Mazo tautu apspriede Maskavā
|
Padomju Kultūras fonda mazo tautu padomes sēde notika 17. oktobrī Maskavā. Bija iecerēts apspriest mazo tautu vitālo tiesību garantēšanas jautājumus. Sēdē piedalījās ne vien padomes locekļi, bet arī vairāku mazo tautu pārstāvji un delegāti; bez tam bija uzaicinātie pārstāvji no PSRS Valsts statistikas komitejas un Iekšlietu ministrijas, tāpat citi interesenti un preses pārstāvji. No mazajām tautām pārstāvētas bija šādas: karaīmi (gan Krimas, gan Lietuvas), nogaji, Krimas tatāri, čigāni, vepsi un citi. Latvijas Kultūras fonda lībiešu padomi pārstāvēja senas lībiešu dzimtas pēctece vēstures zinātņu kandidāte Ieva Neilande un šo rindu autors.
Vispirms sēdē izcēlās debates par to, kāda tauta vispār ir uzskatama par mazu, vai to var noteikt pēc attiecīgās tautas pārstāvju skaita vai arī pēc tā, ir vai nav šai tautai autonomija. Pirmajā gadījumā grūti ir noteikt konkrētu robežu, otrajā gadījumā autonomija praktiski var maz ko līdzēt, kā pārliecinājāmies nogaju piemērā). Šis jautājums palika atklāts. Tad vārds tika dots karaīmiem. Tika apspriests brošūras melnraksts. Minētā brošūra tiek veltīta karaīmiem, taču, kā izteicās Lietuvas karaīmi, viņi darbā ir piemirsti. Padome pieņēma lēmumu ieteikt melnrakstu izdošanai pēc attiecīgiem labojumiem un papildinājumiem. Par Lietuvas karaīmiem ļoti spilgti pastāstīja Lietuvas karaīmiete docente, filozofijas zinātņu kandidāte Halina Kobeckaite. Pēdējā tautas skaitīšana Lietuvā ir konstatējusi 388 karaīmus. Kaut gan skaits niecīgs, par viņiem ir liela interese. Karaīmiem ir sava biedrība, kurā tiek domāts arī par fakultatīvu nodarbību organizēšanu, lai bērniem mācītu dzimto karaīmu valodu.
Lielu atsaucību guva nogaji, kuri pārliecināja padomes locekļus, ka nogaju bagātās kultūras stāvoklis ir traģisks. Tāpēc nogajiem tika veltīta speciāla mazo tautu padomes sēde. Laikam ir jāatgādina, ka nogaji ir tjurku grupas tauta, skaitā aptuveni 60 tūkstoši, kas dzīvo Stavropoles novadā, Dagestānas APSR, Čečenijas-Ingušijas APSR un citur. Kādreiz varenajai tautai tagad tikpat kā nav pat savas autonomijas. Nogaju apdzīvoto vietu skolās mācības pēdējā laikā biežāk notiek krieviski, jo valda uzskats, ka tā nogaju bērniem paveras plašākas iespējas mācīties augstākās mācību iestādēs, viņi var iegūt plašāku redzesloku un tamlīdzīgi. Šādu uzskatu aplamību un pat absurdumu pierādīja nogaju pārstāvis, kā piemēru minot savu aulu. Šā aula skolas trīs izlaidumi laikā no 1958. līdz 1960. gadam devuši nogajiem piecus inteliģences darbiniekus. Šajos trijos gados mācības skolā norisējušas nogaju valodā. Vēlāk ieviesta krievu valoda, un nākamie 20 izlaidumi laikā no 1961. līdz 1981. gadam spējuši dot tikai četrus augstskolu beidzējus. Šajā vietā gribas pārtraukt un atgriezties Latvijā. Šķiet, varbūt tāpēc Latgalē jūtams krass inteliģences trūkums, ka tur strauji samazinās latviešu plūsmas īpatsvars skolās. Krāslavas rajona Svariņu, Bērziņu, Šķeltovas un Andzeļu ciemos ir latviešu absolūtais vairākums, taču šajos ciemos nav ne latviešu skolu, ne arī latviešu klašu! Savukārt 1986. gadā Ludzas rajona Rundēnu vidusskolu beidza pēdējie skolēni, kuri šai ciemā mācījās latviski. Līdzīga tendence ir Latgales lielākajā daļā. Tajos Latgales ciemos, kur latvieši ir mazākumā (tādi ir vismaz 40 ciemi), latviešu bērniem praktiskās iespējas mācīties dzimtajā valodā ir vairāk nekā minimālas. Interesanti, kā šo jautājumu varētu komentēt Tautas izglītības komitejas atbildīgie darbinieki?
