Otrais bauslis
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
„'Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas viņa vārdu nelietīgi valkā.'”
(2. Moz. 20,7)
Augstākajā Padomē ir pieņemts lēmums par nacionālo simboliku. Kādēļ tas ir pieņemts, par ko tas pārvērtīsies, kurp tas ved? Dziļākā nozīmē tā pieņemšana izriet no tā, ka visas šīs trīs lietas — sarkanbaltsarkanais karogs, «Dievs, svētī Latviju» un ģerbonis — īpaši jau pirmās divas — ir tautas sirdij svētas. Tās ir nesalīdzināmi svētākas, nozīmīgākas nekā Latvijas PSR karogs, himna un ģerbonis. Taču neapšaubāmi ir tas, ka sarkanbaltsarkanais karogs, «Dievs, svētī Latviju» un Latvijas Republikas ģerbonis kā valsts un tās neatkarības apliecinājuma simboli pēc savas būtības neatbilst pašreizējās Latvijas PSR valstiskuma (pareizāk — tā parodijas) reālajam saturam, kur tas īstenībā ir ļoti nožēlojams un faktiski ir nevis neatkarība, bet joprojām atkarība. Tāpēc esmu noteiktā pārliecībā, ka minētie trīs simboli nevar būt Latvijas PSR (El Pē Es Er) simboli, bet tikai un vienīgi valsts simboli. Tādēļ šis jautājums — kādēļ El Pē Es Er Augstākā Padome ir pieņēmusi šo lēmumu? Ja tas ir pieņemts cīņas ceļam uz neatkarīgo Latviju — tad jā! Ja savukārt kompartijas politiķi šā lēmuma pieņemšanu ir veicinājuši, manipulējot ar tautai svētām lietām, tā lētticīgu ļaužu acīs cenšoties piepacelt savu pavājo autoritāti vai arī cenšoties sasniegt sātaniski viltīgo mērķi (Latvijas PSR — atjaunotas PSRS federācijas ietvaros un grēkus nožēlojušās kompartijas vadībā — tā jau tad arī ir neatkarīga Latvija), tad kategoriski nē! Es ticu savas tautas gara spēkam, es ticu, ka šajā īstenības stundā latviešu tautu tā apmānīt neizdosies.
Vēl dažas pārdomas. Dievs, svētī Latviju! Lielās grāmatas — Bībeles pašā pirmajā teikumā ir vārdi: «Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.» (1. Moz. 1,1) Viņš ir visa Radītājs un Uzturētājs, visa sākums un gals, kad zūd tagadējā realitāte un pat visa pasaule, kad zūdam no zemes virsas mēs paši, tad Viņš joprojām ir. Un šī pāri mums esošā, mūžīgā, nezūdošā patiesība latviešu tautai, mūsu senčiem kopš tāltāliem gadu tūkstošiem ir atklājusies un mūsu tauta to ir izrunājusi šajā svētajā vārdā DIEVS. Tāpēc «Dievs, svētī Latviju!» nav tikai kāds nacionāls vai valsts simbols, tā ir himna, kas vienlaikus ir arī Dieva lūgšana, kurā mūsu tauta vēršas pie Visaugstā, Mūžīgā. Šeit tad mums ir jāapstājas un stingri jāpadomā — vai, pieņemot šo Dieva lūgšanu par himnu, vienlaikus paliekot joprojām iekļautiem šai impēriskajam centram pakļautajā valstī, kuras augstākā līmeņa ideoloģija ir bijusi un arī joprojām ir atklāti bezdievīga un kuras politikas metodes ir bijušas bezdievīgas, mēs nezaimojam, vai mēs neesam zem drauda, kas ir ietverts otrajā bauslī? Ir teiciens tautā — «Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi» — no īstās, dziļākās patiesības neviens izbēgt nevar, tā panāk, tā notver.
Dievu lūgt var tikai garā un patiesībā. Dievs svētīs Latviju tikai tad, ja šī lūgšana patiesi nāk un nāks no mūsu Dievam ticošās sirds dziļumiem. Gribot ticēt labā dzirkstij ikvienā cilvēkā, tomēr rodas mazliet neērta izjūta, redzot šo tautas lūgsnu dziedam cilvēkus, kas nesenā pagātnē šo himnu kategoriski noliedza un gadiem ilgi ar stingru roku veicināja ateisma (t. i., bezdievības) izplatīšanu mūsu tautā.
Beidzot — ja «Dievs, svētī Latviju!» kļūs mūsu valsts himna, tad mums mūsu valsts pilsoņiem, īpaši nākamajiem, arī jāmāca, par ko tad viņi dzied. Ja mums valsts himnā pats pirmais būs šis lielais vārds — Dievs, tad mēs būtu absolūti bezprātīgi un arī bojāejai lemti, ja mēs saviem bērniem nemācītu, kas Viņš ir un ko viņš prasa no saviem bērniem — cilvēkiem. Secinājums: konstitucionāli apstiprinot «Dievs, svētī Latviju!» par Latvijas valsts himnu, ir arī konstitucionāli jāmaina izglītības sistēma — tā vairs nevar būt sekulāra, bet mācībai par to, par ko dziedam himnā, par Dievu, t. i., ticības mācībai, ir jābūt pieietamai ne tikai svētdienas skolās draudzēs, bet arī vispārizglītojošās skolās.
KĀRLIS GAILĪTIS,
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps
