Vārda līdzatbildība
|
Pērnā gada martā — PSKP XXVII kongresa pēdējā dienā, kopā ar citiem delegātiem iznākot pa Kremļa vārtiem, es asi un skaidri izjutu — dzīve turpmāk nebūs tikai sarežģīta vien. Acu priekšā strikti zīmējās dramatiska, pretrunīga, zaudējumu un kļūdu, sāpju un uzvaru pilna sabiedrības nākotne. Kongresa zinātniskās, revolucionārās nostādnes deva gan drosmi, mudināja atliekt mugurkaulu un pateikt atklāti, ka dažlaba visatļautība tomēr nodarījusi daudz posta, gan arī brīdināja — progresīvo un konservatīvo spēku sadursmē meklēs i tavu Ahileja papēdi.
Nu, nepilnu gadu pēc PSKP XXVII kongresa, jau varam runāt i par uzvaru saldumu, i par zaudējumu vērmelēm arī literārajā dzīvē. Katrā ziņā pretspēku cīņu ir ietekmējuši arī mūsu talantīgākie dzejnieki, dramaturgi, prozaiķi, kritiķi, publicisti. Kā labākus, drosmīgākus un skaidrākus mūs padarīja Sergeja Zaligina, Valentīna Rasputina un citu uzvara «Ziemeļu upju jautājumā», tā zvīņas no mūsu acīm norāva Čingiza Aitmatova jaunais romāns «Pieresvieta» («Plaha»). Šādi jauni pārsteigumi mūs gaida arī turpmāk, tāpēc nepārsteigsimies ar šodien vēl neaprobētu, neordināru viedokļu apkarošanu. Dzīve mainīsies strauji un piespiedīs mainīties arī mūs. Sevišķi jutīgi to fiksē un sekmē Vissavienības prese, drosmes un vēriena ziņā vienā otrā pozīcijā mūs atstādama mums pašiem tik ļoti netīkamajā, bet tomēr, atzīsim, — provincē. Bet tā jau ir cita tēma.
Sagaidot Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienu, mūsu, latviešu, rakstnieki savu sabiedriski politisko gribasspēku demonstrēs internacionāli bagātās Dzejas dienās, revolūcijai veltītā literārajā sarīkojumā, kā arī atbildes vizītē pie brāļu tautas Kalnu Altajā, kur notiks Latviešu literatūras nedēļa. Februārī Liepājā, bet martā Maskavā, Kolonnu zālē kā latviešu asinsbrālībai ar citām padomju tautām jāizskan Tautas dzejnieces PSRS Valsts prēmijas laureātes Mirdzas Ķempes 80 gadu dzimšanas dienai. Dzejnieces lirika un vēstules ir mākslinieciski un cilvēciski spilgta liecība viņas draudzībai ar krievu dzejniekiem Aleksandru Tvardovski, Mihailu Dudinu, Nikolaju Tihonovu. Kirovā notikušās republikas mākslas un kultūras dienas lieku reizi atgādināja to maizes riecienu, kurā dalījās šī novada iedzīvotāji ar bēdu piemeklētajiem latviešiem, kuru dzimtene Latvija atradās okupācijā, bet tauta — sistemātiska genocīda giljotīnā. Kirovā atjaunoto kontaktu tālāk kopt apņēmušies arī republikas jauno literātu apvienības biedri, plānojot braucienu uz Raiņa un Upīša, uz Aspazijas un Annas Sakses novadu, kā arī izmantojot divās valodās iznākušā jaunatnes literārā žurnāla «Avots» slejas. Mēs turpināsim revolucionārās nepārtrauktības idejas sēšanu tautas dzīvībā. Mēs izejam Vissavienības un starptautiskā arēnā ar Imanta Ziedoņa daiļradi — viņa pērn Maskavā iznākusi grāmata «Tik un tā», kā arī citu Latvijas Tautas dzejnieku grāmatu izdevumi ļāva šogad laikrakstam «Pravda» augsti vērtēt mūsu kolēģa jaunradi pazīstamā padomju dzejas kritiķa Vladimira Ogņeva rakstā. Imanta Ziedoņa grāmatas iznāk sociālistiskajās valstīs. Pēc skaita trešā Ziedoņa grāmata izdota «Fripress» izdevniecībā Zviedrijā, un priekšvārdu šim krājumam rakstījis Zviedru akadēmijas loceklis dzejnieks Erstens Sēstrands. Mums ir patiešām talantīgi rakstnieki, kuri spēj ieinteresēt internacionālu sabiedrību. Vizmas Belševicas radošais komandējums uz Belgradu pilsētas atbrīvošanas gadskārtā pierādīja, ka Latvijas kultūra ir daudznacionālās padomju kultūras spilgta sastāvdaļa. Par to liecina mūsu dzejnieces publikācijas kā Dienvidslāvijā, tā citu zemju presē.
