Padomju vara Latvijā dibināta uz Sarkanās Armijas okupācijas pamatiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mavriks Vulfsons, politisko notikumu komentētājs un pasniedzējs Mākslas akadēmijā Rīgā, teicis vēstures faktu atzīšanas runu Latvijas rakstnieku plēnumā 1./2. maijā Rīgā. Par to viņam 14. jūnijā demonstrācijā, ļaudīm aplaudējot, pasniedza puķes, lai gan viņš šo runu teicis, lai "mūsu ideoloģiskiem pretiniekiem atņemtu iespēju (ar vēsturiskiem faktiem) manipulēt savās interesēs". Viņa runas publicēšana 8. jūnija "Skolotāju Avīzē" (oficiālā laikrakstā) sagrauj visus padomju apgalvojumus par padomju varas Latvijā tiesisko pamatu un tautas atbalstu. Tās īsu atstāstu jau agrāk ievietojām "Laika" slejās, tomēr, lai arī "Laika" lasītāji zinātu, ko tagad var brīvi uzzināt Latvijā, pārpublicējam šeit no "Skolotāju Avīzes" viņa runas pirmo daļu. (M. Vulfsona runas otrā daļa apskata lielās ebreju izglītošanās un kultūras dzīves iespējas "buržuāziskajā" Latvijā, 5000 Latvijas ebreju deportēšanu 14. jūnijā, 300.000 ebreju, ko nacisti atveda uz Latviju noslepkavošanai. Pēdējo vidū bijuši 80.000 Latvijas ebreju un 70.000 bērnu. Viņu piemiņai būtu Rīgā jāceļ piemineklis. Ķīpsalā jāierīko Žaņa Lipkes muzejs, kas rādītu, kā latvietis glābis ebrejus no noslepkavošanas nacistu laikā). Ar šeit tālāk publicēto nav automātiski jāpieņem, ka Vulfsons ir beidzis izteikt "komentārus" padomju interešu labā. Varbūt viņš tikai atskārtis, ka melošana kur tauta jau pazīst melus, ir ļoti kaitīga tālākam vairāk vai mazāk melīgam propagandas darbam. Kādi ir Vulfsona motivējumi — "lēkt no grimstoša kuģa" vai saglābt cik necik ticamības padomju okupācijas režīmam — to nezinām. Bet katrs latvietis un, jo sevišķi skolotājs, var lietot šo publicēto runu kā izejpunktu citu vēsturisko patiesību izzināšanai par padomju līdz šim noklusētām vai nepatiesi izskaidrotām izrīcībām.
Redakcija.
Mavriks Vulfsons: "Jāiemācās skatīties patiesībai acīs, lai cik tā arī dažbrīd būtu grūta un pat nepanesama."
***
Sekojot šim aicinājumam mūsu rezolūcijas projekta, man gribas izteikt dažas domas par to greizo iztulkojumu, kādu mēs turpinām dot 1940. gada vasaras notikumiem Latvijā, kuriem bija vislielākā vēsturiskā pagrieziena loma latviešu tautas likteņos. Esmu pēdējo mēnešu laikā saņēmis simtiem vēstuļu no visām republikas malām, kuru autori — vecākās paaudzes skolotāji, kultūras darbinieki, agronomi, vēsturnieki, zemkopji, kas piedzīvojuši 1940. gada vasaru. Viņi kategoriski noraida mūsu versiju par revolucionāru situāciju Latvijā. Viņu ietekme uz jauno paaudzi ir ļoti liela. Toties visi izsaka pārliecību, ka padomju varas izveidošana Latvijā bija izlemta 1939. gada 23. augustā PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1. pantā. Tas determinēja Latvijas likteni.
Es atgādināšu šī panta tekstu: "Teritoriālu un politisku pārvērtību gadījumā Baltijas teritorijā (Somijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā) Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir Vācijas un PSRS interešu robeža." 1939. gada 28. septembrī tiek parakstīts otrais protokols, saskaņā ar kuru arī Lietuva tiek iekļauta PSRS interešu sfērā. Šai dokumentā minēts, ka "PSRS savas intereses īstenos ar īpašiem pasākumiem".
