Padziļināt demokratizāciju, audzināt patriotus
Biedri! Šodien plēnumā mums kolektīvi jānovērtē ideoloģiskā situācija mūsu republikā un jānosprauž konkrēti pasākumi idejiskās audzināšanas darba pilnveidošanai. Tā ir pašas dzīves radīta nepieciešamība, ko diktē sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanas intereses un partijas uzsākto pārveidojumu novatoriskais raksturs.
Revolucionārās pārkārtošanas darbam ir vajadzīga atjaunotnes ideoloģija. Tā šo jautājumu izvirzīja PSKP CK 1988. gada februāra Plēnums. Kāds tad ir šis atjaunotnes saturs un uzdevums? Vispirms tai jāatjauno sociālistisko vērtību tikumiskā nozīme, un galvenā no šim vērtībām ir orientēšanās uz darba cilvēku. Mums sociālisma ideāli jāattīra no birokrātisma rūsas, no visiem uzslāņojumiem un jāatraisa cilvēka labākie, radošie spēki. Demokrātisms, uzticēšanās cilvēkiem, iecietība pret neparasto, pret meklējumiem, labvēlība, kompetence, tautas interešu, sociālisma interešu izpratne un aizstāvēšana — tādi ir plēnumā formulētie partijas politikas pamatprincipi pārkārtošanās garīgajā sfērā.
PSKP CK nostāja ir skaidra un noteikta — pilnīga atteikšanās no visa dogmatiskā, birokrātiskā un voluntāristiskā. Jo tam nav nekā kopīga nedz ar marksismu-ļeņinismu, nedz ar īstu sociālismu. Mēs esam par saprātīgas analīzes un enerģiskas rīcības ideoloģiju, kas būtu vērsta uz mūsdienu uzdevumu risināšanu un tai pašā laikā orientēta uz nākotni.
Mums jāatbild uz jautājumu: kādā mērā mūsu ideoloģiskais darbs atbilst tagadējām partijas prasībām? Šai nolūkā mums pamatīgi un paškritiski jānoskaidro pašreizējā situācija, jānovērtē mūsu pašreizējo idejiski politiskās, internacionālās un patriotiskās audzināšanas metožu un formu efektivitāte, enerģiski jāatmet tas, kas ir novecojis, godīgi jārunā par agrākajām kļūdām un jāparāda sava spēja tās izprast un izlabot. Citādi mēs nevarēsim attīstīt cilvēku iniciatīvu, jaunradi un patstāvību. Galvenais ir demokratizācijas padziļināšana. Un Latvijas Komunistiskās partijas CK vienprātīgi atbalsta šo PSKP Centrālās Komitejas līniju. Vienīgi patiesa demokratizācija pilnā mērā iesaistīs cilvēkus visu sabiedrības dzīves sfēru dziļas pārveidošanas darbā.
Trijos gados, kas aizritējuši pēc PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnuma, ir neatlaidīgi meklētas jaunas pieejas uzkrājušos problēmu risināšanai. Ir lauzti daudzi stereotipi un ieradumi. Cilvēki tagad saprātīgi novērtē notiekošo un stingrāk izturas pret morāli tikumisko atmosfēru sabiedrībā.
Demokratizācijai jau ir pirmie rezultāti. Sākuši aktivizēties garīgās sfēras procesi. Visā plašumā izpaužas spriedumu, viedokļu un nostāju daudzveidība. Tiek izvirzīti daudzi sarežģīti, dažkārt arī sasāpējuši jautājumi. Ekonomikā un sociālajā sfērā tie vispirms ir tādi, ka trūkst dzīvokļu, netiek apmierināts iedzīvotāju pieprasījums pēc tautas patēriņa precēm un tām ir zema kvalitāte. Politikā tā ir vēlēšanās drīzāk just pasludināto programmu izpildes rezultātus un visur redzēt vārdu un darbu saskaņu. Garīgajā dzīvē jāsastopas ar robiem tikumiskajā audzināšanā, egoismu un mantrausību.
Cilvēki grib labāk aptvert sabiedrībā notiekošo pārmaiņu būtību, atrast savu vietu šajos procesos un pareizāk izprast mūsu pagātni, tagadni un nākotni. Cilvēki sākuši studēt praktisko ekonomiku un apgūt demokrātijas un atklātuma pamatus. Viņi mācās nevis pasīvi, bet gan reāli, piedalīdamies jauno saimniekošanas metožu apgūšanā. Un tur, kur darba kolektīvi pārkārtošanos sāk ar sevi, ir manāmas pārmaiņas.
Līdz ar darbaļaužu sociālās un politiskās aktivitātes palielināšanos nostiprinās arī ticība, ka uzsāktajiem pārveidojumiem ir neatgriezenisks raksturs. Tai pašā laikā mēs redzam, ka republikā ir ne mazums cilvēku, arī vadītāju, kas demokratizāciju uztver kā kaut kādu kosmētisko remontu, zināmā mērā kā uz administrēšanu un komandēšanu balstītās pārvaldes sistēmas liberalizāciju. Šādai pieejai CK birojs nevar piekrist, un tas neatlaidīgi vērsīsies pret šādu pieeju. Atjaunotnes mērķiem var kalpot vienīgi tāds varas un pārvaldes mehānisms, kas no augšas līdz apakšai pakļauts tautas kontrolei. Tai pašā laikā vienmēr jāpatur prātā, ka demokrātija nozīmē arī vislielāko atbildību par sociālisma likteni.
Demokrātisma padziļināšanas paraugs jārāda partijas un padomju orgāniem. Tiem jāmācās ieklausīties tautas domās un, risinot problēmas, pilnā mērā ievērot tautas gribu. Dzīvē stabili jāiesakņojas koleģiālai lēmumu izstrādāšanai, diskusijām un pretēju uzskatu respektēšanai.
Taisnības labad jāatzīmē, ka mēs jau sākam pierast, ka runātājiem ir dažādi viedokļi attiecībā uz vienām un tām pašām problēmām. Atcerēsimies pagājušo Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumu un neseno republikas Augstākās Padomes sesiju. Tur netika izteiktas parastās dežūrpiezīmes par referātiem, bet gan izskanēja asa un konstruktīva kritika. Tika izteiktas dažādas domas. Lēmumi nevis tika vienkārši apstiprināti, bet gan izstrādāti ar kolektīvo prātu. Ministru Padome ņēmusi vērā deputātu izteiktās piezīmes. Tā turpina republikas tautas saimniecības pārvaldes ģenerālshēmas pilnveidošanas darbu.
Tuvākajā laikā visas tautas apspriešanai tiks izvirzīta mūsu republikas ekonomiskās un sociālās attīstības koncepcija laika posmam līdz 2005. gadam. Šī jautājuma apspriešanas gaitā varēs precīzāk noskaidrot iedzīvotāju viedokli attiecībā uz mūsu rūpniecības attīstību, kultūras iestāžu materiālās bāzes nostiprināšanu un citām svarīgām problēmām. Šāda apspriešana nāks darbam par labu. Cilvēki drīzāk apzināsies ne tikai savu līdzdalību lēmumu izstrādāšanā, bet arī atbildību par republikas sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu. Pieredze rada pārliecību, ka tagad nav iespējams atrisināt nevienu lielu problēmu, rūpīgi nenoskaidrojot un neņemot vērā sabiedrības domas.
Strīdi darbu netraucē
Šķiet, ka mēs pēc daudziem gadu desmitiem sākam reāli izjust sociālistisko uzskatu plurālismu. Tas mums ir neparasti un pagaidām visiem vēl nav saprotams. Mēs esam pieraduši pie uzskatu vienveidības, bet pārkārtošanās prasa rīcības vienotību. Ja ir vienprātība galvenajos jautājumos, atšķirīgi viedokļi, meklējumi un strīdi nevis traucē vienotību, bet gan palīdz to nostiprināt.
Mums visiem jāņem vērā, ka stagnācijas gados ir uzkrājies ne mazums neatrisinātu problēmu, konfliktu, nepelnītu apvainojumu, sociālā netaisnīguma faktu. Daži jautājumi nav tikuši apspriesti un pētīti gadu desmitiem ilgi. Daudziem cilvēkiem nav skaidra priekšstata par mūsu sabiedrības attīstībā vērojamo pretrunu cēloņiem un to novēršanas ceļiem. Toties ir liela vēlēšanās pēc iespējas ātrāk nodibināt kārtību. Tāpēc līdzās pamatotai un konstruktīvai kritikai var dzirdēt asus spriedumus, kuru pamatā ir nezināšana un emocijas. Vēstules, ko saņem Centrālā Komiteja, un tikšanās kolektīvos parāda, ka vienam otram prātus pārņēmis apmulsums un sajukums. Demokratizācijas padziļināšanās, atteikšanās no administrēšanas un komandēšanas metodēm vadīšanā un pārvaldīšanā, Staļina kulta kritika, atklātuma paplašināšanās un visvisādu aizliegumu un ierobežojumu atcelšana izraisījusi bažas: vai netiek sašķobīti sociālisma balsti? Februāra Plēnums arī uz to deva atbildi. Nē. Un vēlreiz nē. Demokrātija un atklātums grauj konservatīvismu un birokrātismu. Tie tikai vairo sociālistiskās iekārtas spēku.
CK birojs izsaka stingru pārliecību, ka ne tikai plēnuma dalībnieki, bet arī visa republikas partijas organizācija pievienojas tiem vērtējumiem un secinājumiem, kas izteikti «Pravdas» redakcijas rakstā «Pārkārtošanās principi: domāšanas un rīcības revolucionaritāte» CK birojs konsekventi aizstāv pārkārtošanās partijisko izpratni. Tā ir revolucionāra doma un rīcība, kas ļauj attīrīt mūsu sabiedrību no uzslāņojumiem un deformācijām un paver iespēju pilnā mērā realizēt sociālisma potenciālu.
Šodien mums jāapzinās nepieciešamība krasi pievērst mūsu aktīvu un visus komunistus pārkārtošanās idejiskajam saturam, tās ideoloģiskajai nodrošināšanai. Nevar sacīt, ka republikas partijas organizācijas necenstos paaugstināt ideoloģiskā darba efektivitāti. Tiek pilnveidotas partijas mācību un ekonomiskās izglītības sistēmas, tiek meklētas jaunas, efektīvākas propagandas un aģitācijas darba formas. Taču atklāti un godīgi jāatzīst, ka pēdējos gados mēs vairāk uzmanības esam veltījuši saimnieciski ekonomiskajai darbībai. Lai par to pārliecinātos, pietiek, ja ieskatāmies partijas komiteju plēnumu darba kārtībā. Pavisam niecīga daļa no izskatītajiem jautājumiem bijusi veltīta ideoloģiskajam darbam.
Paškritiski jāatzīst, ka pēc Latvijas Komunistiskās partijas XXIV kongresa arī CK plēnums pirmo reizi tiek visā pilnībā veltīts šiem jautājumiem. Pagaidām nereti notiek tā, ka ekonomiskie un sociālie procesi netiek aplūkoti organiskā vienotībā ar ideoloģisko darbu, bet gan tiek uzskatīti par paralēliem kursiem, un tas pašos pamatos ir pretrunā ar ideoloģiskās darbības būtību un uzdevumiem. Gribu pievērst jūsu uzmanību V. I. Ļeņina domai: «.. «ideologs» tikai tad pelna ideologa nosaukumu, kad viņš soļo .. kustības priekšgalā, norādot tai ceļu, kad viņš ātrāk par citiem prot atrisināt visus teorētiskos, politiskos, taktiskos un organizatoriskos jautājumus, uz kuriem stihiski uzduras kustības «materiālie elementi».»
