Dzīvības došana
|
Kurā gadā sākās barikādes? 1990.? Ne jau nu 1991. gadā! Barikādes sākās 1987. gadā, tad, kad sākās Atmoda. Nu, viss notika. Notika Mežaparka mītiņš, dievkalpojums Doma baznīcā. Praktiski 1988. gads bija vienās demonstrācijās, tāpat arī 1989. gads.
Nu tā pienāca 1990. gads, ar arvien vairāk saspringtu atmosfēru. Tad Rubiks ieņēma Preses namu, Lietuvā notika cilvēku slaktēšana. Tur atmosfēra jau bija sevišķi karsta. Nāca lielais mītiņš Daugavmalā, Lietuvas un mūsu pašu atbalstam. Mēs visi braucām uz demonstrāciju. Tāda organizēšana it kā nebija nemaz vajadzīga. Bija tikai jāsastāda saraksti autobusiem. Cilvēki paši nāca un brauca uz turieni. Pašiem bija karogi, jo paši tos gatavojām. Mūsu mākslinieki — lozungus. Katrs darīja, ko varēja.
Aizbraucām uz turieni. Autobusu atstājām jau šaipus Daugavai, Jelgavas pusē, jo visas ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem un mašīnām. Mēs atstājām pie tā interfrontes mieta, kā mēs saucām to stabu par godu it kā Rīgas atbrīvotājiem. Bija pilns ar mašīnām. Kājām devāmies pāri tiltam. Tur notika mītiņš. Mītiņā jau bija oficiālas runas par notikumiem Lietuvā, par iespējamo krievu desantnieku uzbrukumu. Starp cilvēkiem jau gāja stāsti par to, kas ir noticis Lietuvā un kas var notikt arī pie mums. Mītiņš beidzās. Braucām mājās. Visi tādi diezgan nospiesti. Tad, mājās atbraukuši, vīri jau sāka posties. No Tautas frontes pienāca zvani, ka tiek organizēta pretošanās. Un, ka šī pretošanās notiks it kā barikāžu veidā, ka ir nepieciešami materiāli. Žanis Kreicbergs sāka jau vākt materiālus koksnes apstrādes cehā, baļķus un baļķu vedējus, krānus. Tautas frontes valdei tika dota jau norāde, uz kurieni ir jābrauc. Liela daļa mūsu darbinieku aizbrauca jau svētdien.
Pirmdien tie, kas mēs bijām centrā, sākām vākt gāzmaskas civilās aizsardzības noliktavā. Vācām tās, likām automašīnā, sāku jau taisīt sarakstus, jo tad katram autobusam ceļazīmei līdzi vajadzēja pasažieru sarakstu. Tāds bija milicijas rīkojums. Bez zīmogiem un sarakstiem neviena mašīna nemaz nedrīkstēja izbraukt. Sarakstīju cilvēkus pirmajai maiņai, no rīta savārīju kafiju, sadabūju termosus. Tad Ženija Stalidzāne (toreiz arodbiedrības priekšniece) noorganizēja karstu ēdienu vārīšanu mūsu Svētes atpūtas bāzē. Un mēs abas ar Ženiju braucām savākt ēdamo — zupas, maizi, bļodas un visu, ko vajag, un vedām uz Rīgu, uz Zaķusalu, kur bija mūsu cilvēki. Tur stāvēja arī mūsu transports. Katru dienu pusdienās mēs vedām siltu ēdienu, katru rītu es vārīju kafiju un devu vīriem līdz, un katru dienu sastādīju sarakstus. Cilvēki brauca uz maiņām. Viens pilns autobuss 20–30 cilvēki. Tad pa nakti vēl brauca mikroautobusi. Tad vēl kantordarbinieki arī tur piedalījās.
14. janvārī atvedu personīgo groziņu uz Doma laukumu. Un tad es paliku vienu nakti Zaķusalā, kopā ar pārējiem cilvēkiem. Rīta maiņā braucu atpakaļ un atkal vārīju pusdienas, un atkal vedu.
20. janvārī mēs aizvedām ēdienu, palika pāri, tāpēc aizbraucām pie televīzijas ēkas izdalīt. Vēlāk pārbraucām pāri Daugavai uz Doma laukumu. Tur bija tāda diezgan satraukta gaisotne, Zaķusalā viss bija kā parasti — barikādes stāvēja, cilvēki mainījās, atradās savos posteņos, bet Doma laukumā jau bija tāda dīvaina jutoņa. Kad bijām izdalījuši ēdienu, kas mums bija palicis, braucām mājās. Tikko pārbraukusi, uzgriezu televizoru, tad jau gāja vaļā šaušana gar kanālmalu. Man visu nakti televizors strādāja, lai varētu zināt, kas notiek un cik bīstama ir izveidojusies situācija. Zvanījām viens otram. Nākošā dienā bija tāda ļoti saspringta atmosfēra, jo jau ziņoja par kritušajiem. Taču viss turpinājās — ēdiena gatavošana un vešana, malkas vešana no koksnes apstrādes ceha, viss notika.