Tāds īpašs pasākums bija 1940. gada 14. jūnija ultimāts Lietuvai un Lietuvas ieņemšana 7 stundu laikā, 15. jūnija pievakarē ģenerāļa Pavlova armijai sasniedzot plašā frontē Latvijas dienvidu robežu. Un 16. jūnijā 12.30 Latvijas sūtnim Maskavā Krieviņam tika iesniegta ultimatīva nota, kurā pieprasīts: 1. "Nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma izpildi. 2. Bez kavēšanās nodrošināt Padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā." Notā bija teikts, ka atbilde jādod 8—9 stundu laikā. Ja līdz 20.00 nebūs saņemta pozitīva atbilde, Sarkanā Armija ieies Latvijā. Starptautisko normu rupjākais pārkāpums. Pēc Rietumu terminoloģijas — "Latvijas varmācīga okupēšana". Kā zināms, Latvijas valdība ārkārtējā sēdē piekrita PSRS valdības prasībām, lai novērstu asins izliešanu un masu deportāciju. 17. jūnijā Sarkanās Armijas divīzijas agri no rīta pārgāja Latvijas robežu, tai pašā dienā Sarkanā Armija šķērsoja Igaunijas robežu un pulksten 11 iegāja Tallinā. Galvenie militārie spēki — ģenerāļa Pavlova armija — nāca no dienvidiem. Tās uzdevums bija — "ieņemt Spilves aerodromu, Rīgas raidītājus, telegrāfu, dzelzceļa staciju un tiltus pāri Daugavai. Daugavmalā novietot lielgabalu baterijas un tankus kaujas gatavībā." Latvijas teritorijas ieņemšana bija jāpabeidz 20.00.
18. jūnijā pie Ulmaņa ieradies TKP priekšsēdētāja vietnieks Višinskis un PSRS vēstniecības sekretārs Vetrovs, kas paziņoja, ka stāsies pie jaunās demokrātiskās Latvijas valdības sastādīšanas. 19. jūnijā ar kara kuģi "Marat" ieradās daudzi padomnieki. 20. jūnijā Višinskis iesniedza Ulmanim jaunā Latvijas ministru kabineta sastāva sarakstu. Višinskis paziņoja Ulmanim: "Šis saraksts apstiprināts Maskavā, un es nedomāju, ka tur būtu ar mieru tajā kaut ko grozīt." Zīmīga ir profesora Augusta Kirhenšteina – I Tautas valdības ministru prezidenta atbildes runa Ulmanim pirmajā šīs valdības sēdē. Es citēju: "Pateicos par iepriekšējā kabineta veikto darbu tautas labklājības, kultūras un izglītības veicināšanā. Apsolos jaunā kabineta vārdā pielikt visus spēkus, lai celtu latvju tautas materiālo un garīgo labklājību un sargātu brīvu patstāvīgu Latviju."
Rodas jautājums — vai mēs varam šodien nopietni runāt par to, ka Latvijā tieši tai laikā (turklāt sinhroni ar Igauniju un Lietuvu) bija nobriedusi revolucionārā situācija? Grūti būs kādu pārliecināt, ka Ulmaņa konflikts ar Balodi un Valdmani, viņa domstarpības ar Skujenieku vai Valteru traktējami kā augšu krīze. Sabiedrības ievērojamas daļas bažas par hitleriskās Vācijas iespējamiem uzbrukuma draudiem arī nebija sociālistiskās revolūcijas stimuls vai revolucionārās situācijas elements. Pat antifašistisko noskaņojumu manāms pieaugums strādnieku vidū, ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar pasaules kara sākumu un Baltijas jūras blokādi, nebija izšķirošie. Visumā nesociālistiskās un ideoloģiski pretpadomju pozīcijās bija ne tikai buržuāzija, bet arī ievērojama sīkburžuāzijas un inteliģences daļa. Pretpadomju pozīcijās bija armija, kuras sastāvā bija vairāk nekā 20 000 cilvēku, 30 000 aizsargu, policijas represīvais aparāts, korporeļi, mazpulki, skautu vairākums. Es pats biju LKP CK pārstāvis 9. Rēzeknes pulkā, kuram parasti piedēvē sevišķi aktīvu lomu 1940. gada vasaras revolucionāros notikumos. Man tomēr godīgi jāatzīst, ka mēs, komunisti, nevarētu ar saviem spēkiem praktiski kaut ko izdarīt, ja pulka virsnieku korpuss, instruktori un Ulmaņa tiešie piekritēji nebūtu paralizēti sakarā ar Sarkanās Armijas ienākšanu. Arī tad, kad pulka karavīri nostājās tautas valdības pusē, nevar uzskatīt, ka visi bija par Padomju varas nodibināšanu.
