... kādu to redzam, noliedzam, atceramies, iedomājamies
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Vai grūtajās stundās, ko mēs pārdzīvojam, es varu vēlēties vēl ko citu: neko neizslēgt un iemācīties savīt melnus un baltus pavedienus vienā grodā, līdz pēdējai iespējai savilktā virvē?»
Albēra Kamī rakstīto gribas pieminēt, pirms vēlreiz ļaujam ielūkoties vēstulēs, ko joprojām saņemam pēc 20. augusta publikācijas «Atbilde vēl ir manī. Jau manī» — par situāciju komjaunatnē.
Vienprātību (viennozīmīgu attieksmi un vērtējumu) nemeklējiet — gaužām neviendabīgs, pat pretrunīgs šodien ir jēdziens — komjaunatne. To nu beidzot nevairāmies atzīt. Bet vēstulēs, pat viskaismīgākajās un apliecinošākajās, aiz dažbrīd itin brašā optimisma dziļi jaušama pagājušā un arī tagad dzīvojamā laika traģika. Ceram, ka mēģināsit uztvert arī šīs nepateiktās (pateikt negribētās?) nianses.
***
Gribu mazliet pastāstīt par sevi, un jūs sapratīsit, ko es domāju par komjaunatni.
VĻKJS iestājos tikai tāpēc, ka pēc plāna bija pienācis laiks kādu uzņemt. Vēlāk, mācoties profesionāli tehniskajā skolā, man radās pārliecība, ka gan es bez komjaunatnes, gan komjaunatne bez manis varētu itin labi iztikt. Ejot dienestā, kara komisariātā uz jautājumu, vai esmu komjaunietis, atbildēju noliedzoši. «Tas nekas,» tur pateica, un pēc dažām minūtēm par komjaunieti pret paša gribu kļuvu otrreiz. Pēc dienesta piespiedu kārtā vajadzēja stāties VĻKJS uzskaitē. Saņēmu uzskaites kartīti. Kopā ar biedra karti, kurā pēdējais ieraksts izdarīts pirms 31 mēneša, tā joprojām glabājas pie manis. Darbavietā par šiem dokumentiem pat nepainteresējās. Biedra nauda gan bija jāmaksā obligāti. Tā tas turpinājās mazliet vairāk nekā gadu… Es smagi cietu avārijā. Tagad esmu 1. grupas invalīds, kas zaudējis draugus un arī pēdējo saikni ar komjaunatni.
Ļoti ceru izveseļoties, taču trešo reizi komjaunatnē laikam gan nestāšos.
Veiksmi vēlot, ar cieņu —
ARNIS Bauskā
***
Nezūd sajūta, ka līdz Bauskas rajonam pārkārtošanās vēji tos nieka 40, 60 kilometrus no Rīgas vēl nav atpūtuši, labākajā gadījumā — tāda sīka vēsmiņa. Toties veselu vētru sacēla padomju saimniecības «Progress» komjauniešu lēmums sakopt kādu galīgi aizmirstu un zālēs ieaugušu pieminekli Iecavas parkā, kas bija ieskaitīts «aizliegto» kategorijā. Tauta to sauc par Brīvības pieminekli. Bet piemineklis, kurā iekalti vārdi:
«Uz ežiņas galvu liku,
Sargāj' savu Tēvu zemi»,
ir celts bermontiādes laikā kritušo cīnītāju, tātad arī latviešu strēlnieku piemiņai. «Progresa» komjauniešu sekretāru ar savu klātbūtni tūlīt pagodināja VDK Bauskas rajona nodaļas priekšnieks b. Burba, lai noskaidrotu, kurš devis rīkojumu pieminekli apkopt, kādēļ, kādas idejas vārdā. Bet komjaunieši savu ieceri tomēr īstenoja. Tā, redziet!