Ja no šādām ļeņiniskām pozīcijām vērtējam ideoloģiskā darba stāvokli republikā, tā atbilstību pārkārtošanās mērķiem un uzdevumiem, tad jāatzīst, ka mūsu darbs nekādā ziņā vēl nav pietiekams. Lai kādus politiskās audzināšanas posmus mēs ņemtu — politiskās un ekonomiskās mācības, lekciju propagandu, politisko masu darbu vai individuālo darbu, — kaut gan ir zināmas jaunā iezīmes, visur vēl saglabājas arī ne mazums pagātnes stereotipu.
Trešā daļa aptaujāto partijas darbinieku uzskata, ka politiskajā masu darbā ir notikušas dziļas pārmaiņas. Bet 90 procenti šī paša socioloģiskā pētījuma gaitā aptaujāto darbaļaužu uzskata, ka republikas partijas organizācijas politiskā masu darba stils ir tikai nedaudz mainījies vai palicis tas pats agrākais. Vai tas neparāda, ka mēs vēl šobaltdien turamies pie vecajām pārlieku zemajām mērauklām un cenšamies vēlamo iztēlot par esošo? Šis paškritikas trūkums neatlaidīgi jāpārvar un jāmaina darba stils. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai pārkārtošanās iestigtu konservatīvu ieradumu, tukšu solījumu, pļāpāšanas un birokrātisma dūksnājā. Enerģiski jādara gals divkāršajai grāmatvedībai, kurā vieni dati domāti pārskatiem, bet otri — darbam.
Iedzīvotāju sabiedriski politiskās aktivitātes palielināšanās atklājusi, ka pastāv skaidri redzama pretruna starp sabiedriskās domas prasībām un to, ko tai var piedāvāt mūsu propagandas un aģitācijas līdzekļi un ideoloģiskais aktīvs kopumā. Mums nekādi neizdodas izbrist no birokrātisma purva. Desmitiem un simtiem darbaļaužu vēstuļu un mutvārdu iesniegumu un sūdzību ir pārpilni ar tādiem faktiem kā vadītāju birokrātiska vienaldzība, viņu mēģinājumi notušēt «grūtos jautājumus» un izvairīties no to konkrētas risināšanas. Tā rezultātā daļa cilvēku sāk zaudēt ticību valsts varas orgāniem un sociālajam taisnīgumam.
Nav nejaušība, ka uz šāda fona rodas un aug dažādi pašdarbīgi formējumi un neoficiālas apvienības. Tas ir tūļības, kūtrības, sīksta dogmatisma un burta kalpības rezultāts, bet galvenais — to radījusi pārliecība par to pašu administrēšanas metožu nekļūdīgumu.
Kā piemēru var minēt nesen Rīgā sarīkoto manifestāciju pret metro celtniecību. Par to tiek runāts jau sen — gan presē, gan plašās masās. Kad sākās pirmās akcijas pret metro celtniecību, un tās notika jau pagājušajā gadā, partijas Rīgas pilsētas komitejas un izpildkomitejas darbinieki tām nepiešķīra īpašu nozīmi. Tā sakot, nav vērts pievērst uzmanību tuvredzīgu un nekompetentu cilvēku izteikumiem. Šķiet, ja pilsētas komiteja un izpildkomiteja būtu pārliecināta par savu taisnību, tām vajadzēja mobilizēt aktīvu, sūtīt visus spēkus uz uzņēmumiem un mācību iestādēm, mēģināt izkliedēt cilvēku nedibinātās bažas sakarā ar metro un parādīt tā priekšrocības. Bet tas netika izdarīts. Rezultātā nevis pilsētas komiteja un izpildkomiteja sarīkoja metro aizstāvēšanas mītiņu, bet vides aizsardzības klubs sapulcināja tā pretiniekus.
Taču metro piekritējiem ir ko teikt tā aizstāvēšanai. Metro ļaus būtiski atslogot virszemes transportu, padarīt tīrāku gaisu Rīgas ielās un saīsināt laiku, kas jāpavada ceļā. Un tas vispirms ir pašu rīdzinieku interesēs. Savienības orgānos neviens taču nepastāv uz Rīgas metro celtniecību. Savā laikā rīdzinieki paši izteica savu ieinteresētību projekta izstrādāšanā un deva tam atzinīgu novērtējumu, kad notika staciju noformējuma konkursi. Taču tagad, protams, nedrīkst ignorēt plaši izplatīto domu, ka pirms metro celtniecības būtu labāk uzbūvēt vairāk dzīvokļu un uzlabot virszemes transporta artērijas.
Sabiedrība savu viedokli šajos jautājumos ir izteikusi. Sākusies daudziem jau apnikusi argumentu un domu atkārtošana. Tagad savs vārds jāsaka speciālistiem. Rīgas pilsētas izpildkomitejai bez vilcināšanās jāizveido kompetenta un autoritatīva komisija, kam rūpīgi jāizpēta visi metro celtniecības aspekti un jāiesniedz savi priekšlikumi republikas valdībai, kura tad arī pieņems attiecīgu lēmumu, ievērojot visus faktorus, arī sabiedrisko domu.
Šodien zālē atrodas gan CK locekļi, gan republikas Augstākās Padomes deputāti. Liekot roku uz sirds, katrs pavaicāsim sev, cik bieži mēs mēdzam būt tajās auditorijās, kur sakrājies daudz akūtu jautājumu? Vai mēs atklāti polemizējam ar tiem, kas uzņēmušies tā dēvēto neformālo līderu lomu? Lai neviens nejūtas aizskarts, ja es pajautāšu: vai mēs brīžiem nelīdzināmies tiem «kreisajiem» revolucionāriem, kuri baidījās no darba arodbiedrībās, kur viņiem nebija atbalsta, un kurus savā laikā asi kritizēja Ļeņins?
Beidzot mums ir jāsaprot vienkāršā patiesība, ka sabiedrības pašdarbība un cilvēku aktivitāte ir pozitīvs demokrātijas un atklātuma rezultāts. Lielākajai daļai dažādu profesiju un paaudžu cilvēku tā ir dabiska vēlēšanās teikt savu vārdu un parādīt savu iniciatīvu. Mūsu partijiskais pienākums ir būt kopā ar cilvēkiem, palīdzēt viņiem pārvarēt savas šaubas, orientēt viņu iniciatīvu uz labiem darbiem.
Pagaidām daži republikas pilsētu un rajonu partijas un padomju orgānu vadītāji uzskata, ka visi aktuālie, nepierastie un tāpēc reizēm neērtie notikumi norit galvenokārt Rīgā. Godājamie biedri, nevajag sevi mierināt ar to. Sociālā aktivitāte tagad pieaug it visur, un tā izpaudīsies dažādi. Mums jāveltī maksimālas pūles, lai viss, kas darbojas sociālisma labā, tiktu atbalstīts un attīstīts. Visam, kas ir pret sociālismu, jādod pretspars.
Dažādu sociālo grupu, profesiju un paaudžu cilvēki pamatoti gaida no mums ne tikai skaidras argumentētas atbildes uz visiem saviem jautājumiem, piezīmēm un priekšlikumiem, bet arī — un tas ir pats galvenais — tām sekojošus risinājumus un rīcību. Gaida vārdu un darbu vienotību. Tieši te pirmām kārtām atklājas ideoloģiskā darba redzamā saikne ar dzīvi.
Kā pašreizējos apstākļos jārīkojas partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes darbiniekiem? Labāk jāstrādā ar cilvēkiem. Jāmācās viņus uzklausīt un pārliecināt, konsekventi ieturēt partijas līniju. Pareiza pieeja šajā jautājumā ir, piemēram, partijas Ļeņingradas rajona komitejai. Tās darbinieki tiekas arī ar mazām auditorijām, neatlaidīgi pāriet no monologiem uz dialogu un diskusijām, mācās aizstāvēt savu viedokli. Mums visiem jāatbrīvojas no administrēšanas metodēm un aizliegumiem. Ir jāsaprot, ka «ideoloģiskā komforta» laiks, kad to, kas nepatika, varēja slēpt, aizliegt vai izjaukt, pagājis uz neatgriešanos. Pavēlēt, protams, bija vienkāršāk nekā pārliecināt. Taču demokratizācijas apstākļos mums nospraustā mērķa sasniegšanai ideoloģijā nav un nevar būt efektīvāka līdzekļa kā pārliecināšana.
Vēstures mācības
Lielu sociāli politisku un ekonomisku pārmaiņu periodos vienmēr likumsakarīgi pastiprinās interese par savas zemes, tautas un partijas vēsturisko pagātni. Tas ir pilnīgi saprotams. Cilvēki cenšas dziļāk izprast noieto ceļu un sarežģītos periodus, gūt mācības nākotnei. Vēsturiskās apziņas bagātināšana un nostiprināšana vienlaicīgi ir arī veselīgas nacionālās pašapziņas, starpnacionālās saskarsmes kultūras un internacionālistiskā brieduma veidošanas darbs.
Mūsu republikas vēsture ir sarežģīta un pretrunīga. Šajā gadsimtā Latvijas zemi un tās iedzīvotājus ir skārušas īstas vēstures pārmaiņu vētras. Latvijas vēsturē bijuši posmi, kad blakus revolucionārajam pastāvējis kontrrevolucionārais, blakus sociālistiskajam — buržuāziskais, blakus nacionālajam — nacionālistiskais. Vēstures patiesība pār liecinoši parāda, ka visos šajos gados notikusi Latvijas proletariāta cīņa par labāku nākotni, par sociālismu, kuru vadījusi Latvijas Komunistiskā partija — viens no PSKP vecākajiem pulkiem. Jau gadsimta sākumā Vladimirs Iļjičs Ļeņins rakstīja, ka «latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņēma vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem».
Latviešu tautas labākie dēli bija Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas aizstāvju avangardā. Viņi palika tai uzticīgi arī sūrajos personības kulta gados. Ne jau latviešu tauta ir vainīga, ka bija baltā terora upuri un tika izveidota Kalnciema katorga, vainīga ir latviešu buržuāzija un tās līdzskrējēji. Arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tauta cīnījās pret to un strādāja, neatliekdama muguru. Tai bija arī neapšaubāmi sasniegumi — lauksaimniecības, zinātnes un kultūras attīstībā. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka tolaik vienkāršajiem cilvēkiem nebija viegla dzīve. Buržuāziskajā republikā saimniekoja nevis tauta, bet gan fabrikanti un lielie zemes īpašnieki. Tā bija viņu vara, kurai Latvijas darbaļaudis 1940. gadā pateica «nē» un izdarīja negrozāmu izvēli par labu sociālismam.
Mēs esam sociālisma celmlaužu mantinieki. Mūsu svēts pienākums ir glabāt un vairot vēsturisko iekarojumu augļus. Mums jāsaglabā revolucionāru un pagrīdnieku, pirmo partijas un komjaunatnes organizatoru, pirmo kolhozu priekšsēdētāju un iznīcinātāju vienību cīnītāju piemiņu. Partijas komitejām un izpildkomitejām jārūpējas ne vien par kapu plāksnēm un pieminekļiem, bet arī par to, lai sociālisma cīnītāju vārdi ieņemtu pienācīgu vietu kolhozu, ciematu, ciemu un pilsētu vēsturē, lai ar viņu paraugu sociālistiskās tikumības, pilsoniskuma, patriotisma un internacionālisma garā tiktu audzinātas jaunās paaudzes. Šim darbam jāveltī pastāvīga uzmanība, jāatbalsta kara veterānu, jauniešu, kultūras orgānu un sabiedrisko organizāciju, masu informācijas līdzekļu, muzeju un arhīvu, mācību iestāžu un Latvijas Kultūras fonda iniciatīva un darbība.
Vēsturi veido tauta, un, lai to dialektiski izprastu, visā sarežģītībā un pretrunīgumā jāzina, kā dzīvoja, strādāja un cīnījās cilvēki, cik dažādi mijās uzvaras un neveiksmes, atklājumi un kļūdas, gaišais un traģiskais, masu revolucionārais entuziasms un sociālistiskās likumības pārkāpumi. Noklusēt kļūdas nozīmē necienīgi izturēties pret Staļina kulta nelikumību un patvaļas nevainīgo upuru piemiņu. Tāpat kā citas mūsu zemes tautas, tajos gados lielus zaudējumus cieta arī latviešu tauta.
