Saruna par Tautas fronti
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1988. gada 30. augustā «Pravda» ziņoja, ka Igaunijā izveidota Tautas fronte pārkārtošanās atbalstīšanai. Atbalsta grupas sāka veidoties uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās, mācību iestādēs.
Kādi ir šīs kustības mērķi un uzdevumi — lūk, jautājumi, kas tika apspriesti sarunā, kura notika «Pravdas» korespondentu punktā Tallinā.
Sarunā piedalījās I. Tome — Igaunijas Komunistiskās partijas CK sekretārs, M. Lauristina — Tautas frontes organizēšanas iniciatīvas grupas locekle, Tartu Valsts universitātes 2urnālistikas fakultātes katedras vadītāja, E. Kornels — Tautas frontes iniciatīvas grupas konsultants, Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks, J. Sidorenko — rūpnīcas «Dvigateļ» partijas komitejas sekretārs.
Korespondents. Pirmais priekšlikums izveidot Tautas fronti tika izteikts šā gada aprīlī Igaunijas televīzijas raidījumā. Bet patlaban, septembra beigās, pirms Tautas frontes dibināšanas kongresa, kas notiks 1. un 2. oktobrī, republikā, pēc iniciatīvas centra datiem, fiksētas vairāk nekā 1500 atbalsta grupas. Kas izraisījis šādu interesi?
M. Lauristina. Masu atbalsts Tautas frontei, manuprāt, izskaidrojams ar to, ka cilvēki tajā saskata reālu iespēju pašiem ietekmēt sabiedrības atjaunotnes procesu. Iesaistīties politiskajā dzīvē nevis tās līdzšinējās atsvešinātajās, birokratizētajās formās, bet gan ar dzīvu cilvēcisku, personisku līdzdalību. Pārkārtošanās rosinājusi visu iedzīvotāju slāņu aktivitāti. Tautas frontes izveidošanas mērķis ir palīdzēt reālajai tautvaldībai, sekmēt tautas gribas realizēšanu ar vēlētu padomju orgānu starpniecību, nodibināt sabiedrības kontroli pār valsts aparāta darbību. Tā nepieciešama, lai kopīgi varētu cīnīties ar birokrātijas mēģinājumiem saglabāt un atjaunot stagnācijas laikam raksturīgās administrēšanas un komandēšanas formas sabiedriskās dzīves vadīšanā, kā arī cīnīties pret korupciju un varas ļaunprātīgu izmantošanu.
I. Tome. Pirmām kārtām jāapzinās, ka Tautas fronte veidojusies atmosfērā, kad Igaunijas Komunistiskās partijas vadība rīkojās nedroši, neapņēmīgi, bez iniciatīvas, zaudēja tautas uzticību. Šī jaunā kustība piespieda partijas un valsts orgānus rēķināties ar sabiedrisko domu, labvēlīgi ietekmēja republikas politisko dzīvi.
Tautas fronte — tā nav alternatīva. Ir zināms, ka tautas ievēlēto pārstāvju pilnvaras bija ierobežotas, tātad sašaurināts bija arī tautvaldības princips. Uzbangojot prasībām paplašināt padomju tiesības, nodrošināt, lai darbaļaudis piedalītos valsts pārvaldīšanā, kuras tika atbalstītas partijas XIX konferencē, arī izveidojās Tautas fronte.
Nesenajā Igaunijas Komunistiskās partijas CK plēnumā tika atzīmēts, ka Tautas frontei ir lielas iespējas pie dalīties atjaunotnes programmas izstrādāšanā, tautas politiskās kultūras attīstīšanā un republikas pozīciju nostiprināšanā visas Padomju Savienības pārbūves procesā. Tautas fronte var pasargāt no kļūdām sabiedriskajā dzīvē, kas kļūst aizvien sarežģītāka. Taču mums, komunistiem, jāstrādā ar tās biedriem.
