Dažas piezīmes slepenā papildprotokola lietā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Atstāsim pagaidām klusām pārdomām jautājumu par to, kad un kā Padomju valdība parakstīja pašu pirmo slepeno papildprotokolu un līdz ar to iesāka jaunu, slepenās diplomātijas līniju savā ārpolitikā. Šai rakstā runa būs tikai par jau vispārzināmā 1939. gads 23. augusta PSRS un fašistiskas Vācijas līguma viscaur miglaino likteni Padomju Savienībā.
Atgādināšu, ka, gatavojot Nirnbergas procesu pret galvenajiem nacistu kara noziedzniekiem, attiecīgie eksperti pirmoreiz pamatīgi izskatīja tikai fašistiskās Vācijas ārlietu ministrijas dokumentus. Bet jau toreiz tika uzieti pietiekami daudz materiālu, kas brīva un nepiesardzīga prāta īpašniekam lika domāt, ka PSRS un fašistiskas Vācijas 23. augusta «neuzbrukšanas» līguma slepenais papildprotokols ir pastāvējis reāli. Un taisni rakstiskā forma, nevis, teiksim, iesiets kā Peru inkiem mezglu virvē. Plašāka sabiedrība Rietumos dabūja to zināt pēc 1946. gada 25. marta, kad karātavu pretendenta Rūdolfa Hesa aizstāvis jurists doktors Alfrēds Zeidls iepazīstināja Starptautisko kara tribunālu ar vairāku slepeno dokumentu fotokopijām un sāka uzdot šai sakarā jautājumus apsūdzētajam Joahimam fon Ribentropam. Pie reizes nesmalkjūtīgais doktors ļoti apbēdināja dižo Staļinu un tam tuvu stāvošas personas, apgalvodams, ka apsūdzība kara gatavošanā skarot ne tikai, piemēram, hitlerieti Hesu, bet arī padomju valdošo grupējumu. Galvenais apsūdzības uzturētājs no PSRS puses R. Rudenko asi uzstājās pret tādu Zeidla paziņojumu. Viņš nosauca Zeidla mērķtiecīgi atlasīto dokumentu kopiju klāstu par nekaunīgiem viltojumiem un kategoriski aizrādīja, ka starptautiskās tiesas uzdevums esot pasludināt spriedumu hitleriskajai Vācijai, nevis padomju valstsvīriem. Tiesa saprotoši ņēma vērā šo Rudenko protestu un pēc vairākiem intriģējošiem starpgadījumiem atraidīja Zeidla savāktas liecības.
Tagad Padomju Savienība (oficiālu personu līmenī) beidzot ir atteikusies no «Rudenko pieejas» jautājumā par slepeno protokolu īstumu jau tiktāl, ka atklāti atzīst: «Interešu sfēru norobežošana ir notikusi un tā vai citādi ir fiksēta.» Arī par slepenā papildprotokola pastāvēšanu toreiz — 1939. gadā — nevarot vairs būt nekādu šaubu. PSKP CK Politbiroja loceklis, CK sekretārs A. Jakovļevs, atbildot uz laikraksta «Pravda» jautājumiem, šai sakarā vēl piebilda no savas puses: «Man personiski nešķiet svarīgi, cik lielā mērā kopijas tekstam var vai nevar ticēt. Būtiskākais jautājums — kā šī sazvērestība tika noslēgta. Un par to, ka tā bija sazvērestība, nav šaubu» (sk. Cīņa, 1989, 22. aug.).
Pavisam nepārprotamā veidā atziņa, ka papildprotokola kopiju autentiskums uzskatāms par pierādītu, ir iekļauta I Tautas deputātu kongresā izveidotās 1939. gada 23. augusta PSRS — Vācijas līguma izvērtēšanas komisijas sagatavotā dokumenta 1. punktā.
Diemžēl šis dokuments netika pasludināts atklātībai Staļina — Hitlera pakta melnas piecdesmitgades priekšvakarā, kad to veltīgi cerēja sagaidīt ieinteresētie baltieši un demokrātiski sabiedrība visā pasaulē. Pēc Maskavas liberāli demokrātiskā vēsturnieka Jurija Afanasjeva domām, komisijas sprieduma aizkavēšanās kļuva par pamatu arī vairāku politisku akciju iespējamībai. Šai kontekstā J. Afanasjevs min PSKP CK 26. augusta paziņojumu par situāciju Baltijas republikās.
