Māris Sants. Runa LTF 1. kongresā
| ||||||||||||||||||||||||
|
Es runāšu ne tikai Latvijas Universitātes studentu vārdā. Šīs problēmas, par kurām es runāšu, ir aktuālas visās pārstāvētās augstskolās.
Tāpat kā visiem mūsu sabiedrībā, arī studentiem ir atņemtas tiesības vērtēt. Tas izpaužas visur — gan mācībās, gan sabiedriskajā darbā.
Vispirms par galveno — mācībām. Studentiem jānoklausās noteikts kurss pēc noteikta plāna pie noteikta pasniedzēja. Mums nav izvēles tiesību. Lai mācītos ar maksimālu atdevi, jārada iespējas izvēlēties mācību spēku, kurš, pēc studentu domām, labāk izklāsta mācību vielu. Tas novērstu priekšmeta nekvalitatīvu pasniegšanu, jo pasniedzējs, pie kura nemācītos neviens students, zaudētu savu darbu un varētu nodarboties ar zinātni vai ar ko citu.
Būtu vēlama tāda sistēma, kurā diploma saņemšanai nepieciešams apgūt noteiktu priekšmetu skaitu, kurus nosaka students pats.
Patlaban mums absolūti nav tiesību vērtēt sabiedriskos priekšmetus. Studenti tiek baroti ar oficiālām koncepcijām par reliģiju, ētiku, politekonomiju, filozofiju un vēsturi pēc vienveidīgas sistēmas, un galā — valsts eksāmens marksismā-ļeņinismā. Pilnīgi novārtā atstāti kultūrizglītības jautājumi, piemēram, valoda, literatūra, kultūras vēsture, ekoloģija. Arī šeit noteikti nepieciešama izvēles brīvība. Piemēram, mācīties ateismu vai ticības mācību, varbūt abus.
Augstskolai jāprasa iespēja pašai noteikt savus mācību plānus — tādus, lai sagatavotu Latvijai un latviešu tautai vajadzīgos speciālistus. (Aplausi.)
Tālāk — par kara katedru. Varbūt daudzi nezina, ka dažās fakultātēs militārā apmācība ir obligāta arī meitenēm. Mēs prasām likvidēt meiteņu militāro apmācību. (Aplausi.) Jāizskata jautājums par studentu iesaukšanu obligātajā karadienestā. Studiju laikā tas ir nepieļaujami. (Aplausi.) Jo pēc armijas mācības atsāk tikai neliela daļa studentu, bet kā pagaidu alternatīva, uzsveru — pagaidu alternatīva — varētu būt kara katedra, kurā mācības būtu tikai nedienējušiem studentiem. Pārējiem šo kursu apgūt vai neapgūt — pēc pašu vēlēšanās. Turpretī pašlaik visi izdienējušie studenti obligātā kārtā apgūst otru militāro specialitāti kara katedrā, turklāt atskaitīšana no kara katedras praktiski nozīmē atskaitīšanu no augstskolas.
Šeit nav runa par katra pilsoņa pienākumu nepildīšanu valsts aizsardzībā, bet par to, ka mums nav iespējas apgūt savu profesiju, paralēli neapgūstot militāru specialitāti. Turklāt militārajai mācībai atvēlētais laiks ievērojami pārsniedz jebkuram citam priekšmetam atvēlēto laiku, izņemot vienīgi marksismu-ļeņinismu kopumā. No nepatikas pret kara katedras apmācībām un no laika deficīta profesijas apgūšanā iznāk, ka studenti labi neapgūst ne vienu, ne otru. Šādus speciālistus mēs nenovēlētu ne Latvijas tautas saimniecībai, ne Latvijas teritoriālajai armijai. Nākotnē militārās specialitātes būtu jāapgūst tikai militārajās augstskolās.