Mūsu pienākums ir nostiprināt vēsturiskajā piemiņā Jāņa Rudzutaka, Roberta Eihes, Jukuma Vācieša, Jūlija Daniševska un Vilhelma Knoriņa vārdus, daudzu tūkstošu to cilvēku vārdus, kuru mūžs traģiski aprāvās pašā spēku plaukumā, kuri nelokāmi ticēja ļeņiniskajiem sociālisma ideāliem. Mums revolūcijas vēsturē jāatdod īstā vieta tādām personībām kā Ivars Smilga un Dāvis Rozītis, kuru uzticību revolūcijas ideāliem ilgu laiku neapšaubīja vienīgi viņu piederīgie un tuvinieki. Mūsu morālais pienākums ir atdot labo slavu tām ģimenēm, kas pēckara gados lojāli izturējās pret padomju varu, ticēja tai un apzinīgi strādāja, taču tika represētas. Visi gaida uz to, šāda morāla attīrīšanās mūsu sabiedrībai ir gluži vienkārši nepieciešama. Republikas Ministru Padomes komisijai rūpīgi jāizskata katrs nepamatots lēmums par izsūtīšanu un jāgādā par to, lai nevainīgi cietušie cilvēki atgūtu savu cieņu.
Protams, vēsturisko pagātni patiesi dziļi nav iespējams izprast, izlasot dažus avīžu rakstus vai brošūras. Tas, ko pēdējā laikā paveikuši Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūts un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, ir tikai sākums, svarīgs un vajadzīgs sākums lielam un sarežģītam sabiedrisko zinātņu speciālistu un vispirms republikas vēsturnieku pētniecības darbam. Balto plankumu vēl ir daudz, tie ir jālikvidē, nedrīkst noklusēt ne slikto, ne labo, katra parādība jāvērtē, ievērojot konkrēto vēsturisko situāciju. Tieši tā jāvērtē stāvoklis, kāds bija izveidojies pirms Latvijas Komunistiskās partijas CK 1959. gada jūlija Plēnuma. Tajā tika izskatīti trūkumi kadru politikā un darbaļaužu internacionālajā audzināšanā, notika diskusija par republikas ekonomikas attīstības ceļiem.
Tagad, atklātuma apstākļos, mums vispusīgi jānoskaidro, vai, izskatot šīs problēmas un īstenojot plēnuma lēmumus, virsroku nav guvuši vienpusīgi uzskati un voluntārisms, kas raksturīgi administrēšanas un komandēšanas sistēmai, vai bija pietiekams pamats, lai dažus biedrus apsūdzētu nacionālismā. Ar visu vēlāko darbu partijā viņi taču pierādījuši savu uzticību sociālismam. Tie nav vienkārši jautājumi, un tiem jāpieiet ar vislielāko atbildību. Izstudēt šos jautājumus CK birojs uzdevis autoritatīvai komisijai, kurā ir partijas darbinieki un pazīstami zinātnieki. Mums visiem ir tiesības gaidīt, lai vēsturnieki aktīvāk pētītu arī citas aktuālas mūsu laika vēstures problēmas.
Var saprast sabiedrības vēlēšanos drīzāk izlasīt kādreiz aizvērtās mūsu pagātnes lappuses. Taču pārsteidzīgi spriedumi, dziļas faktu izpētes un salīdzināšanas aizstāšana ar vispārīgiem spriedelējumiem, nepamatotiem, bet ārēji «drosmīgiem» un emocionāliem aicinājumiem var atstāt negatīvu iespaidu, radīt paviršu, vienpusīgu priekšstatu par mūsu tautas, mūsu partijas vēsturisko pagātni.
Maksims Gorkijs rakstīja: «Runāt patiesību ir māksla, grūtākā no visām mākslām.» Mūsu pienākums tagad ir nenogurstoši apgūt šo mākslu. To darīt sevišķi svarīgi mūsu propagandistiem, ir jāatsakās no novecojušiem stereotipiem, skaidri jāraugās uz pagātnes un tagadnes parādībām. Taisnīgums un patiesīgums palīdzēs pārkārtošanās idejām drīzāk atrast ceļu uz cilvēku sirdīm.
No elementārām vēstures zināšanām, no vēstures izpratnes līdz vēsturiskai apziņai un nacionālai pašapziņai, kas balstās uz internacionālistiskiem, šķiriskiem pamatiem, — tāds ir padomju cilvēku politiskās un tikumiskās kultūras, augstas starpnacionālās saskarsmes kultūras veidošanās ceļš. Mums ir jāizmanto viss vēstures mācību arsenāls, lai audzinātu republikas darbaļaudis ar boļševiku partijas ļeņiniskās kohortas dzīves un darbības paraugu, latviešu sarkano strēlnieku slaveno tradīciju garā, ar Lielā Tēvijas kara laika Sarkanās Armijas latviešu nacionālo formējumu cīnītāju paraugu, Padomju Latvijas strādnieku šķiras tradīciju garā.
Vēsture ir tautas liktenis, cilvēku likteņi. Tā mums stāsta par latviešu un kaimiņtautu internacionālās draudzības dziļajām saknēm, māca būt internacionālistiem praksē. Latviešu tautai krievu tauta jau kopš seniem laikiem ir draugs un brālis. Latvijas proletariāts kopā ar krievu tautu cīnījās uz barikādēm Krievijas pirmās revolūcijas laikā, gāza cara patvaldību, pilsoņu kara frontēs aizstāvēja Padomju Krieviju un Padomju Latviju. Vēl vairāk šī draudzība nostiprinājās bargajos Lielā Tēvijas kara gados, padomju tautu kopīgajā cīņā pret fašismu.
Latviešu tauta nekad neaizmirsīs to palīdzību, ko kara izpostītās saimniecības atjaunošanā tai sniedza brālīgās republikas. Arī tajos sasniegumos, kurus mēs esam guvuši pēc kara, lielu ieguldījumu devuši mūsu draugi, kas Latvijai piegādā izejvielas, materiālus, elektroenerģiju un naftas produktus. Būtībā republikas rūpniecība tagad pat vienu dienu nespēj normāli strādāt bez piegādēm no citiem reģioniem. Arī mūsu lauki saņem no Savienības fonda vairāk nekā pusi vajadzīgā kombinētās lopbarības daudzuma, faktiski visu tehniku, mēslošanas līdzekļus. Savukārt no Latvijas piegādēm lielā mērā ir atkarīgs darba ritms daudzos mūsu zemes uzņēmumos.
Mūsu spēks — vienotībā
Padomju Latvijas šāsdienas dzīve sniedz daudz dažādu tautību darbaļaužu internacionālisma paraugu ekonomikas, sociālajā un kultūras sfērā. Viņus vieno kopīgas sociāli ekonomiskās intereses, vēlēšanās vairot sabiedrības materiālās un garīgās bagātības. Taču, analizējot nacionālās attiecības, mēs nedrīkstam neievērot problēmas, kas pastāv šajā sfērā. Tas vēl jo vairāk nepieciešams tāpēc, ka nevienu no pārkārtošanās jautājumiem tagad nevar atrisināt, neņemot vērā tā ietekmi uz nacionālajām attiecībām. «Vārdu sakot,» PSKP CK 1988. gada februāra Plēnumā atzīmēja M. Gorbačovs, «ar nacionālo politiku pašreizējā posmā mums jānodarbojas ļoti pamatīgi. Tas jādara visās līnijās — gan teorijā, gan praksē. Tas ir viens no mūsu sabiedrības principiālākajiem un vitāli svarīgākajiem jautājumiem.»
Pretrunas, kas raksturīgas jebkurai attīstībai, ir neizbēgamas arī nacionālajos procesos. Tās liek sevi manīt arī tagad. Dažkārt nākas dzirdēt, ka demokratizācija, atklātums un pārkārtošanās esot saasinājuši nacionālās problēmas. Tā tas nav. Gluži vienkārši darba kārtībā izvirzījušies daudzi akūti un svarīgi sabiedrības attīstības jautājumi, kurus agrāk noklusēja. Tie izvirzījušies tāpēc, ka radusies reāla iespēja tos godīgi apspriest un kardināli atrisināt.
Taču veselīgo un likumsakarīgo nacionālās pašapziņas straujās palielināšanās procesu ne vienmēr pavada stingras internacionālistiskas pārliecības veidošanās, apziņa, ka piedalāmies visas tautas kopīgajā revolucionārās pārkārtošanās darbā. Reizē ar manāmu sociālās aktivitātes palielināšanos un konstruktīvu pieeju reālajām problēmām vērojama nacionālistisku aizspriedumu atdzīvošanās, izpaužas aprobežotība, egoisms un šaurs lokālisms. Nākas sadurties arī ar nacionālistisku, bet dažkārt pat ar klaju pretpadomju noskaņojumu, kura maskēšanai tiek izmantoti spriedelējumi par atklātumu un demokratizāciju. Mums visiem vēl labi saglabājušies atmiņā iespaidi no nacionālistiskajām akcijām, kas pagājušā gada jūnijā un augustā notika Rīgā.
Mēs jau atzīmējām, ka šie notikumi daudzus ideoloģiskos darbiniekus pārsteidza nesagatavotus. Viņi nespēja tos novērst. Izpaudās politisks vājums, paradums strādāt pēc norādījumiem, bailes parādīt iniciatīvu un rīkoties patstāvīgi, ņemot vērā situāciju. Pretpasākumi tika veikti ar lielu nokavēšanos. Kā zināms, nacionālās problēmas pašas par sevi tīrā veidā nepastāv. Tās vistiešākajā veidā ir saistītas ar ekonomiskajām, sociālajām, politiskajām un ideoloģiskajām problēmām. Jebkuras kļūdas ekonomikā, sociālajā, demogrāfiskajā vai kadru politikā, trūkumi idejiski politiskajā darbā agri vai vēlu var ietekmēt starpnacionālo attiecību stāvokli. Bez pēdām nav izzuduši arī trūkumi, kas radās stagnācijas laikā, kad par daudziem no tiem mēs runājām maz vai izlikāmies, ka to vispār nav.
Negatīva nozīme neapšaubāmi bijusi ekstensīvajam rūpniecības attīstības ceļam un pārpalikuma principam sociālajai sfērai nepieciešamo līdzekļu piešķiršanā. Vairākas Savienības ministrijas ilgu laiku ieturēja šauri resorisku līniju uz savu uzņēmumu jaudas kāpināšanu mūsu republikā, palielinot strādājošo skaitu. Tās neapgrūtināja sevi ar sociālo problēmu risināšanu, novēla tās uz vietējo varas iestāžu pleciem. Bet republikas Valsts plāna komiteja, Ministru Padome, vietējās tautas deputātu padomes, pat partijas orgāni, CK birojs un partijas rajonu un pilsētu komitejas šo jautājumu risināšanā neparādīja vajadzīgo neatlaidību, principialitāti un tālredzību.
Kā piemēru minēsim Rīgas ražošanas apvienību «Alfa». Tur vienpadsmitajā piecgadē sociālās, kultūras un sadzīves sfēras attīstīšanai izlietoja 20 reizes mazāk līdzekļu nekā ražošanas jaudu palielināšanai. Līdzīgs stāvoklis izveidojies daudzos uzņēmumos. Rezultātā palielinājies to cilvēku skaits, kuri gaida dzīvokli un vietu bērnudārzā, garākas kļuvušas rindas poliklīnikās, radušās grūtības sadzīves pakalpojumu sfērā un sabiedriskajā transportā, saasinājušās problēmas iedzīvotāju nodrošināšanā ar pārtiku un plaša patēriņa precēm.