Es varētu minēt vēl citu latviešu rakstnieku izdevumus i krievu, i citās valodās, kas liecina par mūsu spēju dot internacionālei savu artavu. Ar republikas valdības atbalstu nodibinātā literatūras tulkojumu padome Rakstnieku savienībā jau šodien dara lielu tautu draudzības darbu, ieskaitot republikas daudznacionālās sabiedrības iepazīstināšanu ar latviešu klasiskās un mūsdienu literatūras labākajiem darbiem krievu valodā.
Visi, kas nopietni sekoja Latvijas rakstnieku 9. kongresa darbam, nevarēja neievērot tā internacionālo centrējumu. Ar tādu pat pamatnostādni mūsu 13 rakstnieku delegācija piedalījās un referēja PSRS rakstnieku 8. kongresā Maskavā pērnā gada jūnijā. Un šī nostādne bija un allaž ir internacionāla atbildība, kas izaug no nacionālas pašapziņas. Vēl precīzāk varētu teikt — internacionāla līdzatbildība, jo katrs padomju rakstnieks, katrs kultūras darbinieks mūsu sabiedrības kopību veido līdztekus, reizē, precīzi solidārā plecu izjūtā.
Pleca izjūtas nepieciešamībā strādā mūsu atdzejotāji un tulkotāji, latviskojot krievu un ukraiņu, un baltkrievu, i tādu mazskaitlīgu tautu folkloru un literatūru kā burjatu, altajiešu u. c. Pleca izjūtas dēļ šie atdzejojumi un tulkojumi ieiet mūsu tautā un kļūst par nacionālu vērtību, jo, neatkarīgi no valodas, kurā sacerēti, runā gan par mūsu visu kopēju sāpi, gan par kopīgiem svētkiem.
