Pārāk daudz ir emociju
|
Lai arī ekonomikas ministram Jānim Āboltiņam darba ir pilnas rokas, viņš atrada īsu brīdi, lai atbildētu uz vairākiem "LJ" jautājumiem.
— Kāpēc, jūsuprāt, krita Lietuvas valdība?
— Katrai valdībai agrāk vai vēlāk draud krišana. Pilnīgas informācijas trūkuma dēļ nevaram pietiekami politiski dziļi izanalizēt Lietuvas valdības demisiju. Var jau būt, ka pārāk straujā cenu maiņa bija viens no krišanas iemesliem, bet, iespējams, tās jau ir sekas.
— Vai jūs prognozējāt, ka Latvijā sakarā ar cenu palielinājumu pārtikas produktiem radīsies tādas kļūdas un neskaidrības, kādas ir patlaban?
— Notiek apmēram tā, kā mēs prognozējām. Kļūdas ir. Bet nekļūdās tikai tas, kas nekā nedara. Vai varēja ar cenu maiņu saistītos darbus paveikt labāk? Varbūt varēja. Diemžēl mums ir tikai tie cilvēki un tās zināšanas, kas mums ir. Ar to jārēķinās.
— Daudz neskaidrību ir par kompensāciju izmaksāšanu iedzīvotājiem.
Statistikas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji gaļu un pienu patērē vairāk, nekā paredzēts «pārtikas grozā", kas nodrošina normālu fizioloģisko minimumu.
— Tie, kuru ienākumi bija līdz 100 rubļiem mēnesī, gadā patērēja 52 kg gaļas, bet tie, kas pelnīja 200 un vairāk rubļu mēnesī, izlietoja vairāk nekā 100 kg gaļas uz cilvēku.
Pirms cenu palielināšanas gaļas un piena ražotājiem piešķīrām dotācijas no budžeta, lai kompensētu iepirkuma cenu palielinājumu un lielo pašizmaksu. Tādējādi, pērkot lēto gaļu, tie iedzīvotāji, kuru ienākumi bija lieli, gadā saņēma no šīs dotācijas apmēram 600 rubļu lielus papildienākumus, bet tie, kam ienākumi bija līdz 100 rubļiem mēnesī, — tikai 366 rubļus. Tātad vairāk līdzekļu no budžeta dotācijas ieguva ne jau tie, kam visvairāk šī palīdzība bija nepieciešama.
Uzskatu, ka turpmāk no budžeta vairs nav jāmaksā kompensācijas saimnieciskajās iestādēs un uzņēmumos strādājošajiem. Mūsu uzdevums ir aizsargāt pensionārus, bērnus, skolēnus, stipendiātus, kā arī skolotājus, veselības aizsardzības darbiniekus un visus pārējos, kas strādā budžeta iestādēs. Tieši viņu algas ir zem vidējā līmeņa. Bet, piemēram, celtniecībā, transportā, rūpniecībā nodarbināto algas pārsniedz vidējo līmeni. Tāpēc viņiem piemaksas jeb kompensācija jānopelna savās darbavietās. Kam rokas ir veselas un galva īstajā vietā – lai strādā vairāk, ražo vairāk un arī saņem lielāku algu. Bet, piemēram, decembrī ražošana samazinājusies par 5 procentiem, bet naudas izmaksas iedzīvotājiem palielinājušās par 12 procentiem…
— Droši vien būs uzņēmumi, kas, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu, nevēlēsies palielināt saviem strādātājiem algas (maksāt kompensāciju)?
— Katrā gadījumā jānoskaidro, kāpēc uzņēmumam nav ko maksāt. Varbūt tas ļoti slikti strādā, bet varbūt tam ir atlikumi fondos, nauda bankā, taču tas gluži vienkārši negrib maksāt. Galu galā jāsaprot, ka gaļas izstrādājumus ražo nevis valdība, bet konkrēti uzņēmumi, kam rodas tās lielās ražošanas izmaksas.
— Kā jūs domājat sadarboties ar arodbiedrībām?
— Mēs ar tām visu laiku sadarbojamies. Arodbiedrību paziņojumi par strādātāju aizstāvību ir ļoti labi. Tikai tā varētu, piemēram, pārbaudīt visas strādnieku ēdnīcas un izanalizēt, cik pamatots ir lielais uzcenojums ēdieniem. Cenu departaments bija atļāvis 30 procentu lielu uzcenojumu kā maksimāli pieļaujamo, nevis kā obligātu normu visur. Varbūt lielās cenas ir tāpēc, ka ēdnīca atrodas četrpakāpju administrācijas pakļautībā…
— Cilvēki ir neziņā, kas vēl kļūs dārgāks. Varbūt jūs varat pareģot, kas mūs sagaida?
— Spriežot pēc programmas "Laiks", kas informē par Donbasa ogļraču prasībām pienācīgi samaksāt par ogļu ieguvi, mūs sagaida cenu palielinājums kurināmajam. Republikas valdība ir pieņēmusi lēmumu atrast budžetā līdzekļus, lai kompensētu kurināmā sadārdzināšanos un šajā apkures sezonā tā cenas neaiztiktu.
Mēģināsim darīt visu, lai jau janvārī izstrādātu indeksācijas metodiku.
— Kā jūsu ģimene reaģēja uz jaunajām cenām?
— Vispirms iekārtojām burtnīcu, kurā ļoti precīzi pierakstām visus ģimenes budžeta izdevumus. Turpmāk mūsu ģimene vairs neizmantos skolas ļoti sliktās ēdnīcas pakalpojumus.
— Vai izdosies pārliecināt citādi domājošos par cenu politikas pareizību?
— Tas ir atkarīgs no tā, vai viņi gribēs klausīties. Mītiņā pie Ministru Padomes Ivarā Godmanī viņi negribēja klausīties. Visticamāk, ka viņiem ir bail klausīties, jo tad viņiem būs mums jāpiekrīt.
— Vai jūs joprojām esat optimists?
— Kā vienmēr!
Ar ministru Jāni Āboltiņu ticies
Guntis Rozenbergs
P.S. Intervija notika pirms dramatiskajiem notikumiem Baltijā.