E. Kornels. Vispār Tautas frontes ideja nav jauna. Šādas kustības, kas atzīst partijas vadošo lomu, darbojas dažās sociālistiskajās valstīs, tām bijusi pozitīva loma. Tur tās apvieno demokrātiskas organizācijas, politiskās partijas, dažādas arodbiedrību, sieviešu un jaunatnes grupas un citas sabiedriskās apvienības. Šo kustību formas un metodes ir ļoti dažādas. Svarīga Igaunijas Tautas frontes darbības sfēra varētu būt aktīva līdz dalība Tautas deputātu padomju sakaru nostiprināšanā ar vēlētājiem, deputātu atbildības sajūtas paaugstināšana, lielāka atklātuma sasniegšana izpildorgānu darbībā.
Korespondents. Tomēr daži Tautas fronti uzskata gandrīz vai par opozīcijas partiju. Citi savukārt domā, ka tā aizstās padomes.
M. Lauristina. Tautas frontei ir principiāli citādāki organizatoriskie pamati, citādāka uzbūve salīdzinājumā ar partiju. Mēs individuāli neuzskaitām Tautas frontes locekļus, kā arī nenosakām pēc vienotas formulas atbalsta grupu un reģionālo nodaļu darba saturu un formas darba kolektīvos un vietējos orgānos. Tautas fronte veidojas no apakšas kā neformāla kustība, tā savus biedrus ne ar ko neierobežo kā vienīgi ar prasību aktīvi atbalstīt pārkārtošanās kursu, piedalīties tajā nevis ar vārdiem, bet darbiem.
J. Sidorenko. Ja Tautas fronte savā programmā noteiktu savas attiecības ar Komunistisko partiju, tieši atzītu tās vadošo lomu, daudzu darba kolektīvu, partijas organizāciju un Tautas frontes nostāja manāmi tuvinātos. Tieši partija taču bija pārkārtošanās iniciatore...
M. Lauristina. Tautas frontes attiecības ar partiju aizvadītajā periodā veidojušās uz demokrātiskiem pamatiem, un tas nozīmē, ka savu vadošo lomu partija mūsu kustībā var pildīt nevis ar birokrātiskām komandēšanas metodēm, nevis ar aparāta starpniecību, bet gan ar aktīvu darbību un Tautas frontē iestājušos komunistu autoritāti. Starp citu, viņu ir daudz. Turklāt ir izveidota Tautas frontes konsultatīvā padome, kurā ietilpst vadošo orgānu, visu organizāciju, tai skaitā Igaunijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, arodbiedrību un komjaunatnes pārstāvji.
E. Kornels. Atbalstu M. Lauristinas domu, ka Tautas fronte nav partija. Tautas fronte ir pilsoņu iniciatīva, pilsoņu kustība, tā nevar par savu mērķi izvirzīt darbību opozīcijas lomā. Tieši otrādi, šai kustībai jāsaliedē tauta to sarežģīto uzdevumu risināšanai, kurus mums izvirza pārkārtošanās.
Protams, patlaban nepieciešams pārdomāt šāda veida organizāciju un masu sabiedrisko kustību juridisko noformējumu, lai nebūtu divējādu skaidrojumu. Precīzi jānosaka šādu kustību loma un vieta padomju sabiedrības politiskajā sistēmā. Pagaidām ikviena šāda kustība grib nodarboties gandrīz ar visām dzīves sfērām. Visām jaunajām kustībām stingri jāievēro Konstitūcija un savā darbā jāvadās no spēkā esošās likumdošanas, tas ir, tiesiskās sistēmas ietvaros. Tāpēc to organizatoriskie dokumenti jāizskata attiecīgajiem varas orgāniem.
