Klausies manos vārdos, bet…
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Ik avīzē, ik runā no dažāda augstuma tribīnēm skan kvēli apgalvojumi, ka pārkārtošanās ir mūsu vienīgais iespējamais glābiņš, ka atklātība vajadzīga kā skābekļa malks slāpstošajam, ka visur jāatjauno patiesības un tikai patiesības mērs.
Vai kādam vaigu vaigā ir gadījies sastapt konservatoru, kas sludinātu pretējo? Nē, šķiet, tādu nav! Visi grib kļūt progresīvi, visi grib steidzīgi pārkārtoties, visi ir gatavi ar zobiem sagrauzt gan birokrātu, gan atklātības apspiedēju.
Jā. tā ir. Bet vienīgi tik ilgi, kamēr uzticība demokrātijai un pārkārtošanās principiem jāapliecina vārdos. Līdzko šis kurss uz brīvu domu un atklātību tuvojas darbības līmenim, tā sākas pārsteidzošas pārmaiņas.
“Skolotāju Avīzē” nesen varēja lasīt pazīstamā politisko jautājumu komentētāja Mavrika Vulfsona pārdomas par 1940. gada notikumiem Latvijā. Jā, neparasts skatījums uz pagātni. Taču autors pagātni skaidro no padomju patriota pozīcijām, netiek apšaubīta ne sociālisma, ne padomju varas progresīvā nozīme. Tātad sastopamies ar nestandarta koncepciju, kas jāuzlūko par pilnīgi dabisku parādību sociālistiskā plurālisma apstākļos. Šķiet, varētu sākties diskusija, lai spriežot un vērtējot tuvotos 1940. gada sarežģīto notikumu vēsturiskajai patiesībai. Zvanu pazīstamajam vēsturniekam Ērikam Žagaram un lūdzu iesaistīties sarunā. Ko atbild cienījamais speciālists?
— Jūs tur vēl sēžat? — saklausāms naidīgs sarkasms. Un pēc tam divdomīga apvaicāšanās, kas par to maksājot?…
Ar vienu šņāpienu tiek parakstīts spriedums gan laikrakstam, gan pārdomu autoram. Pavisam neomulīgi kļūst, iedziļinoties šajā nicinājumā. Uzvēdī staļinisma laikiem raksturīgā dvaka. Arī toreiz pietika ar vienu spurainu domu, lai cilvēka liktenis būtu izlemts. Nav grūti iedomāties, kas notiktu ar laikraksta darbiniekiem, ar M. Vulfsonam līdzīgiem pretrunīgu domu autoriem, ja varētu rīkoties tie ļaudis, kuri vienīgi ārēji pārņēmuši pārkārtošanās laika lozungus, bet būtībā palikuši brīvas domas ienaidnieki.
Šķiet, vēsturnieks Ē. Žagars nav vientuļš savā naidā pret katru jaunu domu. Diemžēl kā liecina attieksme pret minēto rakstu, ir arī citi prominenti ļaudis, kuriem pārkārtošanās sludināšana ir tikai taktisks manevrs un kuri īstenībā tiecas ierobežot gan atklātību, gan tās aizstāvjus.
Kāda pieredzējusi skolotāja sašutusi sauca:
— Es vakar saviem audzēkņiem izklāstīju oficiālo patiesību par pagātni. Tagad avīzē lasu pavisam citus spriedumus. Arī mani skolēni tos lasa. Sakiet, ko lai prasu stundā? Tradicionālo vērtējumu, ko pati nesen klāstīju, vai to, kas avīzē Izlasāms? Es nesaprotu, ko lai tagad daru!
Sašutums, izbrīns un pārsteigums ir neviltots, dziļš. Cilvēks patiešām jūtas apmulsis. Viņš nezina, kā rīkoties. Vai šis mulsums nav bezgala skumjš, pat traģisks? Izglītots cilvēks, dažviet ar augstiem zinātniskajiem grādiem, bet… viņš nezina, ko darīt, kad saduras divi viedokļi. Viņš parasti zina tikai oficiāli sludināto patiesību. Citas nebija, citas viņam nevajadzēja. Tā bija viegli un ērti. Izlasi avīzi vai grāmatu un stājies studentu, skolēnu priekšā, nolasi visu, kas pausts no «augšas», un atprasi to pašu eksāmenā. Rau, cik viegli un ērti! Bet divi viedokļi dzīvi sarežģī. Jāsāk domāt, skaidrot, meklēt, salīdzināt un pierādīt. Nākas atbildēt uz ķecerīgiem jautājumiem. Jāprot pierādīt savu patiesību. Tas vairs nav ne viegli, ne patīkami. Turklāt aizvien paliks kāds nepārliecinātais ķeceris, bet tas kaitina. Jo ir pierasts, ka visi tic vienai gudrībai, ka visiem galva viena doma, tāpat kā kājās — vienādas formas bikses.