Ir pilnīgi dabiski, ka pamatiedzīvotāji neatkarīgi no viņu tautības sākuši izrādīt neapmierinātību. Tieši to tad arī mūsu ideoloģiskie pretinieki cenšas iztēlot par nāciju konfliktu.
Taču cilvēku neapmierinātību rada ne tik daudz trūkumi dažādu tautu pārstāvju attiecībās kā nepilnības republikas un Savienības resoru savstarpējās attiecībās.
Vai mūsu Padomju valsts būtu ieinteresēta, lai, teiksim, Slokas celulozes un papīra fabrika piesārņotu ar notekūdeņiem akvatoriju ap dziedinātavām Jūrmalā? Protams, ne. Nav nekādu šaubu, ka tai ir izdevīgāk ātrāk likvidēt šo apkārtējās vides piesārņošanas avotu. Taču PSRS Mežrūpniecības ministrija nesteidzas to darīt. Ministrijai tās taču ir liekas rūpes. Vajag pilnveidot tehnoloģiju un attīrīšanas būvju darbu. Jūrmalas un republikas sabiedrība var saprast šīs grūtības, taču nevar samierināties ar ministrijas nostāju. Un pareizi rīkojas partijas Jūrmalas pilsētas komiteja un pilsētas izpildkomiteja, neļaudamas mieru ministrijai. Šajā ziņā republikas vadība tās pilnīgi atbalstīs.
Tagad mēs esam tiesīgi secināt arī to, ka daudzus konfliktus, it īpaši sadzīvē un apkalpošanas sfērā, ir izraisījušas ne tikai nepilnības ekonomisko, sociālo un ekoloģisko problēmu risināšanā, bet arī idejiskās neskaidrības ikdienišķajā apziņā, robi internacionālajā audzināšanā un elementāras starpnacionālās saskarsmes kultūras trūkums.
Ja lieliem un maziem sadzīves konfliktiem pievieno trūkumus valodu apgūšanā un lietošanā, nepilnības vēstures grāmatās, dažādu radiobalsu negatīvo ietekmi un nepārdomātos, reizēm kļūdainos masu informācijas līdzekļu materiālus, kļūst skaidrs, kāpēc cilvēki, kam nav idejiskā rūdījuma, pieņem idejas, kas nākušas no pagātnes vai no Rietumiem. Tās nav tik nekaitīgas, kā var šķist pirmajā mirkli. Viens otrs to ietekmē atkal sāk mierināt sevi ar domu par nacionālo sociālismu savā kaktiņā, savā stūrītī zemes. Taču sociālismu nevar uzlabot aiz slēgtām nacionālo dzīvokļu durvīm. Pārkārtošanās ir tāds grandiozs darbs, kas ir pa spēkam tikai visai brālīgo tautu saimei. Tas ir darbs, kas prasa vienprātīgus pūliņus, ideju un rīcības vienotību. Tikai vienotība var nodrošināt panākumus. Mūsu republika ir bijusi un būs Padomju zemes vienotā tautsaimnieciskā kompleksa sastāvdaļa. Un šajā kompleksā viss ir savstarpēji saistīts. Jo labāk sokas darbi visā zemē, jo tā var dot vairāk iespēju katras republikas attīstībai. Un otrādi — jo labāk sekmējas darbs brālīgajās republikās, jo spēcīgāka kļūst mūsu Dzimtene.
Apzinādamies savu atbildību par pārkārtošanās likteni, Latvijas strādnieki, kolhoznieki un inteliģence cenšas drīzāk ieviest kārtību savās mājās un paātrināt sasāpējušo problēmu atrisināšanu. Daudzos uzņēmumos nostiprinājusies līgumpiegāžu disciplīna. Brālīgo republiku pasūtījumu izpilde tiek īpaši kontrolēta. Pēc partijas un padomju orgānu iniciatīvas veikti vairāki efektīvi pasākumi, lai uzlabotu iedzīvotāju apgādi ar pārtikas produktiem. Piemēram, pirmajā ceturksnī gaļas pārdošana palielinājās gandrīz par pusotra tūkstoša tonnu. Aizvien plašāk tiek īstenota apakšprogramma «Dzīvokļi-90». Tās mērķis ir gandrīz divas reizes saīsināt dzīvokļu saņemšanas termiņus. Skolās un citās mācību iestādēs lielāka uzmanība tiek veltīta Latvijas PSR vēsturei. Šajā mācību gadā tās kursam atvēlēts par 35 stundām vairāk nekā agrāk. Lielākajā daļā skolu uzlabojusies valodu mācīšana. Daudzos uzņēmumos un iestādēs, arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā, izveidoti simtiem pulciņu, kur cilvēki pēc savas vēlēšanās mācās latviešu valodu. Rīgā atvērta skola, kur padziļināti māca krievu valodu. To apmeklē vecāko klašu latviešu skolnieki, kas vēlas kļūt par Padomju Armijas virsniekiem.
Šos un citus pasākumus, kas vērsti uz ekonomisko un sociālo problēmu atrisināšanu, internacionālās un patriotiskās audzināšanas, kā arī starpnacionālās saskarsmes kultūras pilnveidošanu, aktīvi atbalsta komunisti, visi iedzīvotāji. To apliecina Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta speciālistu izdarītie socioloģiskie pētījumi, daudzu to CK locekļu secinājumi, kas piedalījās šā plēnuma sagatavošanā, un vēstules, ko saņem CK un masu informācijas līdzekļi. «Man patīk uzmanība, ko partijas orgāni veltī starpnacionālo attiecību jautājumiem,» kādā no tām raksta darba veterāne Biruta Mūrniece. «Tikai nevajag apmierināties ar sasniegto un pārvērst svarīgo darbu par kampaņu.» Ļoti labs novēlējums. Mums tas jāņem vērā.
Jā, mēs tiešām pēdējā gada laikā vairāku problēmu risināšanā esam izdarījuši daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Taču neizdarītā vēl ir ļoti daudz. To uzskatāmi rāda republikas komunistiem adresētas Latvijas Komunistiskās partijas CK vēstules apspriešanas rezultāti. Sapulcēs tika izteikti aptuveni 4 tūkstoši kritisku piezīmju un konkrētu priekšlikumu attiecībā uz internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanu. Sapulces atklāja arī to, ka daudzās vietās šiem jautājumiem pieiet formāli, pienācīgi neapzinās to atrisināšanas sarežģītību un svarīgumu, paškritiski nenovērtē stāvokli. Daudzās Rīgas, Liepājas, Jelgavas un Ventspils, kā arī Rīgas un Krāslavas rajonu partijas organizācijās bija maza komunistu aktivitāte vēstules apspriešanā.
Daudzas partijas komitejas un partijas organizācijas vēl vāji jūt morāli politisko klimatu savos darba kolektīvos un nezina patieso stāvokli. Kā rāda analīze, republikas vadošie kadri pietiekami dziļi neizprot, kāda būtība ir deformācijām, kas rodas nacionālajā pašapziņā. Daudzi uzskata internacionālisma nostiprināšanas problēmas tikai par cīņu pret nacionālismu tā galējās formās, par ekstrēmisma izskaušanu.
Vairākas organizācijas un vadītāji pieļauj, ka nepiedodami gausi tiek pildīti CK biroja apstiprinātie plāni. Piemēram, Latvijas Republikāniskajai arodbiedrību padomei, partijas pilsētu un rajonu komitejām bija uzdots panākt, lai darba kolektīvu sociāli ekonomiskās attīstības plānos tiktu ietvertas internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanas pasākumiem veltītas sadaļas. Taču lielākajā daļā plānu to nav līdz pat šai dienai.
Jau pagājušajā gadā Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejai vajadzēja laist klajā starpnacionālo attiecību terminoloģijas vārdnīcas otro izdevumu. Taču pie tā vēl joprojām strādā. Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai aizvadītajā gadā vajadzēja noorganizēt jaunatnes politisko diskusiju klubu. Bet televīzijas žurnālisti vēl aizvien nav izpildījuši šo uzdevumu. Ja mēs šodien pavaicātu biedriem A. Zitmanim, I. Reimanei un J. Lejam, partijas rajonu un pilsētu komiteju pirmajiem sekretāriem un citiem vadītājiem, kas tāpat nesteidzas ar uzdevumu izpildi, vai viņi apzinās, cik svarīgi ir paātrināt ideoloģiskā darba pārkārtošanu, mēs saņemtu apstiprinošu atbildi. Būtu arī jauni solījumi. Taču pārkārtošanās gaida nevis solījumus, bet gan darbus, lai arī ikdienišķus, toties konkrētus darbus.
CK birojam, sekretariātam un nodaļām jāpastiprina nosprausto programmu izpildes kontrole un stingrāk jāprasa atbildība no tiem biedriem, kas neizpilda uzdevumus. Tagad nebūtu lieki izanalizēt arī mūsu ilglaicīgās sociālās programmas un izdarīt korektīvas, kas nepieciešamas starpnacionālo attiecību pilnveidošanai.
Piemēram, dzīvokļu sadalē pilnīgāk jāņem vērā to apzinīgo darbinieku intereses, kas vairāk nekā divdesmit gadus mīt vecos dzīvokļos bez ērtībām. Saskaņā ar republikas valdības un Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes lēmumu viņiem piešķirtas priekšrocības dzīvokļu apstākļu uzlabošanā, un tās jānostiprina praksē. Acīmredzot republikas Augstākajā Padomē tuvākajā laikā būtu nepieciešams paskatīties, kā tiek pildīta programma «Iedzīvotāji» un kas vēl būtu darāms, lai palielinātu dzimstību un sniegtu plašāku palīdzību jaunajām ģimenēm. Savā laikā republikā izvirzītais lozungs par trešo bērnu ģimenē joprojām ir ļoti aktuāls. Tā īstenošana ļautu būtiski palielināt iedzīvotāju skaita dabisku pieaugumu.
Nopietnas korektīvas ir nepieciešamas mūsu sabiedriskā transporta darbā, it sevišķi Rīgā. Te ir ko padomāt Rīgas pilsētas izpildkomitejai, Komunālās saimniecības ministrijai un Autotransporta un šoseju ministrijai.
Jaunizveidotajai Valsts dabas aizsardzības komitejai kopā ar sabiedrību pamatīgi jāķeras pie ekoloģiskās situācijas uzlabošanas. Komitejas konstruktīvie priekšlikumi šajā jomā vienmēr radīs atbalstu republikas partijas orgānos un valdībā. Pirmie soļi šajā virzienā jau sperti. Ventspilī, Olainē un Jūrmalā rūpīgi izpētīta ekoloģiskā situācija. Nosprausti konkrēti ceļi tās atveseļošanai. Tagad galvenais uzdevums ir visu paredzēto ātrāk īstenot. Republikas Valsts plāna komitejai vēlreiz vispusīgi jāizanalizē iespējas piešķirt vairāk līdzekļu apkārtējās vides aizsardzībai un neatlaidīgi jāizvirza šis jautājums Savienības ministrijās.
Dzīve prasa stipri paātrināt darbus, kas saistīti ar pilsētas kopīgo attīrīšanas būvju celtniecību Rīgā. Šis uzdevums ir pa spēkam Rīgas pilsētas izpildkomitejai un Celtniecības ministrijai. Tas jārisina enerģiskāk un ātrāk. Šādu objektu celtniecība stingri jākontrolē visās republikas pilsētās un rajonos. Tie jāpabeidz vienlaicīgi ar objektiem, kam tie paredzēti.