I. Tome. Es domāju, ka te mums vēlreiz jāpievēršas Igaunijas Komunistiskās partijas CK nesenā plēnuma materiāliem. Igaunijas Komunistiskās partijas CK pirmā sekretāra V. Veljasa referātā šajā sakarā teikts: «Mums jāatsakās no principiāli melīgās un bīstamās tēzes, ka partijai jāpaspēj viss. Šeit tiek izdarīts arī cits apšaubāms secinājums — kur nepaspēj partija, tur paspēj ienaidnieks. Tieši tā tika skaidrota daudzu sabiedrisko kustību rašanās. Atbilstoša bija arī attieksme pret tām. Un tagad daudzi domā tā: ja kaut kas rodas ārpus partijas, bez norādījumiem un saskaņošanas, tas noteikti ir kaut kas apšaubāms. Tāda sākumā bija arī attieksme gan pret Tautas fronti, gan arī pret «Zaļo» kustību…»
Šodien mēs vadāmies no stingras pārliecības — daudzas jaunas kustības orientētas uz mūsu sabiedrības sāpīgo punktu likvidēšanu. Pēc savas dziļākās jēgas tās parasti ir progresīvas, un mums jāattīsta auglīga sadarbība ar tām. Pasākumi, kādus līdz šim spērusi Tautas fronte, liecina par tautas iekšējo kultūru un disciplīnu, tās gatavību patiesai demokrātijai, bez kuras politiska brīvība nav domājama. Izmantojot partijas vadošo lomu sabiedrībā, mēs ne tikai palīdzēsim realizēt pasākumus, kas pelna tautas atbalstu, bet arī reaģēt uz brīdinājuma signāliem. Sabiedrisko kustību attīstībā taču ir iespējamas arī nevēlamas galējības...
M. Lauristina. Galējības patiešām ir iespējamas un tās arī ir sastopamas. Taču man šķiet, ka ekstrēmisma briesmas mums nedraud. Igaunijas tauta to neatbalsta. Tautas fronte droši pāraugs ekstrēmistiskos un «kreisos» grupējumus, jo tautas vairākums savas problēmas grib atrisināt saprātīgi, lietišķi, konstruktīvi. Tā ka bažas par to, kurp ies Tautas fronte, manuprāt, radījuši vecie priekšstati un bažas, «ka tikai kaut kas nenotiek...».
Korespondents. Pašlaik ir manāms, ka Tautas frontes atbalsta grupas lielākoties organizē igauņi. Citu tautību pārstāvji vēl nogaida, pret kustību izturas pat ar zināmu piesardzību — dažs labs šo apstākli grib izmantot, lai nosauktu to par «nacionālo fronti». Par atbildi uz to pat tika izveidota internacionālā kustība, kurā galvenokārt ietilpst krievu valodā runājošie iedzīvotāji...
M. Lauristina. Diemžēl līdz šim krievu valodā runājošie iedzīvotāji krietni sliktāk nekā igauņi tika informēti par visu, kas notiek republikā. Pašlaik stāvoklis mainās, krievu valodā runājošā iedzīvotāju daļa sākusi aktīvāk lasīt vietējo presi, interesēties par Igaunijas vēsturi un kultūru, meklēt iespējas iesaistīties republikas sabiedriskās un politiskās dzīves procesā. Impulsu tam daudzējādā ziņā deva arī tādu demokrātisku kustību kā Tautas fronte, «Zaļie» un citu organizāciju rašanās. Protams, sākumā daudzas asas problēmas izraisa strīdus, dažkārt rodas arī konflikta situācijas, kuras atrisināt iespējams, tikai meklējot kopīgus viedokļus, kopīgas intereses. Tautas fronte aktīvi izskaidro starpnacionālās sadarbības iespējas gan pašā republikā, gan arī aiz tās robežām. Šajā nolūkā speciāli tika sasaukts «Igaunijas tautību forums», kas kļūs par vienu no Tautas frontes pastāvīgajiem orgāniem. Uzsvēršu: Tautas frontes programmā teikts, ka līdzdalība tajā netiek ierobežota ne pēc partijas, ne reliģiskās, ne nacionālās piederības.
I. Tome. Ir principiāli svarīgi, lai Tautas frontē ietilptu visu Igaunijā dzīvojošo nāciju un tautību pārstāvji. Un nekādā ziņā nedrīkst aprobežoties tikai ar skaļām, skaistām deklarācijām, jāpanāk, lai ikviena Tautas frontes pārstāvja aktivitāte izpaustos konkrētā praktiskā darbībā.
J. Sidorenko. Pēc rūpnīcas «Dvigateļ» darba kolektīva padomes domām, Tautas frontei kā plašai demokrātiskai pārbūves atbalstīšanas kustībai ir tiesības pastāvēt, it īpaši pašlaik, kad vēstures arēnā iznāk tauta — sava likteņa lēmēja. Mēs atzīstam Tautas fronti kā jaunu tautas pašpārvaldes formu, saprotam tās satraukumu par pārmērīgi lielo migrāciju republikā un asajām ekoloģiskajām problēmām, atbalstām republikas saimnieciskā aprēķina ieviešanas ideju.
