Kāpēc piemineklis stāvēja un stāvēja
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Līdzās visdažādākajiem pareģojumiem par revolūcijas vadoņa pieminekļa un viņa ideju tālāko likteni pusnaktī vairākos ieinteresēto skatītāju pulciņos vienlaicīgi parādījās prognoze, ka reizē ar Ļeņinu būs jākrīt arī Teikmanim. Protams, ka Rīgas padomes priekšsēdētāju tāds liktenis negaida, bet ir skaidrs: pieminekļa demontāža no deviņiem vakarā līdz septiņiem rītā ilga tāpēc, ka Andris Teikmanis maz bija gādājis, lai darbs veiktos.
Pusdivos naktī, kad tika «zāģēta» Ļeņina kreisā kurpe — tikpat fundamentāla kā iepriekš atsvabinātā labā —, «LJ» pavaicāja pieminekļa nāves sprieduma izpildītājiem, kāpēc cīņa ir tik grūta. Tobrīd ļoti niknais Tramvaju un trolejbusu pārvaldes avārijas dienesta montieris Juris Vidis sacīja: «Jūtamies sliktāk par pēdējiem dzērājiem. Tie arī pa vienam salasās bariņā, samet, kas kuram ir, taču vismaz zina, kur vajadzīgo mantu var dabūt.»
Izrādās, ka sešos vakarā avārijas dienesta brigādei dots rīkojums posties operācijai: noņemt trolejbusa vadus pie pieminekļa un paņemt līdzi elektrometināmo iekārtu. Pirmo reizi pieminekli kā objektu, kas viņiem jādemontē, vīri ieraudzīja, nonākuši galā. Ļeņina bronzas «apģērbs», kad tam pietuvināja elektrometinātāju, sāka kust un tecēt, un vajadzēja meklēt gāzes metināmo iekārtu un meistaru, jo avārijas dienesta rīcībā nebija ne viena, ne otra. Saucot starp skatītājiem atrada. Ik pa brīdim trūka arī kā cita.
Ieklausījusies TTP vīros, mēģināju iztēloties, cik lieli muļķīši viņi visu laiku jutušies. Nu, piemēram, pulksten vienpadsmitos, kad krāšņi ar svītu ieradās un loku ap pieminekli izmeta AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. Gan jau Andris Teikmanis, ārzemju reportieru priekšā ar viņu sarokojoties, Krastiņa kungam nepateica, kāpēc piemineklis stāv un stāv…
Andra Jauce