Pareizais problēmu risināšanas ceļš
Gribu pievērst jūsu uzmanību svarīgam un principiālam nacionālās politikas jautājumam: ar kādām metodēm risināmas problēmas, kas ir uzkrājušās un kas vēl rodas? Strīdēties var ilgi, taču ir tikai viens pareizais ceļš: šīs problēmas var risināt vienīgi ar maksimālu demokrātijas attīstīšanu. Un tā prasa nacionālo jautājumu izskatīšanā ņemt vērā visu nāciju intereses, lai tām tiktu nodrošināta pilnīga vienlīdzība gan teorijā, gan praksē. Ar administrēšanu, pavēlēm un spiedienu nacionālo problēmu atrisināšanu nevar paātrināt. Ar tādām metodēm tās var vienīgi saasināt. Toties maksimālas savstarpējas labvēlības un savstarpējas cieņas principu ievērošana palīdzēs atrast ceļus arī visasāko pretrunu atrisināšanai.
Mums nav gatavu recepšu visiem dzīves gadījumiem. Problēmas jārisina kopīgi. Lielas cerības mēs liekam uz gaidāmo partijas XIX Vissavienības konferenci. Tā neapšaubāmi dos atbildes uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar turpmākajiem mūsu sabiedrības attīstības ceļiem. Mēs esam ierosinājuši apspriest tajā arī vairākus nacionālās politikas pilnveidošanas jautājumus, iespējas paplašināt savienoto republiku un vietējo padomju tiesības un panākt Savienības ministriju un resoru aktīvāku piedalīšanos reģionālo sociālo problēmu risināšanā.
Pēc mūsu domām, ir nobriedusi nepieciešamība izveidot mūsu zemē tādu saimniecisko mehānismu, kas labāk regulētu republiku, apgabalu, pilsētu un rajonu savstarpējās attiecības. Tādu mehānismu, kas ļautu uz stingriem normatīviem pamatiem sadalīt saražoto produkciju starp to teritoriju, kur tā tiek ražota un kur nepieciešams nodrošināt darbaspēka atražošanu, un tiem reģioniem, uz kuriem šī produkcija tiek sūtīta.
Komunistiskās partijas CK un republikas Ministru Padome griezusies pie PSKP Centrālās Komitejas un mūsu valsts valdības ar priekšlikumu, veidojot to republikas budžeta daļu, kas paredzēta neražojošās sfēras attīstības vajadzībām, šajā piecgadē balstīties uz stabiliem atskaitījumiem no republikas teritorijā esošo uzņēmumu ienākumiem. Bet ar trīspadsmito piecgadi varētu pāriet uz normatīviem finansu resursu atskaitījumiem budžetā atkarībā no saražotā nacionālā ienākuma.
Tas ļaus republikas iedzīvotāju darba rosmi tiešāk sasaistīt ar dzīvokļu celtniecības un kultūras un veselības aizsardzības attīstības paātrināšanu. Uzkrājušos trūkumu novēršanā ļoti daudz ko varam darīt mēs paši un mums tas jādara. Tikai jārīkojas drosmīgāk un enerģiskāk, nebaidoties kļūdīties. Mums nav tiesību vilkties notikumu astē. Precīzāk jāprognozē situācijas attīstība, negaidot, bet jau iepriekš novēršot negatīva noskaņojuma izpausmes.
Pie tām problēmām, ko vienā rāvienā nevar atrisināt, pieder arī starprepublikāniskā migrācija, kas pēdējos gados nopietni uztrauc sabiedrību. Tā nav jauna parādība. Šis process veicina zinātniski tehniskā progresa paātrināšanos, palīdz risināt kadru jautājumus. Speciālisti, kas ieradušies mūsu republikā, ir daudz ko devuši Padomju Latvijas tautas saimniecības attīstībai. Piemēri nav tālu jāmeklē. Kas gan republikā nepazīst Liepājas rūpnīcas «Sarkanais metalurgs» direktoru Nikolaju Goļodovu un Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas direktoru Aleksandru Karevu, mūsu CK locekļus. Viņi, tāpat kā desmitiem un simtiem citu darbinieku, ar savu apzinīgo darbu pamatoti iemantojuši latviešu tautas cieņu.
Taču neapstrīdams ir arī tas, ka pēdējos gados migrācija būtiski pārsniedz saprātīgas robežas un tā ir jāsamazina. Rūpniecības ekstensīvās attīstības gados mēs faktiski nevarējām iztikt bez ievestā darbaspēka, jo republikā praktiski ir izsmelti darbaspēka resursi. Tagad, kad uzņemts stingrs kurss uz ražošanas intensifikāciju un uz zinātņietilpīgu nozaru attīstīšanu, mēs nevaram izdabāt tiem saimnieciskajiem darbiniekiem, kas pieraduši kāpināt ražošanas apjomu ar strādājošo skaita palielināšanu.
Paplašināt ražošanu vajag. Bez tā nav iedomājama republikas sociāli ekonomiskā attīstība. Taču mērķa sasniegšanas ceļiem jābūt pilnīgi citiem. Vispirms nepieciešams paātrināt ražošanas intensifikāciju un plašāk ieviest automatizāciju. Uzsvars jāliek uz jaunās tehnikas ieviešanu un vietējiem kadriem, uz to nostabilizēšanu un strādnieku dinastiju izveidošanu.
Par to, lai mazinātos darba spēka pieplūdums no citiem reģioniem, īpaši nopietni jārūpējas Vieglās rūpniecības ministrijai. Atbalstu pelna tās iniciatīva izveidot savu uzņēmumu filiāles tajos reģionos, kur ir darba roku pārpalikums. Šādas filiāles jau darbojas Murmanskas apgabalā un Moldāvijā. Šo pieredzi ir vērts rūpīgi izstudēt un ieviest citos lielajos republikas uzņēmumos. Uzmanību saista arī vairāku resursietilpīgu uzņēmumu pārprofilēšana, kas ietverta laika posmam līdz 2005. gadam izstrādātajā jaunajā ekonomiskās un sociālās attīstības koncepcijā.
Vietējiem padomju varas orgāniem ļoti stingri jāvēršas pret resoru mēģinājumiem pilsētās palielināt kantoru un uzņēmumu skaitu. Vienlaicīgi pilnīgāk jāizmanto ekonomiskās sviras. Acīmredzot jāpalielina summa, ko uzņēmumi pārskaita vietējos budžetos sociālās sfēras attīstībai par pieaicinātajiem speciālistiem un viņu ģimenes locekļiem. Būtu lietderīgi šādu maksu noteikt ne tikai Rīgā, bet arī citās republikas pilsētās. Vietējiem varas orgāniem un Iekšlietu ministrijai nopietni jāstājas pie kārtības ieviešanas iebraukušo pilsoņu pierakstīšanas jautājumā.
Ir vēl kāds efektīvs līdzeklis, kas izmantojams, lai samazinātu darbaspēka nepamatoto pieplūdumu no citiem reģioniem, Tā ir darbaspēka resursu meklēšana savā republikā, to nostiprināšana darba kolektīvos. Iedami šo ceļu, mēs ne tikai samazināsim migrāciju, bet arī — un tas ir vēl svarīgāk — palielināsim pamatiedzīvotāju īpatsvaru strādnieku šķiras sastāvā. Tieši uz viņu proletārisko internacionālismu vispirms jābalstās arī nacionālās politikas pilnveidošanā.
Mēs neesam tiesīgi neievērot, ka pilsētnieki ne visai vēlas stāties daudzās tukšās darba vietās. Protams, stāvēt pie stellēm, mazgāt traukus vai kurināt katlumāju nav viegli. Taču kādam jādara arī šis darbs. Tiesa, šāda attieksme pret grūtu darbu, kam nav prestiža, ir ne vien Rīgā, bet arī citās mūsu zemes lielajās pilsētās, kur ir spiesti izmantot tā dēvētos limitstrādniekus. Ar aicinājumiem vien nevar atrisināt šo problēmu. Jāpanāk, lai ātrāk tiktu izpildīti uzdevumi, kas paredzēti republikāniskajā kompleksajā roku darba samazināšanas un darba vietu pilnveidošanas programmā. Republikas Valsts darba un sociālo jautājumu komitejai ne vien stingrāk jākontrolē nospraustās programmas izpildes gaita, bet arī jāizstrādā efektīvi pasākumi, lai palielinātu cilvēku materiālo ieinteresētību strādāt smagus darbus, kam nav prestiža. Par to jādomā arī katrā darba kolektīvā.
Par internacionālistiem nepiedzimst, par internacionālistiem kļūst
Ļoti daudz pūliņu prasīs divvalodības — latviešu un krievu valodas prasmes — tālākā attīstīšana. Ir labi, ka mums izdevies radīt zināmu lūzumu cilvēku psiholoģijā, pamodināt viņos interesi par latviešu un krievu valodas labāku apgūšanu. Taču tas ir par maz. Jāpanāk, lai divvalodība stabili iesakņotos mūsu dzīvē, mūsu sadzīvē, visu organizāciju un iestāžu darba praksē. Taču tas jādara taktiski un delikāti. Vai var, teiksim, vainot cilvēku latviešu valodas neprašanā, ja savā laikā viņš ir slikti mācīts skolā, bet pēc tam viņam nav radītas iespējas padziļināt zināšanas?
Nedrīkst aizmirst, ka vēl nesen latviešu valodas mācīšanas sistēma bija vairāk domāta entuziastiem nekā plašām masām. Tāpat mācīšanas kvalitāte varēja būt labāka. Arī tagad trūkst skolotāju, mācību grāmatu, pulciņu. Sadzīves pakalpojumu ministrija nesteidzas paplašināt maksas kursu tīklu. Kāpēc gan to organizēšanā nevarētu iesaistīt augstskolu pasniedzēju un zinātnisko iestāžu speciālistu kadrus?
Nepieciešams drīzāk atrisināt šos jautājumus un radīt visas iespējas valodu apgūšanai. Sevišķi svarīgi ir paātrināt divvalodības ieviešanu tajās sfērās, kuru darbiniekiem ir pastāvīgi kontakti ar iedzīvotājiem. Šo nozaru darbiniekiem abu valodu prasme ir svarīgs profesionālās meistarības elements. Tāpēc ir pilnīgi pareizi ievērot to atestācijā, morāli un materiāli stimulēt tos, kuri labāk māk valodas. Es domāju, ka būs pareizi, ja mēs šodien uzdosim Tirdzniecības, Sadzīves pakalpojumu, Komunālās saimniecības. Veselības aizsardzības, Iekšlietu, Sociālās nodrošināšanas un Sakaru ministriju un Latvijas Patērētāju biedrību savienības vadītājiem biedriem R. Salputram, J. Tumovam-Beķim, V. Markotam, V. Kaņepam, B. Šteinbrikam, G. Lūsai, O. Stungrevicam un I. Strautiņam veikt nepieciešamos pasākumus, lai divvalodība stabili iesakņotos šo nozaru praktiskajā darbā.
Tajā pašā laikā, pilnveidojot latviešu valodas mācīšanu, nepieciešams joprojām veltīt pienācīgu uzmanību krievu valodas apgūšanai. Nepieciešams vēl labāk izskaidrot tās nozīmi starpnacionālajā saskarsmē un mūsu zemes brālīgo tautu kultūras apgūšanā.
Uzsvars valodu apgūšanā mums jāliek uz bērnudārziem un skolām. Tieši tur jāliek gan divvalodības, gan starpnacionālās saskarsmes kultūras pamati. Nepieciešams sākt nopietni strādāt, lai attīstītu divu plūsmu skolu tīklu, kur mācības vienlaicīgi norit latviešu un krievu valodā. Astoņdesmito gadu sākumā to izveides process kļuva nedaudz gausāks, jo vairāki Izglītības ministrijas darbinieki uzskatīja, ka tās dod vairāk ieganstu konfliktsituācijām. Bet kur gan citur, ja ne šādās skolās, lai jau kopš bērnības veido starpnacionālās saskarsmes kultūru. Un nevis vienkārši ar īpašām stundām, bet ar visu skolas dzīves struktūru.