Vēl ļoti svarīga prasība. Latvijas Valsts universitāte ir vienīgā universitāte latviešu tautai, tāpēc jebkuru specialitāti, katru priekšmetu, ieskaitot arī civilo aizsardzību, ja tāda vispār vajadzīga, ir jādod iespēja apgūt latviešu valodā. (Aplausi.) Tas nebūt netiek izpildīts, arī visos speciālajos priekšmetos ne. Krievu tautības studentiem ir daudz universitāšu, kurās var studēt krieviski, bet mums šī ir vienīgā ar latviešu valodu. (Aplausi.) Tāpēc latviešiem ir jādod prioritāte galvenajos universitātes pašnoteikšanās jautājumos.
Speciālistu labu sagatavošanu veicinātu regulāras studijas ārzemēs, kaut vai uz dažiem semestriem. Tā ir nepieciešamība.
Par mācīšanas metodiku. Trūkst elementārā — iespējas pavairot pasniedzēju lekciju konspektus. Tādēļ lekciju lasīšanas sistēma patlaban bieži pie mums ir šāda: pasniedzēji triecientempā cenšas nolasīt savu kursu, studenti tik tikko paspēj pierakstīt, iedziļināties nav laika. Apburtais loks. Nepietiks līdzekļu konspektu pavairošanai — nebūs labu speciālistu, kas šos līdzekļus varētu palīdzēt radīt. Ja tādi būtu, samazinātos pasniedzēju slodze, būtu mazāk lekciju, vairāk semināru, vairāk praktisko nodarbību. Un, protams, mazāk mehāniska darba — pārrakstīšanas.
Par augstskolu beidzēju valsts valodas prasmi. Katram Latvijas augstskolas absolventam kā speciālistam un kā inteliģentam cilvēkam jāprot latviešu valoda. (Aplausi) Patiesi neatkarīgā augstskolā tas būtu atrisināms ar latviešu valodas kursu iekļaušanu obligātajā minimumā krievu plūsmai.
Par sabiedriskām organizācijām. Ir nepieciešama sabiedrisko organizāciju funkciju pārvērtēšana. Ļoti bieži komjaunatne uzņēmusies to, kas tai nebūt nepienākas, piemēram, studentu vienības. Tās nav komjauniešu, bet gan studentu vienības. Tomēr šeit monopols pieder komjaunatnei. Vienalga, no kādas organizācijas vai kluba students brauc uz ārzemēm, nav nepieciešams ne studentu zinātniskās biedrības, ne deju kolektīva vadītāja, ne trenera paraksts zem raksturojuma, bet komjaunatnes sekretārs piedalās lemšanā — braukt vai ne. Bet brauc taču koncertturnejā vai uz studentu olimpiādi, nevis uz komjauniešu tikšanos. Komjaunatne pārņēmusi sabiedriskās dzīves vadītāja lomu, kaut arī tai pienākas tikai ideologa loma.
Visi minētie trūkumi ir par iemeslu studentu pasivitātei, pesimismam, vienaldzībai ne tikai pret universitātes, bet pat pret visas tautas likteni. Bez iespējas vērtēt, bez augstskolas pašnoteikšanās studenti arī paliks tikai nenozīmīgi zobratiņi lielā mašīnā, kura, iespējams, griežas arī nepareizi. Un tādi augstskolas beidzēji aizies strādāt latviešu tautas labā.
Lai atrisinātu minētās problēmas, mēs izvirzām priekšlikumu — pieņemt kongresā rezolūciju par Latvijas augstākās izglītības sistēmas neatkarību. (Aplausi.) Es ticu, ka tie skolēni, kuri vēl tikai gatavojas kļūt par universitātes studentiem, mācīsies īstā latviešu nacionālajā universitātē, īstā Latvijas vadošajā augstskolā — Latvijas Universitātē. Un es ceru, ka esmu ietaupījis laiku, un sakarā ar to dodu vārdu īsam ziņojumam RPI studentam Austrim Puplovskim. (Aplausi.)