Turpinot mazo tautu sēdes padomes darbu, vārds tika dots lībiešu padomes pārstāvjiem.
Lībieši (pašnosaukums — līvlist) ietilpst somu-ugru saimē un līdz ar tuvākajiem radiniekiem karēļiem, igauņiem, somiem, ižoriem, vepsiem un votiem pieder pie Baltijas somiem. Lībieši dzīvo Kurzemes ziemeļu piekrastē — Talsu rajona Kolkas ciemā un Ventspils rajona Tārgales ciemā. Lībiešu skaits varētu būt nedaudz virs simta. Bet tādu lībiešu skaits, kuri vairāk vai mazāk prot lībiešu valodu, nepārsniedz vairākus desmitus. Pēc igauņu profesora Vēri aprēķina, apmēram 40 cilvēki. Sadzīvē lībiešu valoda tiek lietota vairs tikai dažās ģimenēs un arī kopā ar latviešu valodu. Lielākā daļa lībiešu ir pensijas vecumā. Kā izņēmums jāmin Staltu ģimenes divi bērni, kuri prot arī lībiešu valodu. Tātad lībiešu valoda ir uz iznīcības robežas.
Lībiešu rakstībai ir sava vēsture un tradīcijas jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Rakstības pamatā izmantots latīņu alfabēts.
Lībiešu kultūras centienu uzplaukums attiecas uz divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem, kad ar igauņu un somu pētnieku atbalstu sākās apzināta kultūras darbība. Vietējās skolās mācīja arī lībiešu valodu, tika izdotas mācību un lasāmās grāmatas, vārdnīcas, radās literāti un dzejnieki. Tika izdota avīze «Līvlist», darbojās lībiešu biedrība «Līvõd Īd», lībiešu koris u.tml. Diemžēl šie kultūras centieni attīstīt savdabību neguva pietiekamu Latvijas valdības atbalstu. Toreizējais lībiešu skaits svārstījās ap tūkstoti. Visās četrās Latvijas tautas skaitīšanās lībieši tika nodalīti, un pēdējā tautas skaitīšanā 1935. gadā to skaits bija 944. Pēc otrā pasaules kara lībiešu palika vēl mazāk. Sāktā kultūras attīstība tika pārtraukta. Lībiešu valodu skolās vairs nemācīja, no šīs valodas tās lietotāji kaunējās, un piecdesmitajos gados pat mākslinieciskajā pašdarbībā lībiešu valodai vietas nebija. Šajā laikā tika palaista garām pēdējā iespēja ar radikāliem pasākumiem glābt lībiešus un viņu valodu. Unifikācijas un centralizācijas centieni saimniecībā iznīcinoši iedarbojās uz lībiešu tradicionālo nodarbi — zvejniecību. Slēdza mazās laivu piestātnes, cilvēki piejūras ciematos zaudēja darbu un mainīja dzīvesvietas. Arī lībiešu jūrmalā tika noteikta pierobežas josla, kas paralizējoši iedarbojās uz šīs piekrastes attīstību. Lībiešu vecāki ar saviem bērniem sarunājās tikai latviski. 1959. gada tautas skaitīšana konstatēja vairs tikai 185 lībiešus, no kuriem 87 prata lībiešu valodu. Turpmākās tautas skaitīšanās lībiešus izslēdza no «galveno nacionalitāšu saraksta», tāpēc materiāli par viņiem tikpat kā nav iegūstami. Kā padomes sēdē ziņoja Valsts statistikas komitejas pārstāve, lībiešu skaits 1979. gadā bijis 125.