Vēlot panākumus darbā, neizsīkstošu enerģiju
un drosmi visu ieceru realizēšanā —
EDGARS ŠMITS,
informātikas un matemātikas skolotājs
***
...Vēl arvien nevaru aizmirst Aizputes rajona komjauniešu brigādes vadītāju Māliņu. Viņa brigāde pirmā kolhozā novāca ražu. Māliņš aizgāja pēc akordeona, lai pēc grūtajām darbdienām jaunieši padziedātu un padejotu. Viņu panāca bandītu lode... Arī mani tai baigajā naktī ieveda Aizputes slimnīcā. Kopā ar saviem komjauniešiem aukstajā oktobra dienā vaļējā mašīnā bijām braukuši uz kolhozu vākt cukurbietes. Zeme jau bija sasalusi, bet mums piemērotu drēbju nebija. Pat iedomāties nevarēju, ka es — redakcijas atbildīgā sekretāre un komjauniešu sekretāre — angīnas dēļ varētu atteikties no talkas kolhozā. Kad slimnīcā apjautu sevi, uzzināju par Māliņa smago ievainojumu vēderā. Lai kā pūlējās ķirurgi, lieliskais puisis izdzisa.
Desmit gadi komjaunatnē, astoņi no tiem — pirmorganizācijas sekretāres amatā, manī vēl šodien nav izdzēsuši pārliecību, ka LĻKJS jāuzņem tikai labākie, morāli tīrākie, izdomas bagātākie jaunieši. Tad organizācijā nebūs sastinguma un pelēcības.
LILIJA KAČALOVA-PĒTERSONE,
četrdesmito gadu komjauniete
***
Ja tagad, pārbūves laikmetā, komjaunatne skaidri formulētu savus mērķus un sāktu darīt visu, lai tos īstenotu, tā varētu iztikt arī bez konkurējošas organizācijas. Bet, ja paši komjaunieši nejutīs vajadzību pēc pārmaiņām savā darbā, arī konkurence nelīdzēs.
Kādā jaunatnes organizācijā es vēlētos aktīvi iesaistīties? Es tādā jau darbojos! Mēs esam Kultūras fonda grupa Rīgas 69. vidusskolā — Latvijas vēstures Strops. Mēs aktīvi atbalstām fonda rīkotās talkas, strādājam arī pēc savas ierosmes. Līdztekus tam apgūstam Latvijas vēsturi (ārpus mācību programmas). Manuprāt, ikvienā latviešu skolā varētu būt kaut vai neliels pulciņš šādu entuziastu, iespējams, tad varētu domāt arī par kādas skolu jaunatnes organizācijas izveidošanu Kultūras fonda paspārnē.
Enerģijas un spēka avots man diemžēl nekad nav bijusi komjaunatne. Pēdējā laikā tas ir Kultūras fonds ar savu kolosālo programmu.
DACE GOLUBOVA,
Rīgas 69. vidusskolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre
***
Visur dzird tikai par to, ka komjaunatne degradējusies, novecojusi un tamlīdzīgi, vajagot jaunu organizāciju ar citiem darbības pamatprincipiem. Bet kāpēc šai pašai organizācijai nevarētu izvirzīt jaunus mērķus un uzdevumus, mainīt attieksmi pret to? (Kur visi runātāji bija pirms VĻKJS kongresa — vai TAD komjaunatnē viss bija kārtībā?) Vai tāpēc, ka organizācijai mainīsies nosaukums, visa jaunatne uzreiz kļūs aktīva, skriešus metīsies darboties? Diez vai!
Atkal galvenokārt jāvaino skolas, kur uzņemšana komjaunatnē notiek pēc plāna. Kas par to, ka daudziem skolēniem nav nekādas sajēgas, kas šajā organizācijā jādara! Labi, ja vēl izlasa VĻKJS Statūtus, bet bieži vien tos pat rokās nepaņem... Kāda te var būt runa par pārliecību?