29. septembrī Maskavas Vēstures un arhīvu institūta notika preses konference, kurā pirmoreiz dziļi un plaši tika izgaismotas pretrunīgās politiskās norises 23. augusta līguma komisijā, kā arī ar to saistītās sfērās. Poļu avīze «Trvbuna Ludu» 1. oktobrī, piemēram, atzīmēja daiļrunīgo faktu, ka A. Jakovļeva vadītās komisijas rūgtos politiskos atzinumus līdz septembra beigām bija paspējuši parakstīt tikai 20 no 26 komisijas locekļiem un viens loceklis — Valentīns Faļins — uzskatījis par iespējamu dokumentu parafēt (kā piezīmējis V. Faļins, viņa iniciāļi, protams, neesot jāuzskata par parakstu). Uzmācīgajiem žurnālistiem izdevās noskaidrot, ka zem dokumenta nav Georgija Arbatova paraksta. Pats Aleksandrs Jakovļevs, kurš tobrīd arī vēl nebija paguvis parakstīties, esot gan apstiprinājis, ka viņš piekrītot visām komisijas slēdzienos ietvertajām domām.
Tomēr atšķirībā no 23. augusta līguma politiskās un tiesiskās izvērtēšanas komisijas priekšsēdētāja A. Jakovļeva ļoti daudzi centra politiķi un vēsturnieki domā citādi vai otrādi. Daļai no viņiem tieši ap noticēšanu vai nenoticēšanu «kopijas teksta» autentiskam vēl aizvien centrēts gandrīz 1939. gada notikumu un to seku izvērtēšanas svarīgums. Par piemēru «Sovetskaja Rossija» š.g. 6. augustā publicēja J. Jemeļjanova rakstu, kurā kārtējo reizi spilgti nodemonstrēta šāda pieeja. J. Jemeļjanovs pielaidīgi ir ar mieru atzīt, ka slepenie papildprotokoli «vēsturiski ir eksistējuši», bet tūlīt pat «ieņem pozu» un triumfējoši paziņo, ka «šo protokolu juridiski realitāte līdz šim laikam nav pierādīta», (pasvītrojumi mani. — B. D.). Arī A. Čehlovs laikrakstā «Za Rodinu» (1989, 28. nov.) deklarē, ka Molotova—Ribentropa pakta «tā saucamo slepeno protokolu» autentiskums esot «ārkārtīgi apšaubāms», jo nav to oriģinālu. Citviet līdzīgu pieeju mēdz papildināt arī tirādes par to, ka mēs jau esam gandrīz vai tāda kā tiesiska valsts un tāpēc bez attiecīgā oriģinālā papīra tālāk darīt nu neko vairs nevar, kā tikai morāli just uz sirds dažādas tur rūgtas mieles, un vispār — pakts morālā aspektā, protams, neesot bijis gluži «spodrs» (?!), bet… ko nu no neģēļa Staļina daudz var prasīt!
Visa šī līdz kuriozam iesīkstējusī «noticēšanas» problēma tiktu vienā rāvienā galīgi atrisināta, ja padomju puse savus slepenos papildprotokolus pēkšņi atrastu. Bet vai tas iespējams? Un kas tos meklēs?
Padomju Savienībā vai veselu mūžību tika apgalvots, ka Maskavas arhīvos slepenā papildprotokola oriģināls neesot uziets. (Interesanti gan, kurš tur to tik šausmīgi ir meklējis?) Ja nu tā ir, ka protokola arhīvos tiešām nav, tad izskaidrojums var būt tikai viens: kāds to ir pievācis. «Labi informētās» aprindas par šo tēmu izplatās dažādas baumas un zinātniskas hipotēzes. Atzīmēšu tikai pašas populārākās, padomju literatūrā jau publicētās papildprotokola «pazudināšanas versijas.
Pirmā versija: Staļins un Molotovs draudzīgā vienprātībā esot devuši pavēli iznīcināt šo Padomju Savienību kompromitējušo dokumentu Lielā Tēvijas kara pirmajā mēnesī.
Otrā versija: Molotovs esot pavēlējis iznīcināt slepenos dokumentus, tiklīdz par tiem sākuši runāt Nirnbergā 1946. gadā.
Trešā versija: Staļins (nezin kāpēc tieši 1951. gadā) esot pats personīgi pieprasījis PSRS Ārlietu ministrijai izsniegt viņam virkni dokumentu, to skaitā visu dokumentu kopu, kas attiecas uz PSRS un Vācijas slepeno sazvērēšanos. Atpakaļ Ārlietu ministrijas arhīvā šie dokumenti tā arī neesot nonākuši.