Tai pašā laikā zināmā nacionālā ievirze, it īpaši Tautas frontes programmas projekta pirmajās redakcijās, kā arī zināmā mērā tendenciozais starpnacionālo problēmu atspoguļojums republikas masu informācijas līdzekļos Tautas frontes veidošanas periodā, kas aizskāra krietnas cittautiešu daļas nacionālās jūtas, lika tai piesardzīgi izturēties pret Tautas frontes izveidošanu un darbību. Teiksim, mēs saprotam igauņu tautas rūpes par savas nācijas saglabāšanu, par igauņu valodas pozīciju nostiprināšanu. Taču vai ir nepieciešams atzīt igauņu valodu par valsts valodu, turklāt bez stingrām konstitucionālām krievu valodas lietošanas garantijām republikas teritorijā? Vēl jo vairāk pašreizējā situācijā, kas izveidojusies tāpēc, ka ilgus gadus, pat gadu desmitus, igauņu valodas mācīšanai pirmām kārtām vietējo varas orgānu vainas dēļ netika piešķirta vajadzīgā nozīme. Jādomā, ka šis būtībā administratīvais pasākums var abas valodas kopas nevis konsolidēt neatliekamo, svarīgo pārkārtošanās uzdevumu risināšanai, bet gan radīt šķelšanos starp tām. Šajā jautājumā, lai izvairītos no konfliktsituācijām, nav pieļaujamas vienpusējas privilēģijas vai ierobežojumi un vēl jo vairāk — piespiešana. Mēs esam par harmonisku un dabisku igauņu un krievu divvalodības attīstību, kas būtu brīva no formālisma.
M. Lauristina. Konsultatīvās padomes pēdējā sēdē tika apspriesti Tautas frontes ierosināto Konstitūcijas labojumu projekti, tai skaitā arī pants par republikas valsts valodu. Protams, Tautas fronte atbalsta tikai tādu projekta variantu, kurā precīzi noteiktas jebkuras tautības pilsoņu tiesības lietot savu dzimto valodu. Mūsu priekšlikumu būtība ir tāda, lai, no vienas puses, tiktu garantēta igauņu valodas kā oficiālās lietvedības valodas lietošana nacionālās republikas teritorijā un pamatiedzīvotāju tiesības visur savā dzimtajā zemē runāt dzimtajā valodā. Tajā pašā laikā, protams, ir nepieciešams, lai likums garantētu iespējas arī visiem citu tautību iedzīvotājiem jebkurā iestādē brīvi sarunāties krievu valodā — mūsu valsts starpnacionālās saskarsmes valodā. Visi citi skaidrojumi balstās uz aizspriedumiem un baumām, kas diemžēl ne mazums tiek izplatītas ap visu Tautas frontes darbību.
Runājot par to, ka Tautas fronte pašlaik daudz nodarbojas ar sāpīgākajiem nacionālās politikas jautājumiem, jāteic, ka, pēc manām domām, tagad šīm problēmām sevišķi nepieciešams konstruktīvs risinājums, citādi tās var kavēt tiklab pārbūves ekonomisko, kā arī sociāli politisko mērķu īstenošanu ne tikai Igaunijā, bet arī citās nacionālajās republikās.
E. Kornels. Sākot ar šo gadu, Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā strādā darba grupas, kurās ietilpst eksperti un plašas sabiedrības pārstāvji. To uzdevums ir sniegt palīdzību uz valsts un sabiedrības dzīves tālāku demokratizāciju vērstu priekšlikumu izstrādāšanā.
Viena no mūsu darba grupām izstrādā formulējumu igauņu valodas statusam un likuma projektu par valodu.