Otrs atklātības pretinieku arguments ir tāds: Šo ideju vēl pavisam nesen pauda buržuāziskie vēsturnieki. Jā, daudzos jautājumos tā bija, taču mūsu kļūda ir tā, ka ideoloģisko pretinieku spriedumus pūlējāmies noraidīt, aizmirsdami, ka ar kailiem apgalvojumiem nepietiek, ka zinātnē visam jābūt argumentētam un pie rādītam, ka jāprot savu viedokli koriģēt, ja zinātnes attīstība to prasa. Tagad, atklātības un patiesības laikos, ne vienreiz vien iznāk secināt, ka apstiprinās tas uzskats, kuru vēl nesen pauda vienīgi mūsu ideoloģiskie pretinieki. Tā tas ir jautājumos par kolektivizāciju, represijām, kara gadiem. Dažos mēnešos par padomju perioda vēsturi esam uzzinājuši tik daudz pārsteidzoša, ka notiek revolucionāras pārmaiņas gan senatnes notikumu tulkojumā, gan attieksmē pret mūsu un buržuāzisko vēsturnieku spriedumiem. Nevar vairs visu, kas nāk no viņas puses, ar plašu žestu noraidīt kā buržuāzisko falsifikatoru izdomājumus. Nepieciešama domu apmaiņa un argumentēta diskusija. Citādi cilvēkus pārliecināt nebūs iespējams. Mēs taču skaidri redzam, ka mūsu pašu vēsturē bijuši gan viltojumi, gan puspatiesības, gan laķēšanas mēģinājumi. Pilnīgi loģiski, ka rodas šaubas, vai mūsu oficiālās zinātnes spriedumi ir patiesi arī citos gadījumos, arī 1940. gada revolūcijas vērtējumos. Vissavienības presē parādās aicinājumi pārvērtēt padomju valsts ārpolitiku staļinisma gadu periodā. Vai vienmēr jāgaida, kad vissavienības vēsturnieki visu pateiks priekšā? Varbūt jausim mūsu pašu speciālistiem brīvi izteikt savu viedokli?
Es saprotu, ka, piemēram, M. Vulfsona spriedumu asums, šķietamais buržuāziskā viedokļa atkārtojums var mulsināt daudzus, jo ir nostiprinājies stereotips ideoloģisko pretinieku uzskatos redzēt vienīgi melus un viltību. Bijām raduši vērtēt tā: ja viņi saka — balts, tad mums obligāti jāsaka — melns. Vai arī otrādi. Katrā ziņā šķita, ka jācenšas noliegt, atmaskot, sakaut. Bet vai šāda attieksme vienmēr liecināja par mūsu gudrību? Padomāsim!
Un galu galā — kāpēc mums jābūt tik atkarīgiem no mūsu ideoloģisko pretinieku vērtējuma? Kāpēc mums viņu spriedumi tik ļoti jāņem vērā? Kāpēc jābaidās, ka viņi. raug, mūsu atklātību var sagrozīt pēc sava prāta? Lai groza! Atcerēsimies labi zināmo teicienu: suns rej, bet karavāna iet tālāk. Domāju — esam stipri diezgan, lai rīkotos neatkarīgi un droši. Un, jo tuvāk būsim pilnai patiesībai, jo stingrāk turēsim iniciatīvu savās rokās, jo mazāk iespēju būs kādam izkonkurēt mūs cīņā par cilvēku prātiem.
Vēl viens atklātības ierobežotāju viedoklis ir tāds: skaudra patiesība rada bīstamas kaislības, kas grauj sociālisma pamatus.
Var likties, ka M. Vulfsona viedoklis nav patīkams sociālismam. Bet kādam sociālismam? Mēs tagad sākam apzināties, ka sociālisms var būt dažāds. Pilna patiesība par 1940. gadu tāpat kā kolektivizācijas, represiju godīgs vērtējums var graut vienīgi staļiniskā sociālisma veidolu. Toties ļeņinisko sociālismu, kuru gribam atjaunot pārkārtošanās gaitā, patiesība var tikai stiprināt. M. Vulfsona diskutablajās pārdomās pozitīvais kodols ir tas, ka te atmaskota staļinisma rupjība, cinisms attieksmē pret citām tautām. Nav šaubu, ka Latvijas tauta sociālismā, padomju iekārtā saskatīja glābiņu no vācu fašisma un no vietējo varasvīru prettautiskās politikas. Taču staļinisms, kā liecina daudzi turpmākie notikumi pēc 1940. gada revolūcijas, ļaužu revolucionāro pacilātību, republikas brīvo gribu ņēma vērā maz. Tāpēc visi to gadu notikumi ir bez gala sarežģīti un sāpīgi. Taču vēstures zinātnē tieši šie aspekti nav skaidroti pietiekami dziji un atklāti. Tas tad arī rada iespaidu, ka ir vienpusīgi traktējumi, pat viltojumi. Tāpēc buržuāziskajai vēsturei nebija grūti mulsināt cilvēku prātus, uzspiežot savu viedokli. Tādai situācijai jādara gals. M. Vulfsona iniciatīvu var uzskatīt par mēģinājumu pievērst pastiprinātu uzmanību šiem jautājumiem. Tas ir aicinājums skaidrot pilnu patiesību, nebaidoties no asumiem. Tikai tā, bet ne klusējot, varēs stiprināt sociālisma pozīcijas.