Protams, strādāt tādās skolās ir sarežģītāk nekā skolā ar vienu mācību valodu, toties, ja pareizi organizēts mācību un audzināšanas process, tās dod daudz vairāk labuma. Jaunieši, kas absolvē skolas ar divām plūsmām, ir labāk apguvuši valodas un daudz vieglāk iekļaujas daudznacionālos kolektīvos. Šie svarīgie faktori obligāti jāievēro skolu reformas realizēšanas gaitā, un skolu organizēšanas procesā jādod priekšroka nevis valodas, bet gan teritoriālajam principam. Atzinību un atbalstu pelnījusi Rīgas 55., 72. un 75. skolas skolotāju iniciatīva. Viņi bāzes uzņēmumos sākuši organizēt latviešu valodas pulciņus savu skolēnu vecākiem. Šādu praksi derētu pārņemt arī citām skolām.
Pašlaik ir ļoti svarīgi apvienot ģimenes, skolas un komjaunatnes pūliņus jaunatnes internacionālas audzināšanas pilnveidošanā. Internacionālisma un starpnacionālās saskarsmes kultūras pamati jāveido jau bērnībā. Ja mēs bērnam kopš mazotnes mācīsim: mīli savu tautu, lepojies ar to, taču tāpat cieni arī citas tautas, diez vai viņš «saslims» ar nacionālo uzpūtību. Tāpēc arī ģimenē un skolā nepieciešams radīt internacionālisma gaisotni un laikā dot pretsparu neveselīgajai ietekmei, ko uzspiež tie cilvēki, kuri inficējušies ar nacionālisma bacili. Internacionālistiska pārliecība, starpnacionālās saskarsmes kultūra jāveido ne tikai draudzības festivālos, bet arī ikkatrā stundā, lekcijā, vecāko klašu skolēnu un studentu darba un atpūtas vienībās un jauniešu brigādēs.
Nopietna jauniešu pilsoniskā brieduma pārbaude vienmēr bijusi un joprojām ir dienests Padomju Armijas rindās. Jādara viss, kas nepieciešams, lai jaunieši, kas tajā ierodas no Latvijas, būtu morāli un fiziski gatavi nest tālāk latviešu sarkano strēlnieku stafeti. Tieši šādu gatavību parādījuši mūsu puiši, pildot internacionālo pienākumu Afganistānā.
Tonis šajā sagatavošanā jānosaka komjaunatnei. Tai jāsaliedē jaunatne konkrētos darbos, jāattīsta tajā biedriskuma, draudzības un kolektīvisma jūtas, jābūt jaunatnes kustības līderei, jaunieši plašāk jāiesaista demokratizācijas procesos un aktīvāk jāaizstāv viņu intereses.
Tās ir arī mūsu, vecākās paaudzes, rūpes, partijas rūpes. Komunistiem ar personisku paraugu jāietekmē jaunatnes uzskati un noskaņojums. Vajag drošāk iet tai pretī, kā līdzīgam ar līdzīgu iesaistīties saturīgā dialogā ar to, palīdzēt jauniešiem atrast pareizās atbildes uz sarežģītajiem pagātnes un tagadnes jautājumiem.
Pagājušā gada negatīvie notikumi atgādina, ka mums visiem krietni dziļāk jāstudē ļeņiniskā nacionālā politika. Kā izrādījās, vairāki ideoloģiskie darbinieki jauc terminoloģiju, tik tikko atšķir nacionālā un nacionālistiskā jēdzienus. Acīm redzami nepietiek zinātnisku pētījumu par aktuālajām starpnacionālo attiecību problēmām. Grāmatas šajos jautājumos tiek izdotas ļoti mazā metienā. Piemēram, krājumu «Sociālie procesi un nacionālās attiecības Padomju Latvijā» izdevniecība «Zinātne» laidusi klajā tikai 500 eksemplāru metienā. Sevi liek manīt arī trūkumi lekciju darbā. Nekompetence un politisks analfabētisms savukārt rada rīcības nedrošību un nevarību polemikā. Šie trūkumi jānovērš pēc iespējas drīzāk. Nacionālās politikas un starpnacionālo attiecību problēmu studēšana jāuzlabo ne tikai partijas un komjaunatnes izglītības sistēmā, bet arī augstākajās mācību iestādēs, radošajos kolektīvos un savienībās. Un cilvēki jāmāca nevis pasīvi, bet gan diskusijās, disputos, viedokļu sadursmēs, pētot konkrētas problēmas un pretrunas.
Lai sekmīgāk atrisinātu šo uzdevumu, labāk jāsagatavo paši pasniedzēji, propagandisti, lektori un aģitatori. Viņiem biežāk jārīko semināri, problēmu analīzē plašāk jāiesaista zinātnieki. Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūtā tiek veidots starpnacionālo attiecību sektors. Taču tas viens pats neatrisinās visus jautājumus. Vajadzīga arī mūsu akadēmiskās zinātnes aktīvāka līdzdalība.
Republikas zinātniskais potenciāls ir pietiekami liels. Mums ir tiesības no sabiedrisko zinātņu speciālistiem gaidīt zinātniski pamatotas vissarežģītāko republikas sociālās attīstības problēmu atrisināšanas koncepcijas. Lai nodrošinātu starpnacionālo attiecību aktuālo problēmu dziļu izpēti, Zinātņu akadēmijai jāpadomā par speciālu darba grupu izveidošanu. Šķiet, ir lietderīgi jau šogad sarīkot republikānisku zinātniski praktisku konferenci par aktuālajiem darbaļaužu internacionālās un patriotiskās audzināšanas uzdevumiem.
Priekšzīmi rāda komunisti
Katram komunistam un katram partijas un padomju orgānam ir iespējas palielināt ieguldījumu starpnacionālās saskarsmes kultūras paaugstināšanā, internacionālisma gara veidošanā republikas iedzīvotājiem. Radošu pieeju šim darbam mēs gaidām arī no republikas Augstākās Padomes deputātu starpnacionālo attiecību komisijas, kas nesen izveidota. Tai neatlaidīgi jāstrādā un pastāvīgi jāpaplašina savs darbalauks.
Šodien plēnumam ir tiesības atgādināt, ka par internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanu jārūpējas ne tikai CK ideoloģiskajām nodaļām, bet arī citām nodaļām. Ministru Padomei, Latvijas arodbiedrību padomei, Latvijas ĻKJS Centrālajai Komitejai, ministrijām un resoriem. Pieņemot lēmumus par ekonomiskajām, sociālajām vai citām problēmām, tiem jāņem vērā šo lēmumu ietekme uz politisko un morālo situāciju republikā.
Latvijas Komunistiskās partijas CK nacionālo attiecību sektoram ir laiks ar darbiem nostiprināt savu autoritāti partijas organizācijās. Partijas pilsētu un rajonu komitejām ir tiesības gaidīt no tā skaidrus ieteikumus nacionālajos jautājumos. To izstrādāšanā aktīvāk jāiesaista republikas zinātnieki. Bet arī pašām partijas pilsētu un rajonu komitejām jāparāda vairāk iniciatīvas, neatlaidīgāk jācenšas risināt uzkrājušās problēmas. Vairākās partijas komitejās jau notikuši plēnumi, kuros analizēti uzdevumi internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanā. Pārējām komitejām tas vēl jādara.
Būs pareizi, ja partijas komitejas ideoloģiskā darba pilnveidošanas centrā izvirzīs jautājumus, kas saistīti ar ideoloģisko kadru izraudzīšanas, izvietošanas un audzināšanas darba uzlabošanu. Pēdējā laikā mēs esam daudz ko paveikuši, lai atjauninātu šos kadrus, lai tie būtu gados jaunāki un lai partijas komiteju ideoloģiskās nodaļas un partijas organizācijas papildinātu ar spējīgiem darbiniekiem. Tagad nopietni jāpievēršas viņu kvalifikācijas celšanai. Nevar samierināties ar tādu stāvokli, ka vairāk nekā pusei partijas pilsētu un rajonu komiteju ideoloģisko sekretāru un propagandas un aģitācijas nodaļu vadītāju nav augstākās partijas izglītības.
Ikvienai partijas pilsētas un rajona komitejai rūpīgi jāizanalizē arī vadošo kadru nacionālais sastāvs, jāsamēro tas ar darba kolektīvu nacionālo struktūru un jārūpējas par neatbilstības likvidēšanu. Šim darbam nekādā ziņā nedrīkst pieiet mehāniski vai rīkoties steigā. Kadru jautājumu risināšanā pirmajā vietā vienmēr bijušas un būs cilvēku profesionālās un politiskās īpašības.
Draudzīgu attiecību nostiprināšanā starp cilvēkiem, patriotiskās un internacionālās audzināšanas pilnveidošanā daudz ko var darīt partijas pirmorganizācijas, un tām tas jādara. Tieši komunistiem pirmām kārtām jādod pretspars paviršiem spriedumiem, prasmīgi un neatlaidīgi jāizskaidro ļeņiniskā nacionālā politika un jāveido darba kolektīvos, radošajās savienībās un mācību iestādēs tāda atmosfēra, kurā vienkārši nebūtu iespējamas nekādas nacionālisma vai šovinisma izpausmes. Ikvienam partijas biedram vispirms pašam jābūt internacionālistam. Un tam, kas pārkāpj šo bausli, nav vietas partijā. internacionālajā vienotībā ir mūsu spēks. Tāds vienmēr bijis un būs mūsu partijas viedoklis.
Internacionālajai audzināšanai jāaptver visas mūsu republikas iedzīvotāju nacionālās grupas. Tiesa, te allaž jāņem vērā arī vienas vai otras nācijas īpatnības, kā to prasīja V. I. Ļeņins. Viņš rakstīja: «… nekas tā neaizkavē proletāriskās šķiru solidaritātes attīstību un stabilizēšanos kā nacionāla netaisnība un «aizvainotie» nacionāļi ne pret ko nav tik jūtīgi kā pret vienlīdzības izjūtu un šās vienlīdzības pārkāpšanu, kaut arī tā būtu notikusi tikai nevērības dēļ, kaut arī tikai pa jokam, — pret šās vienlīdzības pārkāpšanu, ja to dara viņa biedri proletārieši. Lūk, kāpēc šai gadījumā labāk pārsālīt piekāpības virzienā...»
Īpaša atbildība par morāli politisko atmosfēru daudznacionālajos kolektīvos jāuzņemas pirmajiem vadītājiem. Viņi uzdod toni, viņi rāda paraugu, viņiem jāprot apvienot un saliedēt cilvēkus vienā veselumā neatkarīgi no viņu tautības. Un mums ir tādi vadītāji. Te droši var nosaukt autoelektroaparātu rūpnīcas direktoru H. Urvancevu, Rēzeknes labības produktu kombināta direktoru H. Cibuli, Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas direktoru R. Vītoliņu, apvienības «Rīgas apģērbs» direktoru A. Prokopenko, 59. profesionāli tehniskās vidusskolas direktoru D. Līci, kolhoza «Silaine» priekšsēdētāju K. Vilsonu, Ludzas rajona slimnīcas galveno ārstu D. Mandžgaladzi un citus vadītājus. Tāpēc arī viņu vadītajos kolektīvos darbs sokas un valda biedriskuma gars.
Bet ir arī tādi vadītāji, kas par internacionālisma kalngalu uzskata to. ka viņi nemaz nezina, kādas tautības cilvēki ir viņu padotie. Bet tas ir jāzina, un ne jau tādēļ, lai izraudzītos sev mīluļus, bet gan tādēļ, lai varētu ievērot nacionālās īpatnības audzināšanas darbā un neviļus neaizvainotu kādu cilvēku ar nevērīgu frāzi. Šādi vadītāji vāji zina ļeņiniskās nacionālās politikas principus, pietiekami nenovērtē cilvēka faktora lomu un pievērš maz uzmanības cilvēku audzināšanai. Tad arī vajadzētu paraudzīties, vai viņi ir cienīgi mūsdienu apstākļos būt par vadītājiem. Acīmredzot arī turpmāk jebkura ranga, jebkura orgāna vai kolektīva vadītāju atestācijā, kad viņiem tiek doti jauni raksturojumi, ir nepieciešams principiāls vērtējums: vai viņiem ir vajadzīgās politiskās īpašības, vai viņi spēj nodrošināt savu padoto patiesi internacionālu audzināšanu.