Kas attiecas uz 21. jūnija masu demonstrāciju Rīgā un citās pilsētās, tad tai bija visupirms antifašistisks un antiulmanisks raksturs. Lozungs "Par Padomju Latviju!" tika inspirēts un arī sankcionēts no A. Višinska puses pēc Saeimas vēlēšanām. Starp citu, diemžēl šis cilvēks, kurš līdzatbildīgs par Ļeņina gvardes ievērojamas daļas iznīcināšanu, bijis 1940. gada Padomju Latvijas krusttēvs.
Zinu, ka tās ir rūgtas patiesības. Zinot par partijas XIV kongresa vēlēšanu rezultātu rupju falsifikāciju, kas notika, lai nodrošinātu Staļinam ģenerālsekretāra amata saglabāšanu, grūti būs kādu pārliecināt par 1940. gada 14. un 15. jūlija vēlēšanu rezultātu objektivitāti. Grūti iedomāties, ka ap 180 000 latviešu buržuāzijas pārstāvju brīvprātīgi balsojuši par tautas varu — drīzāk, ja tiešām balsoja, tad — tikai baidoties, ka nebūs attiecīga zīmoga pasē. Jā, grūti rakstīt vēsturi par tām dienām! Taču, ņemot vērā, ka autoritāra dižtautiešu režīma gāšana un Latvijas sociālistiskā izvēle neapšaubāmi ir progresīvas parādības, šo vēsturi var uzrakstīt un to vajag darīt. Turklāt tā jāveido simtprocentīgi godīgi, lai neatstātu mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem nevienu argumentu. Visas kārtis mums pašiem jāliek galdā!
Šai ziņā mani biedē viena doma, un, proti, — negribētos, lai šo jauno un godīgo koncepciju atkal mākslīgi savītu ar Padomju varas atjaunošanas formulu Latvijā. Domāju, ka šis jēdziens ir radies kā slimīga reakcija uz ažiotāžu ap pirmdzimtības problēmu. Kāpēc tas mani biedē? Tādēļ, ka, manuprāt, nevar pat salīdzināt 1919. gada ļeņinisko Padomju Latviju, kuru kā neatkarīgu sociālistisku padomju republiku 1919. gada 13. janvāri ir apsveicis V. I. Ļeņina tuvākais līdzgaitnieks J. Sverdlovs, Latviju, kuras bruņoto spēku reprezentēja ap 40 000 latviešu sarkano strēlnieku, Latviju, par kuru Ulmaņa Tautas padomes priekšsēdētāja vietas izpildītājs un nākamais buržuāziskās Latvijas prezidents G. Zemgaļa 1918. gadā decembra nogalē savā iesniegumā valdībai bija rakstījis: lieku priekšā nodot varu tiem, kuriem tauta vairāk uzticas, tas ir, lieliniekiem. Latviju, kurā spēku samērus lieliski raksturo buržuāziskā vēsturnieka A. Grīna vārdi par to, ka "tikko angļu matroži tika atsaukti no Rīgas, tās liktenis bija izšķirts, — tā nonāca lielinieku rokās", lūk, šo Latviju, kur vara piederēja padomēm, man negribētos uzskatīt par Staļina režīma nonākušās 1940. gada Padomju Latvijas priekšteci, jo 1940. gadā Latvija saņēma padomju mandātu no Staļina satrāpa Višinska rokas.
Lai mūsu vēsturniekiem atvieglotu 1940. gada notikumu jaunu un patiesu koncepciju izstrādāšanu, ierosinu iekļaut mūsu rezolūcija prasību, lai republikas presē tiktu publicēts 1939. gada 23. augusta līguma slepenais protokols, tā atņemot mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem iespēju manipulēt ar to savās interesēs."