Šīm versijām varētu piekļaut arī I. Ķezbera informāciju. Molotova znots Podcerobs viņam un vēl dažiem klausītajiem PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijā 70. gadu beigās esot stāstījis, ka slepenos protokolus (kad?) iznīcinājis Molotovs. Dokumentus viņš esot paņēmis no PSRS AM arhīva, it kā lai tos nodotu tā saucamajā Staļina arhīvā.
Līdzās šīm «pesimistiskajām» versijām, kas liek domāt, ka slepenie papildprotokoli varbūt tiešām vairs nepastāv ilgotā oriģināla veidā, ir zināmas arī citas — optimistiskākas versijas.
Tā, piemēram, cienījamais mūsu kaimiņzemes Krievijas vēsturnieks S. Slučs intervijā Lietuvas televīzijā un sarunās, kas risinājās š. g. 31. maijā — 1. jūnijā Viļņā notikušajā demokrātisko vēsturnieku konferencē, stāstīja sekojošo. 1972. gadā privātā sarunā ar viņu pazīstamais biedrības «Pamjatj» nemīlulis G. Deborins atklājis noslēpumu, ka viņš vēl 50. gadu beigās esot ne tikai redzējis, bet pat turējis rokās slepenā protokola oriģinālu. Vēlāk (Hruščova laikā?) tas no padomju valsts arhīviem tomēr esot pazudis. Te nu jāiebilst, ka ne jau visi dokumenti vienmēr glabājas taisni oficiālajos valsts arhīvos. Ir arī citas visai nopietnas dokumentu krātuves, kuras nemaz necenšas iegūt oficiāla arhīva statusu.
«Nav izslēgts, ka Maskavas dokuments tomēr atradīsies,» domā poļu vēsturnieks H. Batovskis. Un ne tikai viņš viens. Interesanti, ka pie optimistiem, kas vēl aizvien cer uz slepeno papildprotokolu oriģinālu parādīšanos atklātībā, pieder arī visādās nozīmēs informētas Maskavas žurnāla «Novoje vremja» politiskais komentētājs Ļevs Bezimenskis, š. g. 11. augustā viņš «Pravdā» rakstīja:
«Es personīgi esmu pārliecināts, sekojot Bulgakova slavenajam principam — «rokraksti nedeg», ka oriģināli atradīsies.»
Ja nu Bezimenska iekvēlojušās cerības un Bulgakova labais princips kādreiz piepildītos, tad padomju vēsturniekiem atkristu daudz rūpju un pie reizes varbūt rastos vērtīga iespēja iepazīties arī ar vadībai nepatīkamu slepenās diplomātijas dokumentu «pazudināšanas» tehnoloģiju. Taisni bail iedomāties, cik maz mūsu valsts pilsoņi atklātuma režīmā zina par šīm, tā teikt, «konfidenciālu dokumentu saglabāšanas staļiniskajām deformācijām»!
Nobeigumā gribētos apgalvot, ka daudzi Baltijas vēsturnieki nebūt negrib novelt visu paredzamo arhīvu meklējumu smagumu uz savu Maskavas kolēģu pleciem. Taisni otrādi. Igauņu vēsturnieki jau savas Tautas frontes kongresā piedāvājās organizēt vai veselas brīvprātīgo speciālistu ekspedīcijas uz Rietumu un Maskavas arhīvu dzīlēm. Līdzīgu apņemšanos izteica Lietuvas kolēģi. Arī LTF organizētās vēsturnieku konferences «1939. gada augusts un Baltijas valstis» dalībnieku Aicinājumā ierosināts «prasīt, lai republikas valdība izveido Latvijas sabiedrības atzītu speciālistu grupu, kas rūpētos par sistemātisku vēstures dokumentālo materiālu un to kopiju atgādāšanu Dzimtenē, kā arī sniegtu pašaizliedzīgu palīdzību dažādiem PSRS resoriem to arhīvos nozaudēto, Baltijas likteņus skarošo dokumentu meklējumos un publicēšanā».
Prese savukārt varētu uzņemties šefību par šādiem pasākumiem un regulāri apgaismot vēsturnieku arhīvekspedīciju dramatisko norisi. Jādomā, ka tas rosinātu vēl lielāku interesi nekā slēpotāju ceļojumi uz Ziemeļpolu. Galu galā tas, kur atradās un atrodas Ziemeļpols, visiem ir skaidri zināms.
BONIFĀCIJS DAUKŠTS