Valsts un sabiedrības dzīves demokratizācijas jautājumu komisija, kura darbojas Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā un kurā ietilpst darba grupu vadītāji, saņēmusi no pilsoņiem, sabiedriskajām organizācijām, jaunajām kustībām un darba kolektīviem daudz vēstuļu un konkrētu priekšlikumu. Visiem šiem priekšlikumiem nepieciešama jo rūpīga pieeja, lai izstrādātu projektus, kurus pēc visas tautas apspriešanas varētu iesniegt Igaunijas PSR Augstākās Padomes sesijai.
I. Tome. Mums, komunistiem, jādod atbildes uz daudziem jautājumiem, jāatrod ceļi, kas ejami, lai konsolidētu sabiedrību uz pārkārtošanās ideju bāzes. Pirmo un izšķirošo soli šajā ceļā spēra IKP CK plēnums. Tagad jāiet tālāk. Mums jāapgūst māksla pieņemt gudrus politiskus lēmumus, kas dažādas sabiedrības intereses un domas novestu pie kopsaucēja. Šajā ceļā ārkārtīgi lietderīgs būs darbs ar Tautas fronti, kuras rindās un vadībā ir ne mazums komunistu.
Tajā pašā laikā mēs nekādā ziņā neatbalstīsim tās kustības un apvienības, kuru darbība var kaitēt sociālismam un demokrātijai, padziļināt starpnacionālo neuzticību, sēt nesaskaņas un atsvešināšanos starp dažādu tautību pārstāvjiem. Šādu kustību darbība Igaunijā šobrīd diemžēl ir realitāte, un, kā man šķiet, Tautas frontei skaidri un viennozīmīgi jānosaka sava attieksme pret tām.
Gribētos attīstīt kādu domu, kas sarunā jau izskanēja. Mūsu zemes republiku nacionāli etniskā struktūra kļūst aizvien komplicētāka. Tāpēc jau sen nobriedusi nepieciešamība juridiski un organizatoriski garantēt tiesības gan pamatiedzīvotājiem, gan arī citām nācijām, kas republikas teritorijā veido vairākumu vai mazākumu. Droši vien ir lietderīgi pievērsties arī pieredzei, kas tika gūta pirmajos padomju varas gados, kad aktīvi tika radītas valstiskās struktūras un tiesiskās normas, ļoti elastīgi ņemot vērā nacionālo interešu dažādību. Turklāt tiesiskā valstī, kādu mēs radām, nedrīkst pieļaut, lai kāds paliktu ārpus tiesiskās kārtības, jo vienpusējas tiesības vieniem nav tiesības, bet gan privilēģijas, bet negarantētas tiesības otriem ir tukšas deklarācijas. Ne viens, ne otrs īstam sociālismam un demokrātijai nav pieņemams.
Padomju darba uzlabošanā, Tautas frontes izveidošanā, «Zaļo» kustībā, senatnes pieminekļu aizsardzībā, daudzu citu biedrību darbībā rod izpausmi pilsoņu iniciatīva pārkārtošanās atbalstīšanā. Tautas autoritātei un apzinīgumam jākļūst par faktoriem, kas rosina dažādus spēkus meklēt kopīgus risinājumus, atmest personiskās un grupu intereses, personiskās ambīcijas, tiekšanos pēc lētas popularitātes, kaislību uzkurināšanu, politiski nepārdomātu, ultimatīvu prasību izvirzīšanu. Šādu taktiku partija nekad neatzīs par pareizu.
*
Tikšanās dalībnieki izvirzīja vairākus jaunus interesantus jautājumus, dažkārt asas problēmas, kas saistītas ar tautvaldības paplašināšanu, sabiedrības dzīves demokratizāciju. Protams, ne viss te ir vienkārši, viennozīmīgi, tiek krāta tikai pirmā pieredze. Taču tā liecina, ka, pastāvot plašai viedokļu paletei, ir vajadzīgi saskarsmes punkti, nepieciešams konsolidēt visus spēkus, kas tic pārbūvei un kas to realizē praksē. Starpnacionālajās attiecībās vajadzīga īpaši rūpīga, cieņas pilna un iecietīga attieksme. Šeit vajadzīgs plašs izskaidrošanas un organizatoriskais darbs.
Sarunu vadīja
O. Losoto, V. Širokovs
(«Pravdas» speciālkorespondenti) Tallinā
«Pravda» 29. septembrī