Es personiski uzskatu, ka internacionālā līdzatbildība latviešu tautas vēsturiskajā pieredzē ir viena no pašām galvenajām bagātībām. Šo bagātību pazina jau mūsu pirmie nacionālie dumpinieki baronu muižās, ielu cīņu dalībnieki Piektajā gadā, revolucionārie strēlnieki un sarkanā inteliģence, Lielā Tēvijas kara kaujinieki. Šodien literārās prēmijas, ko piešķir sabiedriskās organizācijas un ražošanas kolektīvi, sen vairs nenorobežojas tikai savas tautas kultūrā — tā par Ādažu iedibinātās Ojāra Vācieša prēmijas laureātu kļuva pasaulē tālu pazīstamais ukraiņu dzejnieks Ivans Dračs, bet Rīgas pilsētas Raiņa prēmiju saņēma starptautiski atzītais krievu dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko. Vai sen nav pienācis laiks nodibināt arī Latvijas PSR Valsts prēmiju par mūsu literatūras tulkojumu citās valodās, ko saņemtu kāds brālīgas tautas pārstāvis? Mūsu internacionālā līdzatbildība no tā tikai iegūtu un turpinātu vēsturisko atmiņu darbībā. Bet vēsturiskā atmiņa liecina arī to, ka mūsu «vislatviskākie latvieši», t. i., jaunlatvieši, studējot gan Tērbatas, gan Pēterburgas universitātēs, pārvaldīja arī krievu un vācu valodas. Arī šajās kultūrās — kā krievu, tā vācu — viņi, Juris Alunāns un Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs neizbēgami atrada daudz ideju un enerģijas latviskās kultūras jaunattīstībai. Mūsdienu vēsturiskajā situācijā citu valodu padziļinātai apgūšanai ir īpaša loma latviešu kultūras apliecināšanā un starptautiskā līdzdarbībā. Aktīvāka valodu mācīšanās veicinātu arī aktīvāku Latvijas līdzdalību kā PSRS, tā pasaules kultūras apritē. Mēs visai bieži kritizējam skolu, ka tā ne visai talantīgi mūsu bērniem māca kā latviešu, tā arī krievu valodas un literatūru. Bet vai nav pienācis arī laiks mums, vecākiem, un visai sabiedrībai atzīt, ka mūsu bērni ne pārāk talantīgi šīs valodas mācās. Skolās ar krievu mācību valodu ir visai zems latviešu valodas pasniegšanas līmenis, un mums, rakstniekiem, kā arī valodniekiem un literatūras zinātniekiem ir svēts pienākums skolai palīdzēt, ne tikai to kritizēt. Savukārt skolās, kur mācību valoda ir latviešu, ceļot krievu valodas un literatūras pasniegšanas līmeni, padziļinot valodas apgūšanas darbu, mēs iegūtu jaunas kvalitātes vidusskolas absolventus, Un, proti, — spožus krievu valodas pratējus, kas sekmētu arī latviešu tautības pilsoņu objektīvās iespējas ar nesalīdzināmi lielāku atdevi piedalīties valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Valodas zināšanas dod iespēju ne tikai sazināties, bet arī padziļina domāšanu, paplašina pasauli. Tās ir ābeces patiesības… Skaists solis pretim tautu sadarbībai un kultūras internacionalizācijai mūsdienās ir izdevniecības «Liesma» veikums — Čingiza Aitmatova romāna «Pieresvieta» pirmpublicējums Rīgā, Latvijā, oriģinālvalodā, kurā darbs uzrakstīts — krieviski. Grāmata iznākusi trīs mēnešus pēc publicēšanas žurnālā «Novij mir». Izrādās, grāmatizdevēju un Rakstnieku savienības darba pretrunas ir pārvaramas, ja ir kopēja ideja. Šoreiz par ideju kalpoja kopēja griba izdarīt kaut ko internacionāli nozīmīgu. Tāda internacionāli nozīmīga rīcība bija Marinas Kosteņeckas, Ulža Bērziņa un «Literatūras un Mākslas» galvenā redaktora Andra Sproģa brīvprātīgais lūgums komandēt viņus uz Černobiļas piemeklēto zemi. Viņi aizbrauca tur, kur nāves un posta drauds iezadzies mūsu Dzimtenes asinīs, lai pastāstītu lasītājiem par padomju cilvēku brālību glābšanas darbos.
Tikai īpaši nevērīgais var neredzēt, ka Latvijas rakstnieki dara lielu draudzības darbu, tautu sadarbību veicinot. Atcerieties — paši būtiskākie nācijas svētki pēdējos gados bija Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. dzimšanas diena. Un tieši internacionālisms no vismazākā republikas lauku ciema līdz Liepājai un Rēzeknei, no Stokholmas līdz Helsinkiem, no Tartu līdz Kolonnu zālei Maskavā bija šo svētku mugurkauls. Jo pats dainu krāšanas darbs bija nacionāls varoņdarbs internacionālā vidē — Dainu skapi taču Krišjānis Barons pārveda Latvijā 1892. gadā no Maskavas, tāpat kā Rainis Slobodskā, Vjatkas guberņā, radīja jaunas — revolucionāras romantikas cauraustu poēziju. Savukārt citā vēstures posmā — Lielajā Tēvijas karā — Andrejs Upīts tajā pat Vjatkas zemē — Kirovas apgabalā — uzrakstīja savu monumentālo liecību — romānu «Zaļā zeme».
