Vainīgas un nevainīgas krāsas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pagājušajā nedēļā «Cīņā» bija publicēts profesora J. Stradiņa raksts «Sarkanbaltās krāsas Latvijas vēsturē — pro un contra». Tomēr tajā paustās atziņas par sarkanbaltsarkanā karoga simbolikas vietu un lomu Latvijas vēsturē sabiedrība uzņem visai atšķirīgi. Vēstures gaitā šis karogs ir kompromitēts Ulmaņa režīma laikā. Vīri sarkanbaltsarkanām lentēm uz piedurknēm bija pirmie hitleriskā režīma izpalīgi 1941. gada jūlijā cilvēku terorizēšanā. Lai uzklausītu viedokļus par šīs simbolikas vēsturi un politisko nozīmi, redakcija uzaicināja pie apaļā galda revolucionārās kustības veterānus Elmāru Briedi un Ansi Kadiķi, vēsturniekus Ilgu Kapenieci, Teodoru Zeidu un Elmāru Pelkauu. Ieklausīsimies viņu sarunās!
T. Zeids. Ar to, ka sabiedrībā pastiprinājusies interese par šo karogu, mums patiešām jārēķinās. Un tad nu vispirms jārunā par tā izcelšanās vēsturi. Atskaņu hronikā ir minēts, ka ap 1280. gadu no Cēsīm ierodas latviešu zemessargu nodaļa kāda ordeņbrāļa vadībā, kurai līdzi ir sarkans karogs ar baltu svītru. Pēc hronista domām, tas bija latviešu karogs. Taču, kā jau akadēmiķis J. Stradiņš pareizi atzīmējis, tā bija tikai viena latviešu cilts — «lette» jeb latgaļi. Bet tur neietilpa zemgaļi un kurši. Turklāt šis karogs tika izmantots vācu iekarojumu aizstāvēšanai cīņā pret Nameiša vadītajiem zemgaļiem. Tātad zem šī karoga vācu ordeņbrāļa vadībā latgaļi neapšaubāmi devušies kaujā pret citu vēlākās latviešu tautības daļu — pret zemgaļiem.
Rodas vēl viens svarīgs jautājums. Vai sarkanbaltsarkanās patiešām izsenis bijušas latviešu nacionālās krāsas? Jau savā laikā profesors Arveds Švābe rakstā par karogu atzīmēja, ka šī karoga krāsas labākajā gadījumā bija tikai Tālavas vai Latgales latviešu kara karoga krāsas, bet zemgaļiem un kuršiem tā bijušas citādas. Un pat to viņš apšauba un saka, ka tas ir bijis Cēsu novada karogs. Pie tam šajā novadā dzīvoja arī tā saucamie vendi, kurus daļa uzskata par slāviem. Jāievēro arī, ka šo karaspēka nodaļu vadīja Livonijas ordeņa brālis un tādēļ tas varēja būt viņa dots karogs. Šie latgaļi, kas piedalījās cīņās pret zemgaļiem, jau sešdesmit gadus bija pakļauti vācu kundzībai. Tā kā tā nebija nekāda brīva nodaļa. Un tāpēc var šaubīties, vai ordenis būtu atļāvis latgaļiem iet ar savu karogu. Kādi tad latviešiem bijuši kādreiz karogi? Neaizmirsīsim, ka mūsu folklorā galvenokārt figurē izrakstītais jeb izšūtais karogs. Tautasdziesmā brālis saka māsiņai: «Izrakst' kara karodziņu, raksti zilu vai sarkanu, tu vairs mani neredzēsi» Tātad šie karogi bijuši ar dažādu krāsu ornamentiem. No etnogrāfijas materiāliem redzams, ka baltā krāsa patiešām ir bijusi raksturīga. Taču pārējās krāsas bijušas ļoti dažādas, līdzās sarkanai arī zilā, brūnā un citas.
Sarkanbaltsarkanās krāsas kļuva par nacionālajām tikai pagājušā gadsimta 70. gados. Iemesls bija tas, ka 19. gadsimta vidū parādījās seno hroniku tulkojumi Un jaunlatvieši, meklējot līdzekļus cīņai pret vācu kundzību, atrada Atskaņu hronikā šo karogu, gan nepievēršot uzmanību tam, kādās cīņās tas tika lietots. Bet vēlāk — 1922. gadā — Satversmes sapulce pasludināja šo karogu par valsts karogu.