Sajūtas bija tādas, ka tur vienkārši ir jābūt. Bija jau cilvēki, kas bija nobijušies. Bet no kā gan mums varēja būt bail? Bailes mēs jau bijām pieredzējuši 50 gadus, kuros bija bailes no nepareizas dziesmas, nepareiza vārda. Nē, baiļu tur nebija, noteikti nebija. Bail bija Gorbačovam ar visiem viņa sarkanajiem, nu acīmredzot tur lielākā daļa bija tā sauktie čekisti. Viņiem bija bail, jā, noteikti.
Tajā naktī, kad es paliku, mani pārņēma tādas pārdomas. Cilvēki saģērbušies it kā snauduļoja. Man blakus pie ugunskura apsēdās tādi ļoti solīdi cilvēki, izrādās, no universitātes. Mums tur bija biezie montieru mēteļi līdz. Iedevām tos, lai uzvelk. Un tas viens cilvēks teica tā: "Es atstāju mājās uz galda it kā testamentu, it kā novēlējumu." Viņam bija ļoti laba, liela bibliotēka, acīmredzot vēl no Latvijas laikiem, ar novēlējumu mazbērniem. Nu viņam bija ap 50 gadu, bet mazdēliem kādi 5–6 gadi. Ar novēlējumu, lai dēli bibliotēku atdod mazdēliem. Tad man ienāca prātā, ka mēs varam arī neatgriezties.
Tad, kad es vedu pārtiku — gaļu, olas un visu ko citu —, eju, skatos, sēž krietni lauku vīri: "Vai, meitiņ, mums jau ir ēdamais, nes tur pie baznīcas, tur ir pilsētnieki." Aiznesu un atdodu ēdamo pilsētniekiem. Nāku atpakaļ, eju garām tiem pašiem večiem. Un tā joka pēc prasu: "Vai tad jums kāds šaujamais arī ir?" Nē, nē, nav. Es saku: "Rīt atvedīšu vismaz kādu kabeļgalu, tā taču plikām rokām nevar sēdēt. Nāks kāds krievs virsū, lai var vismaz belzt." Velk viens vecis no piedurknes ārā krietnu kabeli. Kabeļgals ir, nu teiksim, elektrības kabelis ar svina apvalku. Tāds nedaudz lokans. Un ar tādu, ka belž, tad jūt. Tā ka vienam otram tur kāda bise, kaut kas jau bija.
Iegāju Doma baznīcā, atdevu savus medikamentu krājumus — bindes, kamparu, nu kas tur man mājās bija, to visu saliku somā un aizvedu. Tur bija jocīga jušana, jo nepārtraukti notika dievkalpojums, lasīja vai nu Jauno Derību, vai kāds mācītājs ik pa brīdim teica sprediķi. Tur jau sanitāri, ārsti bija sagatavojuši nestuves, gultiņas, galdus, kur varētu pārsiet. Ārsti un medmāsas bija baltos virsvalkos. Bija tāda ļoti savāda sajūta. Un acīmredzot viss bija vajadzīgs — nestuves, pārsienamie. Vienam otram uznāca kāda sirdskaite, kāds kaut kur paklupa, kaut ko nobrāza. Bet es nedzirdēju, ka būtu kādi smagi un nopietni gadījumi. Vienīgi vienu cilvēku no Cēsīm laikam aizveda, jo viņš bija saspiests ar betona bluķi pie Augstākās Padomes. Iesnas gan nebija nevienam, kaut visu laiku uzturējāmies brīvā dabā.
Zvejnieku kuģīši bija izvilkuši troses, lai karakuģi netiktu Daugavā. Vai tās troses daudz ko palīdzēja, nezinu, taču ar šiem zvejas kuģīšiem bija pilna piekraste, un arī tur viss notika. Tur bija vīri, karogi.
Daudz līdzēja arī televīzija, jo, kā teicu, OMON un desantnieki bija jau nobijušies, jo pārraides gāja pa visu pasauli. Un, ja tanki tur būtu sašķaidījuši kaut vai divas tantes, par to uzzinātu visa pasaule. Tur katra tante līdzēja, nav nozīmes, vai tas cilvēks bija jauns vai vecs, jo viņš deva dzīvību.
Pierakstījusi I. Bukbārde
