Barikāžu laiks Kuldīgas raidstacijā
|
Es un mana ģimene dzīvojām Kuldīgas raidstacijā, abi ar sievu šeit strādājām. Tas bija 13. janvāra agrs svētdienas rīts, kad mūsu ģimene mierīgi gulēja, bet pulksten 5 atskanēja telefona zvans. Zvanīja raidstacijas priekšnieks un sacīja, ka Lietuvā omonieši jau ieņēmuši televīzijas ēku un ka tas ļoti drīz varētu notikt arī pie mums, jo raidstacija ir stratēģiski svarīgs objekts. Viņš ieteica sievu un bērnus aizvest pie radiem un pašam nekavējoties atgriezties. Tā arī darīju. Savācām drēbes kādam laikam, un es aizvedu sievu un bērnus uz laukiem pie sievasmātes, lai pats tūdaļ pat atgrieztos dzīves un darba vietā.
Nākamajā dienā jau cilvēki tika aicināti braukt ar smago tehniku uz šo svarīgo objektu. Pirmie, kas atbrauca, bija no tagadējā Padures pagasta. Uz Kuldīgas raidstaciju sabrauca cilvēki no visa rajona, kopā ap 700 cilvēku. Neviens no atbraukušajiem nedomāja, ka tas viss tā ievilksies. Sabiedriskās ēdināšanas kombināti piegādāja smalkmaizītes un tēju vairākas reizes dienā, kā arī siltas pusdienas. Visapkārt raidstacijai tika kurināti ugunskuri, jo ārā bija diezgan auksts. Visu nakti cilvēki sēdēja pie ugunskuriem, runāja, šad un tad arī dziedāja. Vienā no brīvajiem dzīvokļiem tika ierīkota ambulance, vēl citā — telpa, kur skatīties televīziju. Neticama kopības izjūta! Katru vakaru TV "Panorāmas" laikā smago tehniku iedarbināja, jo ārā bija ļoti auksts, un no dažām mašīnām tika izlaists ūdens, lai nesasaltu. "Panorāmas" laikā Padomju armija kaut kādā veidā traucēja programmas retranslēšanu; cilvēki laukos slikti redzēja "Panorāmu" un domāja, ka šie traucējumi radušies no tehnikas sildīšanas pie raidstacijas, bet tas nebija no tā.
Kad Rīgā notika apšaude, bija diezgan baisi. Bet, par laimi, līdz šejienei omonieši nenonāca. 21. un 22. janvārī atkal smagā tehnika tika iedarbināta. Ne lai to sildītu, bet pēc vairāk kā nedēļu ilgas raidstacijas sargāšanas dotos uz savām mājām.
Mēs ar ģimeni šeit dzīvojām jau deviņus gadus. Pēc manas pirmās meitas piedzimšanas iestādījām ābelīti netālu no raidstacijas galvenās ēkas. Mēs to nosaucām par Ventspilnieci, jo meita piedzima Ventspilī. Barikāžu laikā cilvēki par tuvu ābelītei kurināja ugunskuru, un cieta viena tās puse. Bet tagad tā ir atsākusi ražot. Vairākas reizes pēc 1991. gada barikādēm ir notikuši atceres pasākumi pie Kuldīgas raidstacijas (tagad — Radio un televīzijas centra). Diezgan līdzīgi — ar karstu tēju, smalkmaizītēm, atmiņu stāstījumiem. Diemžēl uz šiem atceres pasākumiem ar katru gadu ierodas aizvien mazāk cilvēku. Un arī šī saliedētība — vienam mērķim — ir zudusi.
Pierakstījusi Z. Leja