Daudz kas atkarīgs no cilvēka kultūras
Nevar nepiekrist tam, ka daudzu mūsu nelaimju pamatā ir garīguma deficīts. Ieinteresētas diskusijas par to notiek republikas radošajās savienībās, mākslinieciskās inteliģences aprindās. Par to runāja arī daudzi komunisti CK vēstules apspriešanas gaitā. Un tiešām, mūsdienu progresīvās sabiedrības dzīve nav iedomājama bez cilvēku pastāvīgas saskarsmes ar patiešām garīgajām vērtībām, ko glabā literatūra un māksla.
CK birojs pievienojas mūsu radošās inteliģences dziļajai ieinteresētībai nacionālās kultūras attīstīšanā, tās bagātību veidošanā, saglabāšanā un vairošanā. Taisni tāpēc mums visiem ļoti vajadzīga viengabalaina mūsu republikas kultūras turpmākās attīstības koncepcija. Tās izstrādāšanā savu ietekmīgo vārdu var teikt radošās savienības, un tām tas jāsaka. Mēs augstu vērtējam radošās inteliģences piedalīšanos daudzu sasāpējušu sociālās un kultūras sfēras problēmu risināšanā, tās vēlēšanos būt pašā pārkārtošanās mutulī, ko pārliecinoši apstiprina arī radošo darbinieku atklātā vēstule mūsu republikas iedzīvotājiem. Nav šaubu, ka radošā inteliģence patiesi atbalsta partijas līniju, iestājas par latviešu nacionālās kultūras straujāku attīstīšanu un mūsu republikas autoritātes celšanu. Tā mēs uztveram Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera, Džemmas Skulmes, Raimonda Paula, Vladlena Dozorceva, Arkādija Kaca, Marinas Kosteņeckas, Vijas Artmanes un daudzu citu radošo darbinieku iniciatīvas. Tieši ar šo cilvēku pūliņiem par tradīciju kļūst Valodas svētki, Mākslas dienas un jauno padomju dziesmu izpildītāju festivāls Jūrmalā, tiek veikts liels darbs kultūras pieminekļu saglabāšanā un Daugavas baseina ekoloģiskās situācijas atveseļošanā. Ar lielu atbildību partijas uzticētos uzdevumus pilda partijas Rīgas pilsētas komitejas biroja loceklis Ģirts Jakovļevs un Kirova rajona komitejas biroja loceklis muzikologs Arvīds Bomiks.
Padomju Latvijas inteliģence rosīgi palīdzējusi briedināt cilvēku apziņā izpratni, ka mūsu sabiedrībā nepieciešamas dziļas un kardinālas pārmaiņas. Visādi jāatbalsta kultūras un mākslas darbinieku centieni mākslas valodā runāt par mūsu vēstures dramatiskajām un traģiskajām lappusēm, iekonturēt vēsturiskajā atmiņā latviešu sarkano strēlnieku fenomenu un atklāt tautas kultūras mantojuma patiesi humānās vērtības.
Mēs esam pārliecināti, ka radošie darbinieki arī turpmāk būs aktīvi partijas palīgi pārkārtošanās paātrināšanā un ar labiem darbiem palīdzēs vairot savas tautas slavu. Un kam gan citam, ja ne inteliģencei ir jārāda arī augstas starpnacionālās saskarsmes kultūras paraugs.
Mīlestība uz savas tautas kultūru un cieņa pret citu tautu kultūru, cieņa pret otru cilvēku, lai kāda tautība būtu ierakstīta viņa pasē, — tie ir kritēriji, kas allaž ļāvuši atšķirt īstu inteliģentu no uzpūtīga provinciāļa. Nepārejoša mūsu nacionālās kultūras vērtība vienmēr bijusi un joprojām ir tās bagātināšanās ar krievu tautas un citu brālīgo mūsu zemes tautu garīgo pieredzi. Par to uzskatāmi liecina Valsts akadēmiskā kora un Maskavas un Ļeņingradas vadošo mūzikas kolektīvu kopīgās koncertdarbības pieredze. Tas būtībā ir mūsu radošās inteliģences vēsturiskās tradīcijas turpinājums mūsdienu apstākļos. Atcerēsimies kaut vai to, ka latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēji Andrejs Jurjāns, Emilis Melngailis un Jāzeps Vītols tika audzināti Pēterburgas mūzikas tradīciju garā. Kultūras ministrijai un partijas un padomju orgāniem visnotaļ jāveicina kultūras sasniegumu apmaiņa un stabili radoši kontakti, par kādiem izvēršas, piemēram, republikas kultūras sakari ar KPFSR Kirovas apgabalu.
Mūs iepriecina rakstnieku un mākslinieku tiekšanās atklāti izteikties par visām akūtajām problēmām, mūsu sabiedrības dzīves sāpīgākajiem punktiem. Tiesa, viņi ne vienmēr pietiekami pārdomāti un kompetenti atspoguļo sociāli ekonomiskās sfēras jautājumus. Cilvēki gaida no radošajiem darbiniekiem jaunus literatūras un mākslas darbus. Tieši tagad ir vajadzīgi darbi, kuri parādītu, kā rit pārkārtošanās un kas to kavē, kuri nostiprinātu padomju tautu draudzību un vēl spilgtāk parādītu, kas tās vieno, ieaudzinātu latviešu tautai patriotismu, kas balstītos ne tikai uz mīlestību pret savu republiku, bet arī uz lepnumu par sociālisma Dzimteni.
Partijas Rīgas pilsētas komitejai un partijas rajona komitejai jāveltī lielāka uzmanība partijas biedru rindu paplašināšanai radošajās savienībās. Un tieši komunistiem te jārāda paraugs ar rūpēm par savu tautu, par savu republiku, ar pastāvošo problēmu saasinātu uztveri, ar cenšanos tās neatlaidīgi un konstruktīvi risināt. Komunisti, radošo savienību biedri, ieņem nozīmīgu vietu republikas partijas organizācijā, un mēs viņiem ticam. Mums ir kopīgi uzdevumi, un mēs tos risināsim roku rokā.
Ilgu laiku tautas garīgo vajadzību palielināšanos, mākslinieciskās inteliģences paplašināšanos un tās radošā potenciāla pieaugumu nepavadīja pienācīga poligrāfijas bāzes atjaunināšana, teātra ēku savlaicīga rekonstruēšana, mākslinieku darbnīcu un izstāžu telpu celtniecība. Rezultātā tagad nepievilcīgā stāvokli ir V. Lāča Valsts bibliotēka un daudzi republikas teātri, desmitiem klubu un kultūras namu, kā arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Atbildība par to vispirms jāuzņemas republikas Kultūras ministrijai, Valsts plāna komitejas un Ministru Padomes vadītājiem. Zinādami par šo objektu slikto stāvokli, viņi nav panākuši akūto problēmu savlaicīgu atrisināšanu. Nevar noliegt arī partijas CK kultūras nodaļas, propagandas un aģitācijas nodaļas un CK biroja morālo atbildību. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējā laikā te iezīmējušās zināmas pozitīvas pārmaiņas. Rīgā nodota ekspluatācijā kamerzāle «Ave sol» un televīzijas komplekss Zaķusalā. Valmierā uzsākta Drāmas teātra rekonstrukcija. Paātrināti V. Lāča Valsts bibliotēkas grāmatu fonda krātuves remontdarbi. CK birojs akceptējis teātra darbinieku aprindu priekšlikumu par teātra atjaunošanu Daugavpilī.
Mēs nevaram neredzēt, ka materiālās bāzes nolaistais stāvoklis, kultūras darbinieku sliktie darba un sadzīves apstākļi un valsts orgānu doto solījumu neizpildīšana rada neapmierinātību. Ar to, biedri, nedrīkst nerēķināties. Atzīt savas kļūdas kultūras un mākslas materiālās bāzes izveidošanā tagad ir par maz. Vajag drīzāk tās izlabot.
Nacionālās kultūras tālākā attīstība prasa, lai republikas valdība sniegtu konkrētu, neatliekamu materiālo atbalstu talantiem, radošajām savienībām un grāmatu izdevējiem, ievērojot pašreizējo situāciju. Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs uzdevis republikas Valsts plāna komitejai kopā ar radošajām savienībām un Kultūras ministriju izstrādāt kultūras materiāli tehniskās bāzes attīstības programmu laika posmam līdz 2000. gadam.
Pašreizējā stāvoklī ir jāveic ātri, enerģiski pasākumi. Mums patiešām jāatsakās no «pārpalikuma» principa kultūras un mākslas sfēras vajadzību apmierināšanā. Vietējām padomēm, saimnieciskajiem vadītājiem un arodbiedrību orgāniem jāveltī lielāka uzmanība kultūras iestāžu uzturēšanai. Nedrīkst taupīt līdzekļus to remontam un modernizēšanai. Pat saimnieciskā aprēķina apstākļos vajag taupīt uz ražošanas rēķina un nevis uz kultūrai nepieciešamo izdevumu samazināšanas rēķina.
Lielu palīdzību kultūras iestāžu celtniecībā un rekonstrukcijā var sniegt komjaunatne, un tai tā ir jāsniedz. Jaunatne taču ir jo sevišķi ieinteresēta, lai klubi, kultūras nami, kultūras un sporta kompleksi atbilstu mūsdienu prasībām.
Šķiet, ka par esošo iespēju izmantošanu vairāk jārūpējas kultūras sfēras vadītājiem un arī pašai radošajai inteliģencei. Ja labi padomājam, tad kultūras pasākumiem daudz pilnīgāk var izmantot Politiskās izglītības nama, Zinātņu akadēmijas un citu organizāciju zāles. Vajag tikai vairāk iniciatīvas un izdomas. Bet par tās trūkumu mūsu inteliģence nevar sūdzēties.
Cilvēkiem vajadzīgs atklātums
Mūsu masu informācijas līdzekļi ir daudz darījuši, lai pavērtu ceļu brīvai domai, modinātu interesi par visiem pārkārtošanās aspektiem, propagandētu internacionālisma idejas, paaugstinātu starpnacionālās saskarsmes kultūru un apkarotu trūkumus. Neapšaubāmu labumu devuši materiāli par vēstures, nacionālās politikas un internacionālās audzināšanas problēmām, ko sagatavojuši laikraksti «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija», žurnāls «Padomju Latvijas Komunists» un Latvijas informācijas aģentūra. Pozitīvi jānovērtē masu informācijas līdzekļu publikācijas, kurās atbalstīti meklējoši cilvēki, kas parāda iniciatīvu, un kritizēti pārkārtošanās pretinieki. Latvijas Komunistiskās partijas CK arī turpmāk atbalstīs asu, objektīvu un konstruktīvu kritiku un visādi stimulēs atklātuma paplašināšanos.
Taču jāatzīst, ka vairākos laikrakstos un žurnālos, kā arī radio un televīzijas raidījumos vēl ir ne mazums virspusēju, nepārdomātu materiālu. Cik ļoti laikrakstos «Padomju Jaunatne», «Literatūra un Māksla» un «Sovetskaja molodjož», kā arī žurnālā «Avots» publicētajos rakstos un korespondencēs dažkārt pietrūkst mierīgas apdomības, rūpīgi apsvērta vērtējuma un konstruktīva gara! Daži televīzijas raidījumi grēko ar savu kategorisko toni un netaktiskumu. Tajos nereti manāma vēlēšanās piešķirt sev tiesības paust patiesību pēdējā instancē.