Mūsu organizācijā jāuzņem jaunieši, kuri zina savu vietu dzīvē, kuri patiešām vēlētos būt jaunatnes avangards, kuri katrreiz nejautātu: ko man tā komjaunatne dod? Diemžēl pretimdošana bieži vien aprobežojas tikai ar biedra naudu iemaksu, turklāt — izsakot visādas pretenzijas. Tādam pat nemēģini ieskaidrot, kur tā nauda paliek, jo par savu kabatu viņi tālāk neredz. Vairs NEDRĪKST organizācijas darbu vērtēt ar «apmierinoši» tikai tāpēc, ka komjaunieši, redziet, sasnieguši augstus rezultātus tiešajā darba vietā. Tie, kurus interesē manta un nauda, strādās tāpat — arī tad, ja viņi nebūs komjaunieši. Vienīgi VĻKJS biedrus vairāk ievēro: re, nevis vienkāršs mehanizators vai kombainieris, bet — komjaunietis. Cits skanējums.
Vai nav pienācis laiks ar visu stingrību pievērsties komjauniešu atbilstībai savai organizācijai? Līdzskrējēju un nogaidītāju laiks pagājis, komjaunatnē ir vajadzīgas personības, cilvēki, kuriem ir savs mugurkauls, pārliecība un ticība darāmajam. Vienreiz jāizbeidz visur par mērauklu ņemt kvantitāti, galvenais ir — kvalitāte.
MARUTA GLEIZDĀNE,
Rēzeknes rajona kolhoza «Gaigalava» komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre
***
Sveika, mīļā «Padomju Jaunatne»! Lasu tevi katru dienu jau vairākus gadus, taču rakstu pirmo reizi.
Man ir 15 gadu, un komjaunatne man ir miglains jēdziens, nesaskatu nekādu vajadzību pēc šīs organizācijas. Komjaunatne — vārda īstā nozīmē — pēc manis arī ne. Šobrīd stāties VĻKJS man nozīmētu papildināt jau tā plašās pasīvo rindas. Jau pirmoreiz, kad nopietni sastapos ar komjaunatni, manās acīs tā zaudēja visu savu jēgu. Pērnruden klases audzinātāja pasauca mani un dažas citas klases «apzinīgās» skolnieces un ieteica padomāt par stāšanos VĻKJS. Pēc kādas nedēļas aizgājām uz skolas komjaunatnes komiteju iepazīties tuvāk. Daļa no mums, arī es, pārdomāju... Mums par lielu nelaimi, skolas komjauniešu sekretāre gandrīz pusgadu skraidīja pakaļ un jautāja, kad nu beidzot mēs stāšoties.
Uzskatu, ka komjaunatne, kāda tā ir tagad, nav vajadzīga. Cilvēkam pašam jājūt nepieciešamība pēc komjaunatnes, jāsaprot šīs organizācijas jēga un nozīme, nevis jāstājas tādēļ, lai raksturojuma pirmajā rindiņā nebūtu teikts: «Nav komjaunietis...» Manuprāt, raksturojumā nav jābūt «zieģelim» par piederību pie vienas vai citas organizācijas. Ja jau brīvprātīgi, tad brīvprātīgi! Raksturojumā taču netiek minēts, vai esi, piemēram, Vides aizsardzības kluba biedrs, bet komjaunatni gan vienmēr piemin. Kāpēc?
Ar cieņu —
ZANE OZOLIŅA
P. S. 26. augusta CT raidījumā «Pārkārtošanās starmetis» tika spriests par metro — gan tā labumiem, gan sliktumiem. Un to pilsētu vidū, kur nākamajos desmit gados būvēs metro, pirmā tika minēta Rīga...
***
Spilgtākie un ievērojamākie komjaunatnei bijuši tie gadi, kad partijai un tautai visvairāk vajadzējis palīgu. Toreiz komjauniešu pulkā ar varu nevienu nevilka. Vairākums toreizējo jauniešu iespēju būt VĻKJS biedram uzskatīja par goda lietu, un viņi labi zināja, ko no viņiem gaida. Un ne jau katru arī uzņēma.
