Dažas stundas Zaķusalas karalistē
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tik gaišā un pavasarīgā dienā ienācējam no malas viss šķiet romantiskāk un jūsmīgāk nekā «lielā kuģa» komandai, kas te uz ūdeņiem nu atradusi savu mājvietu. Mani, lūk, pacilā unikālā Rīgas panorāma, bet televīzijas ļaudis tai pašā laikā domā, ka pēc vēlajiem raidījumiem nakti būs jātiek pāri tiltam uz «sauszemi». Nemaz nerunājot par tehniskajām un finansiālajām nospriedzēm. Par degvielas limitiem. Teiksim, lai radītu televīzijas ierakstu Liepājā, ar visu tehniku ceļā dodas vesela autobusu karavāna, ieskaitot pārvietojamo elektrostaciju, kas divsimtlitrīgu benzīnkannu iztukšo kā nieku. Tā gan.
Apsēžamies vienā no mājīgajiem stūrīšiem, kas daudzo stāvu gaiteņos palaikam parādās kā tādas mazas oāzes. Te var koncentrēties pirms kārtējā raidījuma, uzlādēties ar sarunu biedra idejām, intervēt vai gluži vienkārši patērzēt. Bet mēs profesijas svētku reizē kavējamies pie televīzijas sākumiem. Tikpat ilgi, nu jau gadus trīsdesmit piecus, tai kalpo arī Alvils Indriksons.
— Mēs te esam pārdzīvojuši dažādas ēras. Paša iesākuma pirmie un galvenie skaitījās tehnikas cilvēki, kas ar savām rokām taisīja īstus brīnumus. Tad nāca operatora ēra, uz viņu paļāvās, jo viņš mācēja visu parādīt. Pamazām arvien profesionālāki kļuva režisori. Kad sākās videoieraksti, viņu iespējas īpaši palielinājās. Un tikai pašā pēdējā laikā esam nonākuši pie žurnālista domas prioritātes. Bez šaubām, tehniskās iespējas ne vienmēr atbilst mūsu vēlmēm. Taču ne jau telpas vai aparatūra ir tas svarīgākais. Visvērtīgākās ir smadzenes, kas te strādā.
Skatītāji šobrīd ar dziļu līdzdalību seko jūsu darbam. Kā spējat šo interesi uzturēt?
— Es uzskatu, ka mūsu kolektīvam ir noteikta pozīcija, kas saskan ar visas sabiedrības pārbūves procesiem. Tas ļoti palīdz. Apzināties šo ideju kopību vēl jo svarīgāk ir tāpēc, ka ik dienas no šīs mājas uz visām republikas malām un vēl tālāk dodas filmēšanas grupas, kas katra strādā atsevišķi. Nevar ne vadība, ne kāds cits katram cilvēkam stāvēt klāt un mācīt — dari tā, bet ne savādāk. Pašam jāuzņemas atbildība, jāstrādā pēc pārliecības. Sīko daļiņu fizikā ir lielumi, kas spēj dzīvot tikai kustībā. Tā arī mēs — varam pastāvēt, tikai ejot uz priekšu, izjūtot kopējo noskaņojumu republikā, uztverot pārbūves elpu. Mūs baro un padara jūtīgus arī mūsu skatītāji — ar savām idejām, tēmām, ieteikumiem. Viņi ir neatlaidīgi, zvana, nāk ar savu sāpi uz studiju.
Kādi raidījumi ir tie visvairāk pieprasītie un gaidītie?
— Cilvēkus šobrīd īpaši saista dzīvie, neuzfrizētie raidījumi ar diskusijām un viedokļu sadursmi. Montējot, šis klātbūtnes efekts parasti zūd. Skatītāji paši grib izsekot, ka attīstās doma, ka runātājs nonāk pie tā vai cita secinājuma. Kamera palīdzējusi viņiem izdarīt ne vienu vien atklājumu. Tieši pēc iedzīvotāju neatlaidīgiem lūgumiem šajās dienās translējām mūsu Centrālas Komitejas plēnuma un Augstākās Padomes sesijas norisi. Kādreiz baidījāmies no videokasetēm kā konkurenta. Šobrīd cilvēku ikdienas intereses ir spēcīgākas par dažādu klipu un masu izpriecu piedāvājumiem. Protams, iedarbojas arī pieradums. Skatītājs pierod pie «sava» diktora vai komentētāja kā pie ģimenes locekļa.
Mūsu sarunā uz brīdi iesaistās literatūras un mākslas raidījumu redakcijas galvenais redaktors Vilberts Opalais. Viņš atzīst, ka studijas vadību, partijas organizāciju un visu kolektīvu cementē ļoti konkrētais darbs pārbūves labā un tautas nacionālas pašapziņas celšanā. Tiesa, apkārtējās dzīves loģiskā gaita piespiež ieņemt stingru nostāju un nesvārstīties arī tos, kas mēģina sēdēt uz diviem krēsliem.