Var minēt ne mazumu piemēru, kas parāda, kādu ļaunumu pārkārtošanās darbam un starpnacionālajām attiecībām nodara apzināta vai neapzināta patiesības sagrozīšana un steiga sarežģītu parādību skaidrošanā. Taču galvenais ir absolūti skaidrs: ikviena neprecizitāte, diletantisma izpausme un puspatiesība dod triecienu ne tikai pārkārtošanās darbam, bet arī masu informācijas līdzekļu autoritātei. Tas jāiegaumē ikvienam redaktoram un ikvienam žurnālistam, lai nepieļautu tendenciozu, subjektīvistisku pieeju risināmo problēmu apgaismošanai. Padomju prese nav privāta bodīte. Un to neviens nedrīkst aizmirst.
Mums visiem ļoti vajadzīgs ar veselīgu skatienu kritiski aplūkot mūsu grūtības un kļūdas. Cik daudz ko var darīt žurnālisti, palīdzēdami «atminēt» pagātnes aizgruvumus. Bet šai nolūkā ir nepieciešama problēmu izpratne, nevis naidīga izturēšanās. Mums ļoti vajadzīgi strīdi, vajadzīgi dažādi viedokļi. Taču polemikai jāsekmē sabiedrības vienotība, nevis jāizraisa spēku sašķelšanās.
Ne mazums pārpratumu un dažkārt pat konfliktsituāciju rodas sakarā ar to, ka cilvēki aizvien vēl pietiekami nezina, ko dara republikas partijas un padomju orgāni, Ministru Padome un ministrijas, lai atrisinātu uzkrājušās problēmas, un viņiem ir vājš priekšstats par to, kā tie maina savu darba stilu un kā ņem vērā darbaļaužu priekšlikumus. Tātad vajag vēl vairāk atklātuma. «Tas ir politisks jautājums,» tika uzsvērts PSKP XXVII kongresā. «Bez atklātuma nav un nevar būt demokrātisma, masu politiskās jaunrades un to piedalīšanās pārvaldē.» Cilvēkiem jāpazīst dzīve visās tās pretrunās un sarežģītībā. Jāzina, kādi ir panākumi un kas kavē attīstību, kas traucē un novirza no ceļa. Darbaļaudīm jāsaņem pilnīga, patiesa un savlaicīga informācija par visiem jautājumiem, kas viņus interesē.
Lēmumam par atklātuma paplašināšanu, ko mūsu CK birojs pieņēma 1986. gada sākumā, bijusi sava loma. Tagad ir vairāk atklātuma kadru izraudzīšanā un izvietošanā, darba kolektīvi aktīvāk piedalās sociāli ekonomiskās attīstības plānu apspriešanā un operatīvāk tiek sagatavota patiesa informācija par akūtajiem jautājumiem. Bet ar to ir par maz. Jāiet tālāk. Jāizveido precīza divpusēja atklātuma sistēma, kam jānodrošina ātra informācijas izplatīšanās tiklab no apakšas uz augšu, kā arī no augšas uz apakšu. Cilvēkiem ir viss jāzina. Viņiem jānodrošina iespēja par visu atklāti spriest.
Nedrīkst atstāt bez ievērības arī aplamas baumas un izdomājumus, ko nereti laiž apgrozībā mūsu nelabvēļi. Tie izplatās iedzīvotāju vidū un izraisa satraukumu. Uz tiem jāreaģē vēl ātrāk un jālikvidē saspīlējums visur, kur tas rodas. Ja mēs tā būtu rīkojušies, nebūtu, piemēram, nevajadzīgo rindu pēc cukura, miltiem un putraimiem, kas vēl nesen bija redzamas Rīgā.
Mums jāpanāk, lai cilvēki vajadzīgo informāciju saņemtu bez sagrozījumiem, lai viņi to uzzinātu no pirmavotiem, no kompetentu un atbildīgu darbinieku izteikumiem. Bet tas nozīmē, ka vadītājiem un galvenajiem speciālistiem vēl biežāk jātiekas ar cilvēkiem un nav jāvairās no akūtajiem jautājumiem.
Atjaunotnes ideoloģija uzliek mums pienākumu meklēt jaunas pieejas vecajām paražām un jaunajām parādībām, gan sasāpējušo, gan jaunradušos problēmu risināšanai. Patlaban sevišķi svarīgi ir stiprināt katrā darba darītājā saimnieka apziņu. Lai viņš apzinātos sevi par tādu saimnieku, no kura ir atkarīga ne tikai situācija viņa darba vietā, bet arī viņa kolektīva un viņa dzimtās puses labā slava. Mums vajadzīgs nevis abstrakts patriotisms, bet gan sociālistisko pārkārtojumu patriotisms, jauncelsmes patriotisms. Tas jau izsenis ir raksturīgs padomju tautai. Un tas ir jāstiprina.
Nacionālais nihilists, kas neciena savas tautas labās tradīcijas, kultūru un valodu un ir vienaldzīgs pret tās pagātni, tagadni un nākotni, ir tikpat peļams kā tas, kas neapvaldīti plātās un savas tautas vērtības mēģina nostatīt pretim citu tautu vērtībām. Īsts, nevis formāls internacionālisms sākas ar īstu patriotismu, ar dziļu atbildību ne tikai par savas tautas, bet arī par visas brāļu tautu saimes likteni.
Nopietni jāpārskata arodbiedrību, komjaunatnes un citu sabiedrisko organizāciju attiecības ar pašdarbīgajiem formējumiem. Tajos jāsaskata palīgi, nevis konkurenti, un jācenšas visādi nostiprināt sadarbību ar tiem. Turklāt šie sakari jānostiprina ne jau tā, kā to dara, piemēram, Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētājs L. Bērziņš. Viņš ilgu laiku pat nemēģināja rast kopīgu valodu ar apkārtējās vides aizsardzības klubu un tikai pēc partijas Rīgas pilsētas komitejas iejaukšanās pamanīja tā pastāvēšanu.
Partijas orgāni nekad nav iebilduši un neiebildīs pret interešu apvienību dibināšanu. Bet tikai tajā gadījumā, ja tās ir veselīgas intereses un to realizācija nāk par labu sociālismam. Pavisam citāda pieeja nepieciešama attiecībā uz tām grupām, kas atklātumu, demokratizāciju un savu neformālās apvienības statusu mēģina izmantot savtīgos nolūkos.
Piemēram, to vidū ir tā dēvētā grupa «Helsinki-86». Būtībā tā parazitē uz pārkārtošanās idejām, uzdod tās par savām, spēlē uz tautas nacionālajām jūtām, provocē negatīvu attieksmi pret pārmaiņām, uzkurina nacionālistisku un šovinistisku noskaņojumu. Tās kontā ir pārāk daudz kņadas un nav neviena krietna darba tautas labā. Šāda rīcība nav savienojama ar pārkārtošanos. Mums jādod enerģisks pretspars ekstrēmistiem un demagogiem, izmantojot gan sabiedrisko domu, gan likuma spēku. Bet likums, kā zināms, bargi soda par naida kurināšanu starp tautām.
Pārkārtošanos sāka un īsteno nevis viltus «tautas padomdevēji», bet gan partija. Aktuālās problēmas risina nevis nokritizētāji, bet gan padomju un saimnieciskie orgāni, darbaļaudis. To paturot prātā, komunistiem un ikvienam patriotam jācīnās ne vien pret galējām nacionālisma izpausmēm, bet arī pret jebkādiem mēģinājumiem saasināt starpnacionālās attiecības.
Pašreizējos apstākļos, kad vērojama klerikālās propagandas politizācija, jāmeklē jaunas pieejas arī ateistiskajai audzināšanai. Šo darbu nedrīkst sašaurināt, mierinot sevi ar to, ka baznīcas rituālu skaits samazinās. Te laikam gan visvairāk nepieciešama prasme veikt individuālu audzināšanas darbu.
Parasti, kad mēs runājam par starpnacionālajām attiecībām, mēs ar tām saprotam attiecības starp latviešiem un krieviem, kas veido lielum lielo republikas iedzīvotāju vairākumu. Šim jautājumam jāpieiet plašāk. Pilnīgāk jāņem vērā un jāapmierina visu mūsu republikā dzīvojošo nacionālo grupu vajadzības.
Šķiet, ka kultūras iestādēm, izdevniecībām un masu informācijas līdzekļiem pārdomāti jāpieiet Latgales latviešu interesēm etnogrāfisko tradīciju un kultūras mantojuma saglabāšanā un tās jāievēro savā darbā.
Rūpīgi jāizskata priekšlikumi varbūt komplektēt klases, kurās mācības notiktu lietuviešu, ukraiņu, baltkrievu, poļu un citās valodās, šajā jautājumā jākonsultējas ar viena vai otra republikas reģiona ieinteresētajām iedzīvotāju grupām. Būtu lietderīgi rajonu bibliotēkās organizēt nodaļas, kurās būtu literatūra visu šajos rajonos dzīvojošo tautu valodās.
Kultūras ministrijai un arodbiedrību orgāniem aktīvāk jāorganizē kori, deju un folkloras ansambļi no to nacionalitāšu tautas daiļrades entuziastiem, kuras plaši pārstāvētas mūsu republikā. Latviešu radošās inteliģences pārstāvjiem aktīvāk jāattīsta visos republikas iedzīvotājos interese par latviešu tautas kultūru, tradīcijām un paražām. Labs palīgs šajā darbā varētu kļūt laikraksta «Literatūra un Māksla» izdevums krievu valodā. Kopīgiem spēkiem mums jādara viss, lai citu nacionalitāšu iedzīvotājiem būtu vairāk iespēju saskarties gan ar latviešu, gan ar savu nacionālo kultūru.
Referātā skarti tikai daži uzdevumi ideoloģiskā darba pilnveidošanā un pārkārtošanās procesa paātrināšanā. Dzīvē to ir daudz vairāk. Ir ļoti svarīgi izraudzīties pareizu to risināšanas secību. Krasu vēsturisku pavērsienu laikā, mācīja V. I. Ļeņins, ir svarīgi, neaizmirstot vērīgu un iejūtīgu attieksmi pret nacionālajiem jautājumiem, koncentrēties galveno revolūcijas uzdevumu risināšanai. Bet pārkārtošanās apstākļos, kad mēs meklējam efektīvus līdzekļus tautas dzīves līmeņa celšanai, par tādiem pamatoti var uzskatīt demokrātijas padziļināšanu un jauno ekonomisko attiecību iesakņošanu.
Tieši tie arī jāizvirza pirmajā vietā. Tieši no to atrisināšanas pirmām kārtām ir atkarīgs visas mūsu zemes un katras padomju tautas liktenis.
Šobrīd komunistiem nav svarīgāka uzdevuma par aktīvu gatavošanos partijas XIX Vissavienības konferencei. Jo vairāk problēmu mēs atrisināsim un jo vairāk padarīsim laikā, kas atlicis līdz tai, jo lielāka kļūs republikas partijas organizācijas autoritāte.
Lai sasniegtu vairāk, mums vēl neatlaidīgāk jāmācās demokrātisms, jāmācās strādāt pa jaunam. Ļeņina vārdiem runājot, pats galvenais tagad ir tas, lai avangards nebaidītos strādāt pats ar sevi, pārveidot sevi, atzīt savu nepietiekamo sagatavotību, nepietiekamo prasmi.
Mums pastāvīgi jāatceras, ka mūsu partijas vadošo lomu tai nav devis kāds no augšas uz mūžīgiem laikiem, bet, ka to iekarojušas vairākas komunistu paaudzes ar savu pašaizliedzīgo cīņu par sociālismu, par darba cilvēku interesēm. Un tagad — ik dienu un ik stundu ar neatlaidīgu darbu tautas vārdā. Dzimtenes vārdā — mums jāapstiprina un jāapliecina savas tiesības būt sabiedrības revolucionārās atjaunotnes avangardā. Tas ir ikviena komunista pienākums!
LATINFORM
