Kā tas īsti notika, biedri Ņevzorov?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šo jautājumu vajadzētu adresēt pašam Ņevzorovam — cilvēkam, kas visai Padomju Savienības sabiedrībai pastāstīja, kas "noticis" Viļņā naktī no 12. uz 13. janvāri. Pajautāt diemžēl nevaru, taču uzrakstīt ļoti gribas. Un tieši tāpēc, ka pārraidi vissavienības televīzijā skatījos kopā ar Somijas laikraksta "Uusi Suomi" žurnālisti Lēnu Liukonenu. Grūti attēlot Lēnas sašutumu, kad viņa bija sapratusi to, kas tiek stāstīts no TV ekrāna.
— Kā viņš tā drīkst melot?! Viņš taču esot populārs žurnālists. Es taču arī biju šajā naktī pie TV torņa, arī uz mani šāva!
Vēlu vakarā ārzemju žurnālisti ēda vakariņas, pareizāk gan būtu teikt — brokastis, pusdienas un vakariņas reizē. Bijām pavadījuši grūtu dienu parlamentā. Pēkšņi saņēmām informāciju, ka notiek mēģinājums ielauzties Ministru Padomē. Izrādījās, apmēram divdesmit cilvēku tiešām taisīja troksni, mēģinot radīt iespaidu, ka grib ieņemt MP ēku. Tā kā nekas nenotika, atgriezāmies viesnīcā. Tad arī sapratām, ka tā bijusi provokācija, ar kuras palīdzību gribēja cilvēku masas aizvirzīt uz MP ēku. Tieši tajā brīdī izdzirdām skaļu troksni TV torņa rajonā. Kad nonācām tur, sapratām, ka tas ir tanku šāvienu troksnis. Viņi šāva ar tukšajiem lādiņiem, lai cilvēku pūlis, kas tur bija, pašķirtos un atbrīvotu ceļu karavīriem. Dzirdēju arī automāta šāvienu troksni. Visapkārt bija daudz dūmu, droši vien tādēļ, lai pēc iespējas mazāk varētu redzēt.
Tajā brīdī jau varēja saprast, no kuras puses šauj. Pati redzēju, kā ar automāta laidi sita Somijas televīzijas žurnālistu, atņēma viņam mikrofonu. Pārējie cilvēki tajā laikā centās paslēpt viņa kolēģi ar videokameru.
Redzēju jaunas meitenes, kas raudāja un teica, ka esot bail, tomēr negāja projām, jo ir lietuvietes.
Redzēju, kā nesa projām nogalinātos, kā vīrieši tajā brīdī, kad TV tornis jau bija ieņemts, centās aizturēt sievietes un meitenes. To pašu darīja arī milicija, tādējādi mēģinot pasargāt no liekiem upuriem.
Es gulēju uz zemes un pavisam reāli sapratu — tiešām šauj. Tikpat labi uz lietuvieti, kā uz krievu, tikpat labi arī uz mani — brīvas, demokrātiskas valsts pilsoni.
Uzskatu un ne tikai es vien — tā domājām mēs visi, ārzemju žurnālisti, nākamajā dienā pēc notikumiem neviena cilvēka dzīvība, neviens upuris nespēj attaisnot politiķu nespēju. Ir divdesmitā gadsimta beigas, un šādi jautājumi ir jārisina diplomātiem, nevis sešpadsmitgadīgiem jauniešiem zem tankiem.
Biju Sporta kompleksā un redzēju nogalinātos. Daži bija sakropļoti tā, ka būtu neētiski viņus izstādīt vispārējai apskatei. Redzēju viņu piederīgos. Un biju laimīga, ka mana zeme savu brīvību iekaroja atklātā karā jau toreiz, 1939. gadā. Kaut arī karš Lietuvā nav mans karš, es sapratu tos, kas šajās naktīs bija tur, kur viņus sauca sirdsapziņa.
Un galu galā Somija jums taču ir tik tuvu…
Uzklausījusi
Ieva Zvīdre