No frontes atgriezāmies kopā ar tēvu, Uzvaras dienu abi sagaidījām Krustpils kara hospitālī. 1946. gada martā es jau kļuvu par pagasta komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru, taču tēvs panāca savu, un mani, 4. klasi beigušu, nosūtīja skolā uz Rīgu. Diemžēl ilgi apmeklēt to neiznāca. 1946. gada novembrī manu tēvu, Liepkalnes pagasta partorgu, buržuāzisko nacionālistu banda nogalināja. Pēc šī traģiskā notikuma griezos Latvijas ĻKJS CK pie toreizējā sekretāra Viļa Krūmiņa ar lūgumu pārcelt mani darbā uz pagastu, kur krita tēvs. Mans iesniegums tika apmierināts.
Mēs, Madonas apriņķa Liepkalnes pagasta komjaunieši, partijai apsolījām iesēt un izaudzēt divus hektārus miežu. Ja bijām solījuši, tad arī ķērāmies «buļļam aiz ragiem». Valsts mums piešķīra sēklu, un tas arī bija viss. Toreiz brīva zeme bija tikai tur, kur mājas bija palikušas bez saimniekiem. Ļaužu, kuri aizgāja kopā ar vāciešiem. Savu zirgu mums nebija. Šāda pasākuma atbalstītāju arī ne. No mežiem glūnēja bandīti. Ik mirkli bija apdraudēta dzīvība. Taču toreiz mēs, saujiņa komjauniešu, un, protams, arī daži jaunieši, nenobijāmies. Solīto veicām godam. Rudenī, novākuši ražu, norēķinājāmies ar valsti, atbērām sēklu un beigās atlikušos graudus sadalījām katram dalībniekam pēc viņa nopelniem. Noorganizējām apkūlību vakaru. It kā viss būtu labi. Taču drīz vien mani par šo pasākumu izsauca uz komjaunatnes apriņķa komitejas biroju. Par «buržuāzisku» saimniekošanu ar valsts labību es saņēmu stingro rājienu. Taču ar to nepaliku mierā. Mūsu apriņķis ar labības sagādi republikā bija lielākoties «astē». Bet mēs strādājām, un par to pienāktos atalgojums, kaut vai niecīgs. Griezos pie apriņķa partijas komitejas sekretāra Nikolaja Jevļeva, lai viņš paskaidro, ko esmu darījis nepareizi. Par prieku mums visiem, mūsu rīcība tika attaisnota.
Diemžēl viens otrs no mūsu vadoņiem, kurš grūtajos apstākļos bija paraugs citiem, pēc tam, būdams augstos posteņos, pārāk agri apsūnoja. Pat komjaunatnes CK. Lai viņiem tuvotos, bija nepieciešamas trepes. To viņi tagad ir piemirsuši vai arī negrib atcerēties. Domāju, ka nekļūdīšos — tieši piecdesmito gadu beigu komjaunatnes CK sekretāri — Vladislavs Ruskulis un Jānis Brencis, arī daži aparāta darbinieki, prata vadīt jaunatnes masas republikā. Ruskulis (arī viņš, LĻKJS CK pirmais sekretārs, cieta 1959. gadā — red. pieb.) strādāja patiešām grūtā laikā. Viņš ļoti labi pārzināja stāvokli valstī un republikā. Laukos masveidā nobeidzās lopi, jaunieši bēga uz pilsētām... Taču vienmēr un visur viņam ar komjaunatnes darbinieku pirmām kārtām bija saruna par tā veselību, ģimeni, par to, kā varētu palīdzēt. Un tikai pēc tam, esot visiem kopā, — kā un ko darīsim. Viņš uzklausīja un prasīja ne tikai darbu, bet arī morālās attiecības ar savu rajonu jauniešiem. Viņš iedvesa uguntiņu. Atbalstīja ieceres kultūras un sadzīves tradīciju veidošanā. Deva patstāvību. Bez panākumiem nebija jaunatnes pilngadības svētki un komjauniešu kāzas — tas bija labs pasākums toreiz. Manuprāt, tieši to gaida arī šodienas komjaunieši. Komjaunieši vienmēr ir bijuši nākotnes celsmes avots — ja viņu vadītāji tos atbalstīs ne tikai ar vārdiem vien.