Latviešu sabiedrība līdz šim par lībiešiem diemžēl zina maz un neprecīzi. Filoloģijas zinātnes, kurām jau tā bija ļoti šaurs pētāmo problēmu loks, ar somugriem nodarbojās, tikai pētot aizguvumus latviešu valodā. Šīs zinātnes fundamentālās nozares bija tik ierobežotas, ka lībieši un to valoda tika pilnīgi atstāti igauņu pētniekiem. Viņi tad arī ir regulāri pētījuši lībiešu valodu, etnogrāfiju un folkloru. Šo pētījumu centrs ir Tartu universitāte. Par lībiešiem un lībiešu valodu interesējās arī somu zinātnieki, bet materiālus viņi iegūst tikai no igauņu kolēģiem, jo ekspedīcijās uz pierobežas joslu aizbraukt nevar. Konsultējoties ar Tartu universitātes zinātniekiem, Latvijas Kultūras fondā ir izveidota lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma padome. To vada Tartu VU absolvente Kersti Boiko, kura tagad ir Latvijas PSR ZA jaunā speciāliste. Šajā vasarā pēc padomes programmas tika veikti videoieraksti, dokumentējot pēdējos lībiešu valodas pratējus. Ierakstus izmantos ilustrācijai Kultūras fonda lekcijās, kā arī piedāvās zinātniekiem kā filoloģisku materiālu.
Padomes sēdē Valsts statistikas komitejas pārstāvjus lūdza pievērst īpašu uzmanību mazajām tautām. Konkrēti nepieciešams palīdzēt tām, lai visi mazo tautu pārstāvji apzinās savas tiesības paši noteikt savu nacionālo piederību. VSK jāgarantē visu mazo tautu uzskaite. Nedrīkst būt neviena PSRS iedzīvotāja, kurš paliktu ailē — «pārējie», vai arī kāds, kas piespiedus tiktu pieskaitīts pie kāda etnosa. Pilnīgi nepieļaujama ir situācija, kāda bija lībiešu Ērenštreitu ģimenē, kad skaitītājs, pēc tautības krievs, kurš nesaprata latviski, arī pēc smalkiem paskaidrojumiem, kas ir lībieši, savā veidlapā ierakstīja — «lietuvietis»! Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāvjus lūdzām ņemt vērā faktu, ka no vairāk nekā 100 lībiešiem tikai mazāk nekā 10 cilvēki ir spējuši izkarot sev pasē ierakstu «lībietis», pārējiem spēka un cerību pietrūka. Jāiedarbojas uz attiecīgiem orgāniem, lai izlabotu šo nenormālo situāciju, kurā tiek ignorēta pati neatņemamākā lībiešu tiesība — tiesība uz savu tautību. Taču, kā teica padomes priekšsēdētājs, abu oficiālo valsts iestāžu pārstāvji nebija attiecīgi sagatavoti, tāpēc nebija iespējams atrisināt šo jautājumu līdz galam. Padome nolēma izlemšanu atcelt uz nākamo sēdi.
Nobeigumā gribu vaicāt Valsts statistikas komitejas atbildīgajiem darbiniekiem: kāpēc Igaunijā ir rasta iespēja nākamās tautas skaitīšanas materiālus apstrādāt un izdot Igaunijā, nevis kā mums — Maskavā? Manuprāt, lietderīgāk un mērķtiecīgāk būtu to veikt tepat Rīgā.
ILMĀRS MEŽS,
LKF lībiešu padomes loceklis, LVU students