«...bet es esmu par metro!»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sociālzinātniskajā konferencē, kas 16. februārī notika Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā un kur apsprieda metro jautājumu, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes deputāte K. Grīnberga sūrojās, ka laikraksts «Padomju Jaunatne» ir tendenciozs: publicē tikai metro pretinieku vēstules. Nu beidzot — pēc atkārtotiem lūgumiem atsaukties arī metro piekritējiem — esam saņēmuši dažas viņu vēstules.
«Esmu simtprocentīgi par metro! Esmu bijusi Ļeņingradā, Maskavā un Kijevā un vienmēr braucu ar metro, jo nav nekādu kavēkļu ceļā. Vienīgi — būs grūti metro celtniekiem, bet gan jau viņi zinās, ko darīt. No medicīniskā viedokļa — samazināsies traumatisms, kas rodas ceļu krustojumos. Lai jau rīdzinieki ir pret metro, bet tad, kad tas tiks uzbūvēts, galvoju, ka viņi dos priekšroku tieši metropolitēnam. Ar patiesu cieņu — Lilija Kaže.»
Iedomāties brīnišķo Rīgas ainu ar metro mūs aicina talsenieks Voldemārs Vadziņš:
«Skaistas stacijas, ērta un ātra pārvietošanās. Un nevar nomaldīties. Tiem, kas iebilst pret metro celtniecību, ir šauras, personiskas un egoistiskas intereses. Viss jāizlemj speciālistiem. Viņi arī ir tautas pārstāvji, un mums viņiem ir jāuzticas. Un ne jau par visu tagad balsosim un vāksim parakstus. Varbūt balsosim arī par to, cik reizes dienā jāslauc govis, kad jāsēj un kad jāpļauj? Valdība mums dod līdzekļus metro celtniecībai, un tie jāizmanto! Ja nē, tad jūs, rīdzinieki, varat smakt un žņaugties jau tagad saspiestajā galvaspilsētā! Nebaidos būt lasītāju, paziņu un draugu nosodīts. Man tāpat kā jums ir savs viedoklis.»
«Tiešām jābrīnās, cik daudz Rīgā ir metro speciālistu!» — brīnās mūsu lasītājs Bruno Mednieks. — «Un visi raksta! Vairākās vēstulēs var saklausīt vienu vienīgu egoismu — kaut tikai mani netraucētu būvbedres un vēl kaut kas! Mēs neesam pēdējie mohikāņi, pēc mums nāks nākamās paaudzes, kurām bez ērta transporta neiztikt.
Mums visiem jādomā par to, kā lētāk un ātrāk uzcelt metro, nevis par to, kā to neļaut celt, ierosinu tādēļ organizēt ideju centru ar devīzi «Kā ātrāk un lētāk uzcelt metro». Protams, visiem speciālistiem būtu jārisina šī problēma augstā tehniskā līmeni un radoši. «Padomju Jaunatnē» savukārt varētu atklāt jaunu polemiku — par Lielupes ūdens tīrību, piemēram.»
«Es, ziniet, esmu par metro celtniecību Rīgā. Vismaz 30 gadus gaidu, kad to sāks būvēt. Bet tagad izrādās, ka neko nedarīt esot labāk, nekā kaut ko lielu celt. Pēkšņi izrādās, ka Rīga ir ar tik platām ielām, ka pazemē iet nemaz neesot vajadzīgs. Es gan labprāt Ļeņina ielu izlaistu cauri Vecrīgai pa pazemi, ne tikai metro vien gribētu. Un kāpēc tad tā vienpusīgā pretmetro propaganda vien ir avīzē? Vispār smieklīga un muļķīga liekas šī kategoriskā metro noliegšana. Alberts Sirmulis, atslēdznieks.»
A. Sīpols, strādnieks, mums raksta tā:
«Katru rītu garderobē dzirdu šķendēšanos par spiešanos trolejbusā, norautajām pogām, braukšanu «siļķu mucā» utt. Kā zināms, pirmā līnija metro būvē paredzēta no Zasulauka līdz VEF. Tādēļ nav brīnums, ka strādnieki, atšķirībā no jauniešiem, kas dzīvo centrā, līdz mielēm izgaršojuši transporta «jaukumus», ir par metro. Tikai viena «nelaime» — strādnieki labāk strādās, nevis rakstīs vēstules redakcijai. Viņi tic, ka tur, «augšā», pareizi izlems arī bez viņiem.
Ir jau saprotams, ka rakstītāji nevar iztikt bez emocijām. Protams, Rīgai nepieciešamas attīrīšanas ierīces, bibliotēka, kultūras celtnes, taču cilvēkiem jāsaprot, ka fakts, vai metro būvēs vai nebūvēs, nekādā ziņā nepaātrinās vai nepalēninās pārējo jautājumu risināšanu.
Par metro celšanu visu ļoti labi varēja uzzināt no intervijas ar E. Bērziņu. Tomēr gribētos vēl piebilst, ka ar celtnieku nacionālo piederību saistītos jautājumus mēs jau sākam stādīt augstāk par pašu celtniecības rezultātu. Esmu par metro. Esmu par Rīgu — saprātīgu un sakoptu.»
«Izlasot laikraksta «PJ» 25. februāra numurā par tām 1964 vienaldzīgajām balsīm, kas ir pret metro celtniecību, es nevarēju jums nerakstīt. Esmu bijis Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā, ar sajūsmu pēc tam esmu stāstījis par unikālo satiksmes līdzekli — metro. Pilsēta, kurā ir metro, ir sakoptāka, skaistāka. Metro ir pazemes pasaule ar līdz šim nepārspētām priekšrocībām. Var piekrist apstādināt uz pieciem gadiem visu kultūras būvju un dzīvokļu celtniecību, lai tikai celtu metro, jo tas ir tā vērts. Jo — kad nākamreiz tiks dota tāda iespēja, nav zināms. Nekas, ja viens otrs nesaņems jaunu vai paplašinātu dzīvokli, jo metro — tas taču ir visiem. J. Graudāns Jēkabpilī.»
«Strādnieki ir par metro būvi Rīgā. Par to ir lielākā daļa iedzīvotāju. Bet viņi avīzei neraksta. Jūs nosaucat tikai skaitļus. Bet «par» ir simtiem tūkstošu. Savukārt jūs klanāties pateicībā tiem, kas ir pret metro. Bet metro mums ir vajadzīgs! Vai tas maksās 5 vai 10 kapeikas, nav svarīgi. Arhitekts Edgars Bērziņš labi pateica galveno, vēl ir daudz citu argumentu. Diez vai šo vēstuli jūs nodrukāsit. Miķelis Lauva — Rīgā.»
Un kā domājat jūs, lasītāji?...
Brīžiem, lasot vēstules, šķiet, ka daudzi cilvēki ir iekļuvuši nepārvaramā vienvirziena straumē — tā nes cilvēku līdzi, un viņam nekas cits neatliek, kā kulties tai līdzi. Taču gribas saņemt vairāk tādu vēstuļu, kurās nebūtu tikai un vienīgi tukšvārdīgas traukšanās līdzi pārējiem un saukšanas korī: «Esam par to, protestējam pret šito!...» Šobrīd nepietiek ar roku vicināšanu vien. Ir vajadzīgs pamatots spriedums, ar faktiem apstiprināts viedoklis. Un tikai tad var (un vajag!) par kaut ko iestāties.
Vēstulēs ieskatījās
ELITA VEIDEMANE