Mūsu, bijušajā Pļaviņu rajona komitejā reti kādu no darbiniekiem varēja atrast uz vietas. Labi, ja no sešiem vienu. Bet automobiļu komitejā nebija... Dalījāmies savos ieskatos, debatējām, pat strīdējāmies — demokrātiski audzinājām sevi un citus.
Gadi komjaunatnē man atstājuši skaistu nodzīvoto posmu, kas paliks kā ticība rītdienai.
Nebūt nedomāju, ka patlaban nav komjaunatnes, ka nav komjauniešu optimistu, kas būtu ar karstām sirdīm un nākotnes iecerēm. Viņi ir un būs.
Jā, daļa mūsu jaunatnes sapņo par komjaunatnes bojāeju. Tādu ir maz, godājamā «PJ»!
INDULIS LATIŠEVS,
VĻKJS veterāns
***
Pārlapojot «Padomju Jaunatnes» 20. augusta numuru, ar lielu interesi lasīju astoņdesmito gadu komjauniešu atklātās domas par savu organizāciju. Beigās bija teikts, ka tiks dota iespēja izteikties arī pārējiem «PJ» lasītājiem. Šo iespēju centīšos izmantot, jau iepriekš lūdzot pārāk nevainot mani par atmiņu gājuma kļūdām un nenosaukt mani par mūsdienu jaunatnes centienus nesaprotošu veci, kas nezina neko vairāk kā tikai atgādināt sen pagājušus laikus.
... Karam aizveļoties pāri dzimtajai Bebrenes pusei, biju iesaucamo vidū, bet ar kara komisariāta un Lauksaimniecības ministrijas (LPSR valdība vēl atradās Daugavpilī) rīkojumu kopā ar citiem vidusskolas beidzējiem tiku komandēts Bebrenes lauksaimniecības tehnikuma organizēšanas darbam. Tehnikumam paredzētajās telpās nesen bija atradies vācu kara hospitālis, un tur valdīja drausmīga nekārtība. Viss bijušās skolas inventārs bija izvazāts. Centrālapkure sabojāta, gaismas nav, logi izdauzīti... Tagad viegli pateikt, ka īsā laikā visu dabūjām kārtībā. Bet kādas pūles tas prasīja!
Tika savākti bijušie audzēkņi, un klāt nāca jaunie. Tehnikumā mācības sākās paredzētajā laikā. Mums daudz palīdzēja Bebrenes pagasta komsorgs Jānis Vilciņš. Mēs savukārt iesaistījāmies aģitatoru kolektīvā. Gājām pa pagastu, izskaidrodami starptautisko stāvokli, partijas un valdības lēmumus, palīdzējām organizēt dažādas kampaņas, bet to nebija mazums.
Lai sapulces padarītu interesantākas, pagastā noorganizējām pašdarbības pulciņus. Es vadīju drāmas kolektīvu.
1944. gada nogalē Bebrenes pagastā bija labi ja pāris partijas biedru un četri pieci komjaunieši, precīzi neatceros. Reiz Jānis Vilciņš ievaicājās, ko es domājot par komjaunatni... Viņš un vēl divi biedri esot ar mieru dot rekomendācijas. Atbildēju, ka jau 1941. gadā man bija rekomendācijas, lai iestātos komjaunatnes biedru kandidātos, bet visu izjauca karš. Viena no rekomendācijām nezināmu apstākļu dēļ bija nokļuvusi policijas rokās, un tā figurēja kā apsūdzība, kad mani 1942. gadā arestēja. Izbaudīju vācu cietumu šausmas Daugavpilī un Jelgavā.
1945. gada 2. janvārī LĻKJS Ilūkstes apriņķa komitejas birojs pirmorganizācijas lēmumu apstiprināja, un es kļuvu komjaunietis. Saņemdams pelēkos vāciņos iesieto grāmatiņu, jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē — tas bija mans pirmais lielākais notikums dzīves sākumā. Komjaunatnes biedra karte joprojām glabājas pie manis, tā man ir relikvija, vēsturisks dokuments no tiem laikiem, kad VĻKJS neuzņēma pēc konveijera sistēmas, lai, vidusskolu beidzot, varētu saņemt labāku raksturojumu (un pēc tam biedra karti apzināti pazaudēt...). Tas bija laiks, kad līdz ar komjaunatnes biedra karti izsniedza arī ieroci un ne jau pašaizsardzībai.