Rīta cēliens pamazām iesilst. Saule spraucas iekšā versmīga un karsta. Sirds iekņudas, kad mums garām iet daudzas no mazā ekrāna labi pazīstamas sejas — Aldis Neimanis, Edvīns Inkēns, Andrejs Volmārs… Droši vien uz kafejnīcu pēc svaigām maizītēm, kuras te cepot tik garšīgas kā nekur citur pilsētā. Lejā ir arī moderna ēdnīca un kulinārijas veikaliņš.
— Šai ēkai savā laikā bija divi projekti. Daudzas telpas sākotnēji nemaz nebija paredzētas. Taču nauda jau tika atvēlēta, un celtniecība varēja sākties. Labi. ka mūsu bijušais priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs uzņēmās iet pie toreizējās republikas vadības un pierādīt, ka projekts jāpārskata. Tapa otrs projekts ar telpu daudz loģiskāku izvietojumu. Tā radās koncertzāle, kafejnīca, liela studija kļuva par trešdaļu plašāka. Lai gan tai pašā laikā projektētāju vainas dēļ pietrūkst noliktavu un virkne tehnisku lietu pilnībā neatbilst mūsu vēlmēm.
Katrai studijai ir savas režisora un skaņu režisora pultis ar neskaitāmiem taustiņiem, slēdžiem un podziņām. Apstāties liek uzraksts, ko izlasu pie vienām no durvīm:
«Pirms ienāc, padomā, vai tu te esi vajadzīgs.» Bet tā ir tikai aisberga virsējā daļa. Blakus katrai studijai ir tehniskās aparatūras telpa, kas prasa precīzu inženiertehnisko apkopi. Šo darbinieku kvalifikācijai jābūt tik augstai, lai acumirkli spētu novērst jebkuru vainu ekrānā, turklāt lai skatītājs to nemaz nepamanītu. Ne jau velti turpat uz plauktiem glabājas visdažādākās rezerves daļas, ar lielu rūpību sagādātas, lai vajadzīgajā brīdī būtu pie rokas. Visu šo plašo saimniecību, kas vienā reizē nu nekādi nav nedz apskatāma, nedz aptverama, savstarpēji savieno dažnedažādi kabeļi un pievadi, kuri pa koridoru lūciņām stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā.
— Telecentrs, kas tehniski nodrošina mūsu raidījumus, ir saimnieciskā aprēķina organizācija, taču kopējā rezultāta labā bieži vien upurē savas intereses. Sākot ar automašīnu šoferiem līdz butaforiem un rekvizitorei, kas uz režisora pasūtījumu diezin ko ir ar mieru darīt, lai tikai sameklētu, piemēram, uzvedumā tik nepieciešamās… naglu kurpes.
Lifts strauji ceļ augšup.
19. stāvs. Pie kājām Daugava un visa Rīga. Alvils Indriksons apgalvo, ka no šejienes varot saskatīt pat Jūrmalas siluetus. ja vien netraucējot bālganā dūmaka kā šobrīd. Te varam pārliecināties, ka mūsu televīzija nestrādā tikai lielā torņa rādiusā vien, bet iet daudz tālāk pasaulē. Šai stāvā atrodas ārzemju informācijas galvenā redakcija, viens no jaunākajiem telestudijas dienestiem.
— Kas interesē ārzemniekus? — pajautāju galvenajam redaktoram Andrim Trautmanim.
— Interesē pārbūve. Tas viss viņiem ir jaunums, un viņi to grib uzzināt, tā sakot, no pirmās rokas. Pie mums ir bijuši japāņi, francūži, rietumvācieši. Ir ilgstoša sadarbība ar dažādām telekompānijām. Šķiet, ar Zaķusalu esam vinnējuši. No visa te redzētā ārzemniekiem rodas zināms respekts, apziņa, ka darīšana ar solīdu firmu, kas var būt cienīgs partneris. Nupat mūsu delegācija atgriezās no Rietumberlīnes, kur starptautiskajā radio un televīzijas festivālā sekmīgi startēja mūsu «Labvakar» programma.
Tādi sadarbības ielūgumi redakcijai ir vairāki. Maija beigās uz Lilles ekoloģisko festivālu Francijā brauks Rikards Rodrigo ar savu «Sirdsdaugavu». Filma ir izraisījusi interesi, jo skar problēmas, kas svarīgas visā pasaulē.
Un atvadoties vēl viens jautājums manam pacietīgajam pavadonim Alvilam Indriksonam:
— Telestudijas telpās redzu daudz gados jaunu cilvēku. Kā uzmundrināt iesācējus?
— Jā, mums ir laba pēctecība. Te jaunos redz un jūt, kurā mirkli kurš ko iespēj. Nedrīkst nokavēt to brīdi, kad cilvēks ir nobriedis un īstā laikā jādod viņam uzdevums. Citādi var ieskābt Vai, basketbolistu valodā runājot, nosēdēt savu zvaigžņu stundu uz rezervistu soliņa.
Automātiski aizveras studijas ārdurvis. Un es atkal esmu uz ielas. nē. saules pielietā salā starp divām Daugavām ar ziedošiem ķiršiem un ābelēm. Ar vietu radionama būvlaukumam. Tātad ar to, kas vēl priekšā. Te, Zaķusalas zaļajā karalistē.
Zaķusalā bija
Lilita Bambelovska