I. Kapeniece. Pirmā pasaules kara laikā — 1915. — 1917. gadā — šī simbolika bija jau diezgan izplatīta.
E. Pelkaus. Tomēr par to, ka latgaļiem bijusi raksturīga sarkanā un baltā krāsa, liecina kaut vai Krustpils novada tautas tērpi, Lielvārdes jostas.
E. Briedis. Bet vai ir fakti, ka latviešu buržuāzija jau cariskās Krievijas laikā būtu kaut kad izkārusi sarkanbaltsarkano karogu kā nacionālo simbolu?
I. Kapeniece. Tas tika lietots dziesmu svētkos. Bet vai tad tikai ar buržuāziju tas būtu saistāms? Tikai 20 gados tas īsti kļūst par buržuāzijas karogu.
E. Pelkaus. Kad pirmā pasaules kara laikā izvirzījās jautājums par Latvijas autonomiju ar lozungu «Brīva Latvija brīvā Krievijā», sāka risināt arī jautājumu par šīs autonomās vienības simboliem. Priekšlikumi bija dažādi. Katrai partijai bija savas krāsas. Buržuāziskajā Latvijā taču arī Zemnieku savienībai bija balti zaļie karogi, «sīksaimniekiem» — zili zaļie. Beigu beigās vispieņemamākās likās sarkanbaltsarkanās krāsas, jo tām vismaz ir kaut kāds etnogrāfiskais un hronikas sakņojums. Proletariāts, protams, 1917—1919. gadā gāja zem sarkanā karoga.
Cara patvaldības apstākļos sarkanbaltsarkano karogu nebija iespējams plašāk izmantot. Grūtāk pateikt, cik bieži tas lietots Pagaidu valdības laikā, taču diskusija presē par to, kādam šim karogam jābūt, tolaik bija.
E. Briedis. Bet vai ir jel kāds dokuments, kas liecinātu par diskusiju attiecībā uz karogu 1940. gadā Tautas valdības laikā?
E. Pelkaus. Notika revolūcija, taču valsts karogs netika atcelts. Kinohronikās redzams, ka Tautas saeimas vēlēšanas notika pie sarkanbaltsarkanajiem un sarkanajiem karogiem. 2. jūlijā LKP CK sekretariāts pieņēma lēmumu par to, ka jebkāda necienīga izturēšanās pret valsts karogu ir nepieļaujama
E. Briedis. 1940. gada jūlijā pirms Saeimas vēlēšanām es kopā ar saviem puišiem Maskavas priekšpilsētā atņēmu divus sarkanos karogus. Uz viena no tiem bija lozungs par padomju varu. Tobrīd tas vēl bija priekšlaicīgs. Tas bija politisks jautājums.
Mēs abi ar Ansi esam dzimuši zem cara karoga. Tad 1918. gadā dzīvojām zem ķeizara Vilhelma II karoga. Un zem vācu karoga faktiski sanāca kopā arī buržuāziskās Latvijas dibinātāji 1918. gada 18. novembrī Rīgā visur bija tikai vācu karogi.
E. Pelkaus. Tiesa, skatuve II pilsētas teātrī bija dekorēta ar sarkanbaltsarkano karogu.
E. Briedis. Kad Latvijā nodibinājās padomju vara, par valsts simbolu, dabiski, kļuva sarkanais karogs. 1919. gadā to rotāja izkapts un āmurs, tagad — sirpis un āmurs. Un nekāda cita karoga mums nebija.
Ja runājam par kādreizējā Latvijas karoga atjaunošanu, tad jāatzīst, ka tikpat labi KPFSR varētu prasīt atpakaļ monarhistiskās Krievijas zilbaltsarkano karogu.
I. Kapeniece. Te gribētu piezīmēt, ka patlaban mūsu republikā atdzimst jaunā kvalitātē nacionālā pašapziņa. Ar to ir jārēķinās. Un šajā sakarā jāatceras, ka pagājušajā gadsimtā, kad veidojās tautas pašapziņa, sarkanbaltsarkanais karogs kļuva par visas tautas simbolu. Manuprāt, toreizējā latviešu inteliģence nepamatoti ir tikusi uzskatīta par vienīgi buržuāzijas šķirisko interešu paudēju. 1915. gadā Rainis šo karogu izcēla kā demokrātisku tautas apvienošanas simbolu.
