināt, šķiet, līdz bezgalībai. «Stop» zīmi pieliek realitāte. Tā pierāda, ka neesam gatavi tādam skaistumam. Diemžēl. Un kaislības ap skaistuma konkursu varbūt tieši tādēļ uzvirpuļo tik augstu, ka ne materiāli, ne garīgi tam neesam nobrieduši, neesam izauguši līdz Skaistuma karalieni nepazemojošai pavalstnieku darbībai. Divu bērnu māmiņa Velta P. no Preiļu rajona, piemēram, atzīst, ka, redzot jebkuras republikas vai zemes skaistuma karalieni, arī pašai gribas izskatīties skaistākai, turēties staltāk. Bet arī viņa ir pārliecinājusies, cik grūti tādai kļūt — kosmetoloģes padomi izraisa vienīgi izmisumu, jo nav iespējams nopirkt kvalitatīvas tik modernās laiviņkurpes utt. Skaistuma konkurss un reālās iespējas kļūt skaistai ir divas dažādas lietas. Diemžēl. Ar prātu arī tas ir izskaidrojams, taču ar sirdi...
Maijs atnāk ar vēl lielākām alkām pēc daiļā, pēc harmonijas un saskaņas. Meklējam, kur, cik un kā protam. Vēl visur neatrodam. Tāpēc sāp. Un tāpēc, par laimi, turpinām meklēt.
Atradēja prieku novēlot,
B. BRILA