Kāpēc es to visu piesaucu? Tikai tādēļ, ka, PSKP XXVII kongresa ideju vadītiem, mums ir jaunas līdzatbildības un jaunas domāšanas pakāpē jāturpina tautu draudzības saudzīga kopšana ar rakstnieka instrumentu — ar vārdu.
Sajās pārdomās es jau pieminēju Čingizu Aitmatovu — Kirgīzijas Tautas rakstnieku, lielu savas tautas patriotu, Sociālistiskā Darba Varoni, Ļeņina prēmijas laureātu, meistaru, kurš raksta galvenokārt krievu valodā.
Arī «Pieresvieta» ir sacerēta krieviski — ētiski dziļš, filozofiski daudzplākšņains, mākslinieciski novatorisks romāns. Pats svarīgākais, ka tas radīts karstā mīlestībā uz cilvēci, gaišā cerībā uz humānismu, traģiskā izmisumā par ētisko apdraudētību. Kirgīzu rakstnieka talanta fenomens saistās arī ar to, kā viņš par savu instrumentu brīvprātīgi izvēlējies krievu valodu. Rainim un Upītim, Ojāram Vācietim un Albertam Belam vissmalkākais instruments ir latviešu valoda, Ludmilai Azarovai un Marinai Kosteņeckai — krievu, bet latviešu bibliotēkās abu šo krievu rakstnieču grāmatas ir vienas no visvairāk vērtētajām, tāpat kā Sergeja Zaligina un Valentīna Rasputina, Bellas Ahmaduļinas un Bulata Okudžavas darbi.
Šis raksts uzrakstīts arī tāpēc, lai noprecizētu Latvijas Rakstnieku savienības pozīciju valodu jautājumā, ap kuru šad tad uzvērpjas netīkams putekļu stabs. Šī gada pavasarī mēs savā radošajā savienībā rīkosim valdes sēdi par valodas un literatūras mācīšanu skolā. Mēs esam pārliecināti, ka demokrātijas un vaļsirdības apstākļos šis jautājums tiks radoši risināts patiesa internacionālisma vārdā. Dzimtās valodas prestižs ir likumsakarīgs jautājums, taču tā apspriešanā pilnīgi noraidāms ir valodu pretnostatījums. Manuprāt mēs esam šodien sasnieguši tādu brieduma pakāpi, lai, nezaudējot atklātību, runātu augstas politiskas kultūras pakāpē arī par tiem jautājumiem, kuros mūsu sabiedrības plašas masas ir bez īpašas pieredzes. Atzīsim, ka līdzās sastrēgušām ekonomiskas dabas problēmām sabiedrība mantojumā ir saņēmusi arī neizdiskutētus jautājumus ideoloģijā. Lai šajā diskusijā mūs vada gaiša un nemaldīga ideja par tautu saprašanos, par augstu internacionālu kultūru, kas praksē un ne teorijā vien tiktu balstīta savstarpējā cieņā.
Tiekoties ar «Isikkula foruma» dalībniekiem, PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs teica: «Ja runājam par mūsdienu civilizācijas deficītiem, tad to ir daudz. Bet pats lielākais no tiem ir jaunas domāšanas deficīts.»
Jaunas domāšanas izcīņā rakstnieka teiktais vārds šobrīd ieņem īpašu līdzatbildīgu vietu par labu savas tautas pastāvēšanai citu tautu vidū.
J. Peters,
Latvijas PSR Rakstnieku savienības
valdes priekšsēdētājs