Dvēseles gaišumam un mieram
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Rīt, 6. janvārī, pareizticīgo baznīca svētīs Ziemassvētkus (vadoties pēc Jūlija kalendāra). Šai dienā Latvijas televīzija translēs svētku dievkalpojumu no Pareizticīgo katedrāles. Un tajā piedalīsies arī Rīgas un Latvijas Metropolīta un Latvijas Kultūras fonda koris Joana Šenroka vadībā. Bet šai pašā dienā, kā arī nākamajā — 7. janvārī —plkst. 14 mūzikas cienītajiem būs iespēja noklausīties šī kora atskaņoto garīgās mūzikas programmu, kas veltīta Ziemassvētkiem, «Ave Sol» koncertzālē.
Starp citu, Metropolīta kora saikne ar sv. Pētera un Pāvila baznīcu, kurā pašreiz izveidota «Ave Sol» koncertzāle, izveidojusies vēsturiski — šī baznīca savulaik bijusi pareizticīgo katedrāle, pirms XIX g.s. astoņdesmitajos gados tikusi pabeigta jaunā katedrāle, kurā pašlaik gan atrodas Zinību nams. Šī lappuse, kas saistīta ar tām garīgajām un kultūras vērtībām, kuras Latvijā kopa pareizticīgo baznīca, ir viena no tām, kuras ieraksti mums vēl jāizlasa, bet padzisušie — jārestaurē. Un savu vietu mūsu koru kultūrā ieņems arī savdabīgie, fascinējošie pareizticīgo kora dziedājumi. Sakarā ar Krievijas kristīšanas tūkstošgades svinībām pērn it kā jaunu skanējumu ieguva daudzu komponistu — Bortņānska, Smojenska, Arhangeļska, Česnokova un citu — komponētie koru dziedājumi, kuri tapuši XVIII — XIX g.s. un savulaik iekļāvušies tikai dievkalpojuma norisēs, bet šobrīd skan arī koncertzālēs. Ap to pašu laiku atjaunojās arī Metropolīta koris, kurš Joana Šenroka vadībā sākotnēji muzicēja, koristiem pulcējoties pēc darba citos — profesionālos — kolektīvos. Bet kopš pagājušā gada aprīļa arī šis ir profesionāls koris, kurš par tādu tapis, zināmā mērā pateicoties arī Latvijas Kultūras fonda atbalstam. Turklāt šī saikne ar fondu veidojusies organiski, nevis tīri administratīvi, jo viens no LKF darbības virzieniem ir arī atbalsts kristīgās baznīcas atdzimšanai Latvijā. Daudzos gadījumos tā ir materiāla palīdzība kulta celtņu atjaunošanā, bet šajā gadījumā — administratīvs atbalsts, kurš arī finansiāli palīdz nodrošināt šī profesionālā kolektīva eksistenci. (Diemžēl šī saistība uzrāda kādu šobrīd vēl līdz galam neatrisinātu valsts un baznīcas attiecību punktu, kurā paredzēti nesamērīgi lieli nodokļi, kuri valstij pienākas no baznīcas un kulta kalpotāju ienākumiem…) Kori vada jeb kora reģents ir mācītājs Joans Šenroks, kuram ir gan teoloģiskā, gan muzikālā izglītība — tāds savienojums nepieciešams, lai koris spētu ne tikai profesionāli pareizi nodziedāt, bet kļūtu par dievkalpojuma sastāvdaļu. Nepieciešams zināt arī pašas dziedāšanas īpatnības, kora vadīšanas nianses. Ir kāds paradokss: pārlieku liela dziedātāju profesionalizēšanās spējot nomākt to garīguma strāvojumu, kāds šai muzicēšanai nepieciešams, jo dziedāšana baznīcas korī, it sevišķi pareizticīgo baznīcā, savā būtībā ir kaut kas cits, nevis tikai perfekti izstrādāts mākslas darbs, gluži tāpat kā ikonas, kā sienu gleznojumi. —- Tie veido vienotu veselumu. Taču profesionalitāte ir viens no priekšnosacījumiem, lai visā krāšņumā izskanētu šie kordziedājumi. Par Metropolīta kora māksliniecisko līmeni liecina tā atzinība, kas gūta pērngad septembrī notikušajā kamerkoru festivālā «Rīga dimd». Ņemot vērā Latvijas koru augsto māksliniecisko līmeni, festivāla organizētāji jauno kori, kurš profesionāļu aprindās maz pazīstams, šai starptautiskajā sarīkojumā iesaistīt nedaudz baidījās, nezinot, kā tas iekļausies kopīgajā kontekstā. Taču uzstāšanās festivālā šo attieksmi mainīja, un jo īpaši pārsteigti par šo kordziedāšanu bijuši ārvalstu kolektīvi — viņi nemaz neesot varējuši iedomāties, ka Latvijā tāda pastāvot. Pēc festivāla Joanam Šenrokam tika dota iespēja iestāties Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas specialitātē. Šobrīd, protams, tas var likties dīvaini, bet savas reliģiskās pārliecības dēļ pirms vairākiem gadiem Joanam Šenrokam nācies piedzīvot nepatīkamus brīžus pat mūzikas skolā, kur viņš apguva vijoļspēli.
Vēl viens ieguvums pēc festivāla «Rīga dimd» — iepazīšanās ar kori no Polijas, ar kuru sadarbojoties, Metropolīta koris devās turp savā pirmajā koncertbraucienā, kas notika pērnā gada decembra pirmajā pusē. Uzstāšanās bija gan pareizticīgo, gan arī katoļu baznīcās, turklāt pēc garīgās mūzikas izpiļdījuma klausītāji parasti lūguši, lai koris nodzied arī latviešu tautasdziesmas. Tā kā apmēram ceturtā daļa dziedātāju ir latvieši, un arī pārējie, būdami profesionāli mūziķi, šīs dziesmas apguvuši, tautasdziesmu dziedāšana izvērtusies par savdabīgu koncerta otro daļu. Par reliģiskās apziņas atdzimšanas kustību Latvijā poļiem nekas neesot bijis zināms, bet līdzšinējie priekšstati bijuši apmēram tādi, ka visas kristīgās ticības paliekas te sen iznīcinātas. Protams, iepazīšanās ar Metropolīta kori ne tikai mainījusi šo priekšstatu, bet poļos raisījusi ticību, ka Latvijā tik tiešām notiek tautas atmoda, jo, tradicionāli spēcīgajās katoļu tradīcijās audzinātiem, viņiem ir priekšstats — ja atdzimst kristietība, ja sabiedrībā savu vietu sāk ieņemt baznīca, tad šāda garīgā renesanse būs neatgriezenisks process.
Aija CĀLĪTE