Šķiet, daži mūsu vēsturnieki ir iedomājusies, ka viņiem vienīgajiem piešķirtas tiesības pētīt un vērtēt 1940. gada notikumus. Tāpēc citu viedokli viņi uzņem ar dziļu sašutumu — kā ielaušanos personiskajos apartamentos. Taču vēsture nav personiskais mājoklis. Katram ir tiesības interesēties par pagātni, ir tiesības paust savu vērtējumu. Jā, visi neesam vienlīdz kompetenti. Arī M. Vulfsons nepretendē uz patiesību pēdējā instancē. To mēs katrs labi saprotam. M. Vulfsona viedoklis ir pirmām kārtām notikumu aculiecinieka spriedums. Bet vai tāpēc šis redzējums jānonicina? Vai tāpēc jāsmīn? Vai nepieciešams autoru pasludināt par ienaidnieku?
Mēs aizvien apgalvojam, ka jācīnās pret aplamu domu, ideju, nevis pret cilvēku, kurš to pauž. Tomēr praktiskajā rīcībā aizvien rīkojamies otrādi. Savu neapmierinātību gribam izgāzt, dragājot tieši te personu, kura apšaubījusi mūsu visgudro viedokli. Cik ilgi tā rīkosimies?
Aizvien skaidrāk top redzams, ka viena lieta ir pārkārtošanās vārdos un pavisam cita — pārkārtošanās darbos. Runās visi ir par atklātību, cits par citu dedzīgāk aizstāv pārmaiņas. Bet darbi, konkrēta rīcība visus noliek savās vietās. Un tad mēs redzam, ko patiesībā aizstāvam katrs.
Es nešaubos, ka daudzos gadījumos cilvēku atbalstu drošai domai ierobežo vienīgi psiholoģiska rakstura barjeras, bailes (ka tik kaut kas nenotiek!), neizpratne. Jo līdz šim taču bija pierasts paust, publicēt tikai pilnīgi aprobētas patiesības. Nešaubos, turpmāk mulsums atkāpsies, daudzi pieradis pie jaunās situācijas un sapratīs, ka pat ļoti drosmīga patiesība sociālismu apdraudēt nevar, ka vienīgi meli var tam kaitēt. Taču jāņem vērā tas, ka būs arī zvērināti jaunās domas ienaidnieki, kas visiem spēkiem cīnīsies pret atklātību. Manuprāt, pirmām kārtām šajās pozīcijās paliks tie ļaudis, kuri aizvadītajos gados apzināti un mērķtiecīgi ir laķējuši patiesību, kalpodami stagnācijas, neostaļinisma spēkiem. Šie «galma dzejnieki» nekad nav cienījuši patiesību un. protams, necienīs to arī tagad. Viņu disertācijās, brošūrās, monogrāfijās ir konjunktūras diktēti spriedumi gan par pagātni, gan par attīstīto sociālismu, gan par daudziem citiem jautājumiem. Ne katram pietiks vīrišķības, lai atklāti atzītu: es kļūdījos. Acīmredzot būs tādi, kuri gaidīs «juku laiku» beigas, cieši turēdamies pie savas teorijas dogmām. Ikvienu sev bīstamu domu centīsies apkarot, nonicināt, nevairoties no tādiem apzīmējumiem kā «nodevība», «sociālisma pamatu graušana» utt. Un, protams, šie ļaudis pūlēsies savus pretiniekus nelaist pie vārda, kaut arī mūsdienās tas vairs nav tik vienkārši izdarāms. Manuprāt, viņu pūles būs veltīgas. Pārbūves laiks prasa citu domāšanu, citu attieksmi, un pamazām vien sevi apliecinās tie zinātnieki, arī vēsturnieki, kuri nav sakompromitējušas, kalpodami konjunktūrai.
VILIS SELECKIS