Gribu atgādināt, ka nav jau runa par mūsu republikas karoga mainīšanu Es loti labi saprotu bijušos revolucionāros cīnītājus, kas tika vajāti un represēti valsti, kur oficiālais bija sarkanbaltsarkanais karogs. Viņiem ir morālas tiesības to nepieņemt. Taču mums jāievēro arī tas, ka šis simbols tagad ir ieguvis demokrātiski un sociālistiski noskaņotas tautas pašapziņas centienu nozīmi. Mums jārēķinās ar pēdējā laikā radušos plašo demokrātisko kustību, kas kopumā vērtējama kā progresīva. Tiekoties ar jauniešiem un rūpnīcu strādniekiem, esmu pati izjutusi, kā cilvēkiem rūp savas zemes un tautas saglabāšana, ekoloģijas jautājumi. Šī ievirze mums jāņem savās rokās un nav jākrīt panikā. Simbolika nav vainīga, ja tā kādreiz tikusi izmantota buržuāzijas šķiras interesēs. Jāatceras, ka arī sarkano karogu — proletariāta cīņas heroisko simbolu — Staļins savulaik aptraipīja ar nevainīgu cilvēku asinīm.
E. Pelkaus. Sarkanbaltsarkano karogu tauta saista arī ar Cēsu kaujām, ar Latvijas armijas cīņām pret Bermonta bandām, kuru mērķis 1919. gada rudenī bija doties tālāk uz sarkano Petrogradu. Sarkanbaltsarkanais karogs dažkārt asociējas arī ar Piekto gadu, ar Akuratera rindām «un asinis, kas nevainīgas uz balta sniega kvēloja». Dzejnieks gan te domāja par sarkano karogu Nevajag tam visam atmest ar roku un atdot karogu tikai buržuāzijai. Tāpat kā savulaik atdevām buržuāzijai Skalbi, Brigaderi, Jaunsudrabiņu. Atsacīties jau ir viegli.
I. Kapeniece. Bieži vien no daudz kā atsakāmies šaura šķiriskuma vārdā. Bet to nevajadzētu stādīt pāri vispārcilvēciskajam vai pretstatīt tam.
E. Briedis. Bet ap šo karogu taču pašlaik veidojas vesela kustība ar mums nepieņemamām idejām.
I. Kapeniece. Bet ko tad darīt? Cīnīties pret to ar ieročiem? Šī kustība taču sakņojas mūsu daudzus gadus pieļautajās kļūdās un neizdarībā.
E. Briedis. Es neiebilstu pret šo simboliku kā tādu. Taču, manuprāt, ažiotāžu ap to patlaban izraisa sociālisma pretinieki.
E. Pelkaus. Saskaņā ar vienu no marksisma pamattēzēm — esamība veido apziņu un nevis otrādi. Un cilvēki izsaka savu attieksmi pret to, ko viņi redz visapkārt. Un diez vai var uzskatīt visus tos 15 tūkstošus, kas sapulcējās Staļina terora upuru piemiņas mītiņā, par buržuāziskajiem nacionālistiem.
A. Kadiķis. Manuprāt, sarkanbaltsarkanā karoga problēmai ir divi aspekti. Viens — vēsturiski etnogrāfiskais, otrs — politiskais. Ja summējam visu līdz šim rakstīto, arī buržuāziskajā presē, tad jāsaka, ka par tā rašanos ir ļoti niecīga informācija. No vēsturiski etnogrāfiskā materiāla drumslām neizriet, ka šo karogu varētu uzskatīt par nacionālo karogu. Nav tādu faktu.
Par politisko aspektu. Pilnīga aplamība ir tas, ka latviešu sarkanie strēlnieki esot nesuši sarkanbaltsarkano karogu. Varbūt to izmantoja vienīgi virsnieki vai kādi no inteliģences nākuši kareivji.
Tomēr jāievēro, ka buržuāziskajā Latvijā sarkanbaltsarkanais karogs tika aptraipīts ar cilvēku asinīm. Tā baltā svītra — viena piektā daļa — ir palikusi sarkana. Arī fašistisko apvērsumu 1934. gadā Ulmanis izdarīja zem sarkanbaltsarkanā karoga. Un sarkanbaltsarkanais karogs nevar simbolizēt demokrātiju. Jo buržuāziskajā Latvijā tās nebija.
E. Pelkaus. Bet tad jājautā, vai «sanācijas» režīms Polijā, Hostija režīms Ungārijā, Antonesku režīms Rumānijā, fašistiskais režīms Bulgārijā, reakcionārais režīms Albānijā nebija asinīm aptraipīti? Un tomēr šajās zemēs saglabājās agrākās karogu krāsas, kaut arī mainījās sabiedriskā iekārta.
Sarunas gaitā teikto pierakstīja
M. Ducmanis
Attēlā:
E. Pelkaus
T. Zeids
I. Kapeniece
A. Kadiķis
E. Briedis
O. Lūša foto