Komjaunatnē vīlies neesmu nekad, bet staļinisma dogmu apsēstajos komjaunatnes un partijas vadošajos darbiniekos gan.
Vai tiešām šobrīd komjaunatne būtu tiktāl degradējusies, ka tās eksistence apdraudēta? Neticu! Komjaunatnes organizācijai jādzīvo, jāpārtop, jāapgūst jaunas darba formas, pilnīgi atsakoties no novecojušajām. Jāatsakās no sēdēšanas sapulcēs un neizpildāmu lēmumu pieņemšanas.
Latvijas komjaunatnes veterāni (no vadošajiem līdz ierindniekiem) līdz šim bija pilnīgi aizmirsti, bet viņi uz saviem pleciem iznesa pēckara grūtību nastu. Viņiem jāierāda goda vieta, par viņiem jārunā presei, radio un televīzijai. Viņu atmiņas jāapkopo rakstniekiem un žurnālistiem. Tā taps Latvijas komjaunatnes īstā, dzīvā vēsture.
VILIS RIBICKIS,
personālais pensionārs
***
Var jau būt vēl kādam šķitīs — mūsdienu jauniešiem tā tik vien trūkst kā, teiksim, komjauniešu kāzu... Var jau būt, visa komjaunatnes nelaime ir tikai tā, ka uzņemts pārlieku daudz nejaušu ļaužu...
Nav sevišķi pieklājīgi atkal mudināt: lūdzu, rakstiet, lūdzu, domājiet līdzi! Un tomēr. LĻKJS Centrālkomitejā darbu sāk vairākas speciālistu un zinīgu, ieinteresētu cilvēku grupas, kas izstrādās citādu komjaunatnes modeli Latvijā. Bet nav taču iespējams šādu — principiāli atšķirīgu, darboties un lemt spējīgu, patstāvīgu, pašiem jauniešiem vajadzīgu un interesantu savienību izveidot (iesākumā — kaut vai teorētiski «uzbūvēt»), plaši neapspriežoties ar jaunatni. Jūsu viedokļi un idejas būtu sevišķi svētīgi.
Tātad — kāda ir tā jaunatnes organizācija, kurā jūs gribētu reāli, aktīvi būt?
Saturīgāko un drosmīgāko vēstuļu autorus mēs pēcāk sapulcinātu redakcijā — klātienes domu apmaiņai. To, ka, par spīti visam, kaut kāda ticība pārmaiņām komjaunatnē jūsos vēl ir, rāda arī «PJ» pasts. Tā, piemēram, Ilmārs no Rēzeknes rajona, pamatīgi izklāstījis negatīvās emocijas, ko radījusi VĻKJS, tomēr raksta:
«Nē, izformēt komjaunatni nevajag nekādā gadījumā. Tikai jāizbeidz komjaunatnes formālā eksistēšana.»
Vai, teiksim, Inga no Preiļu rajona. Viņa komjaunatnē ir kopš 1987. gada, taču nekā laba par šo neilgo laika sprīdi viņai nav ko atcerēties — viena vienīga pelēcība, nomāktība, nesapratne... Tik un tā Inga atzīstas:
«Ja man dotu iespēju izstāties, es tomēr biedra karti paturētu sev. Mana ticība pamazām zūd, bet es vēl ticu.»
Un vēlreiz Ilmārs no Rēzeknes:
«.. tagad ticu presei. Agrāk tādas ticības nebija. Es avīzes pat nelasīju. Tagad viena neizlasīta avīze dod «pliķi» zināšanās, laika orientācijā.
Es ceru, ka arī komjaunatne vēl parādīs sevi, tikai mums visiem ir jāpalīdz. Visiem!»
Ar to šoreiz varētu beigt.
Jūsu vēstules lasīja
VITA BEĻAVNIECE
