Eksperimentus nenožēlo
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Varbūt pat nav īsti pareizi to dēvēt par eksperimentu. Aptaujas «Populārākais žurnālists» pasludināšana izraisīja tikai nemieru pašu žurnālistu vidū, kas to uztvēra kā neētisku uzprasīšanos. Nu jau tas piemirsies, jo vēstules atnesa mieru, kliedēja bažas, daudz ko palīdzēja konstatēt, formulēt un konkretizēt.
Žurnālistu vērtē, žurnālistiku — gandrīz neviens. Žurnālistu radošo konkursu rezultāti ne vienmēr atspoguļo vispusīgu ainu. Nereti tiem ir gadījuma raksturs, jo dažkārt redakcijas uz konkursu nemaz neizvirza tos, kuri, daudzuprāt, ir šajā gadā labākie. Vai tā ir skaudība un nenovīdība, vai — pašu mājās labāk saskatāmu katra kļūdu ietekmēta attieksme? Vairāk gan gribas aizstāvēt viedokli — labāk kļūdīties, nekā nedarīt nemaz vai darīt tukši, neinteresanti, izvairīgi.
Šoreiz mums būs iespējams sumināt tos, kurus par labākajiem atzīst pusotrs tūkstotis republikas iedzīvotāju. Tas nav daudz. Bet līderu izvirzīšana notika pārliecinoši.
Manis rakstītajā varbūt trūkst svētku noskaņas. Taču pār to valda smagas domas — kas notiks ar Rīgu, mūsu tautu un mums pašiem, ja saprāts nenoregulēs ļaužu apziņu, savstarpējās attiecības. Bet tas atspoguļojās arī aptaujā un tās rezultātos.
Izrādās, cilvēki žurnālistu darbu vērtē augstāk, nekā paši to domājām. Atbrauca kāds lopkopējs no Tukuma rajona. Prāts esot nemierīgs, jo anketā aizmirsis uzrakstīt viena ļoti laba žurnālista vārdu. Velk ārā laikrakstu un rāda Jāņa Motivāna publikāciju. Bet katrā avīzes rakstā svarīgākais pasvītrots. Rāda citu avīzi un arī tā «konspektēta»... Atminu Regīnas Brakmanes rakstīto: «Par ko runā cilvēki mājās, viesībās, uz ielas, darbā? Par lasīto, radio dzirdēto, televīzijā skatīto.»
Otrs pārsteigums — izrādās, daļai ierēdņu žurnālistu darbs nemaz nav vajadzīgs. Kādā ministrijā atbildīgs darbinieks uz vaicājumu: «Kā reaģējāt uz publikācijā izteikto kritiku?» — atteica, ka diemžēl šo materiālu nav paguvis izlasīt. Nākamajā tikšanās reizē raksts bija priekšā un tajā veikti nepieciešamie pasvītrojumi. Pats biedrs bija apmierināts, jo publikācijā nav saukti konkrēti objekti un uzvārdi — tikai norādīts uz problēmām, bet uz šādu kritiku atbilde nav jāsniedz.
Ar jautājumu: «Kāpēc nepiedalāties mūsu aptaujā?» — tika uzrunāti citas svarīgas iestādes darbinieki. Dienā, kad anketu jau bija publicējuši gandrīz visi preses izdevumi, biedri pārsteigti konstatēja, ka par to neko nav dzirdējuši. Pēc nedēļas saņēmu viņu vērtējumu — desmit «pret» balsis vienam no šodien jau zināmajiem laureātiem. Lai nemocītu cilvēkus ar «atbildēšanu uz kritiku», viņu vārdus neminu.
Mūsu laiks no ikviena prasa māku citus uzklausīt, dzirdēto respektējot, izanalizējot. Un prasmi savu patiesību gudri, argumentēti un pārliecinoši izskaidrot. Ja būs cieņa, nebūs muļķīga cīniņa. Žurnālisti šo māku apguvuši ātrāk par dažu labu ierēdni. Citēju tukumnieci Ainu Jansoni: «To, ka žurnālists spēj izdarīt daudz, mums pierādīja Dainis Īvāns — tautas atmodinātājs. Kaut būtu kāds, kurš tikpat pārliecinoši un argumentēti spētu ietekmēt Rīgas likteni, lai tā nepārvērstos par izrakņātu grāvi un drupu kaudzi! Novēlu mūsu žurnālistiem daudz spēka un izturības. Šobrīd tas ir tikpat svarīgi kā profesionālā prasme.»
Aptauja atklāja cilvēku attieksmi pret šābrīža satraukuma objektiem un vispārējo noskaņojumu. Cerības tiek liktas uz Elitu Veidemani jau minētā metro sakarībā. Jūsmots par Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu. Skanēja telefona zvani: «Ja viņiem kāds kaut ko... lai ziņo publiski un tauta dosies aizstāvēt.» Tas, protams, rada drošības izjūtu, bet — bažām vēl nav pamata, jo puišiem pagaidām pietiek spēka un izturības gan darbam, gan sevis aizstāvēšanai.
Žurnālistu sarunu biedri vēl itin bieži publiski sludina: «Nost ar emocijām!» Bet vai tas nenozīmē to pašu ko: lai grūst pilis un indējas dzīvība...? Plānos, projektos, lēmumos iekaltie, šķiet, nav pamanījuši, par ko jau daudzus mēnešus tiek runāts, jo principu vai nevaļas dēļ nav iznācis laika ieklausīties.
Bet šodien ir svētki un vairāk uzmanības pelnījuši tie, kas mūs lasa, klausās, skatās. Paldies aptaujas dalībniekiem — Salacgrīvas kolhoza «Brīvais vilnis» ļaudīm, Daugavpils rajona Mičurina kolhoza komjauniešiem un Krāslavas 1. vidusskolas 1949. gada absolventiem, visiem, visiem, kas atrakstīja. Aizkustinoši, ka daudziem rūp tas, kā dzīvo viņu iecienītie žurnālisti, vai pagūst iekrāt stundas atpūtai un ģimenei. Prātā palikusi situācija no aptaujas jaunākā laureāta Venta Kraukļa stāstītā. Viņa sešgadīgā meita kādā dienā tēvu nostādījusi nepatīkama fakta priekšā: «Tēti! Tu tik reti esi mājās. Bet, kad esi — vienmēr guli.» Māmiņas ilgstošākā prombūtnē nāca meitas «atriebība» — lai kā tēvs centās, viņa nebija un nebija mierā ar tā sieto lenti matos. Rāva ārā, lai sien no jauna, kamēr būs labi… Jā, visi mēs cilvēki vien esam. Kālab tad neprotam sadzīvot? Vajadzētu tomēr mēģināt.
INĀRA EGLE,
LPSR Žurnālistu savienības konsultante
