Asiņainās nakts atblāzma
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nakti no deviņpadsmitā uz divdesmito janvāri Azerbaidžāna tagad sauc par Asiņaino nakti. Pirms gada šajā naktī, sarkanajai armijai mežonīgi iebrūkot Baku, tika izliets daudz nevainīgu asiņu. Tika šauts uz visu, kas pagadās. Arī uz ātrās palīdzības mašīnām, arī vienkārši logos… Nav brīnums, ka pēc tam uz sienām parādījās tādi saukļi kā «Gorbačovs — slepkava!» Asiņainās nakts notikumiem Baku netika pievērsta pietiekama Eiropas valstu uzmanība, kaut gan savā nežēlībā un cinismā diezin vai kāda cita perestroikas laika militārā akcija pret civiliedzīvotājiem spēj ar šo līdzināties. Noziedznieku un meļu valsts bruņotie uzbrukumi mierīgajiem iedzīvotājiem Tbilisi, Baku un citur, lai mums izkliedē pēdējās ilūzijas. Lai ilūzijas paliek Nobela prēmijas komisijai (starp citu, savulaik Baku atradās Nobela naftas kompānija). Nedz melnajām, nedz zilajām beretēm rokas nedrebēs.
Pieminot Asiņainās nakts upurus Baku, ieklausīsimies dažu aculiecinieku stāstījumos, kas publicēti žurnālā «Ģendžlik" 1990. gada 2. numurā.
Vāgifs Isaoglu Namazovs (strādā remonta kooperatīvā, dzimis 1966. g.):
"No 19. uz 20. janvāri atrodos I mikrorajonā Ozona rūpnīcas tuvumā. Runāja, ka tuvojoties tanki. Uz ielas sēdēja neapbruņoti cilvēki. Sākās uzbrukums. Mūs sita ar automātu laidēm un nūjām. Vieni aizbēga, citi palika. Tad parādījās tanki un armijas mašīnas un atklāja uguni. Man lode ķēra augšstilba kaulu, nokritu. Manā tuvumā palika guļam vairāk nekā 30 cilvēku. Vieni miruši, citi ievainoti… Atceros, kā netālu no manis 30— 35 gadus veca sieviete pacēla mazuli virs galvas un sauca pēc palīdzības. Laikam domāja, ka uz bērniem viņi nešauj. Atklāja uguni… Sieviete nogāzās gar zemi. Zaudēju samaņu. Kas notika tālāk, nezinu."
Hikmets Ismetoglu Gasimovs (medicīnas institūta students, dz. 1968. g.):
«Tonakt starp vieniem un diviem gatavojos eksāmenam. Pēkšņi no Biledžeru (Biledžeri — apdzīvota vieta Baku ziemeļrietumu perifērijā — P. B.) ceļa atskanēja nepārtraukta šaušana. Apģērbies nokāpu lejā. Krustojumā ar Tbilisi prospektu bija iznākuši cilvēki. Vairākums, tāpat kā es, bija izdzirdējuši šāvienus. Daudz bija sirmgalvju, sieviešu un bērnu… Tanki apstājās apmēram desmit metru attālumā no mums. No sākuma karavīri devās uzbrukumā ar nūjām. Pēc tam viņi atkāpās sāņus un no tankiem sāka birt automātu un ložmetēju ložu krusa. Sākās sajukums. Šajā brīdī no Saljansas kazarmu puses parādījās vēl apmēram 30 tanku. Izdzisa pilsētas apgaismojums. Redzēju, kā gaisā izšautā raķete nokrīt uz pretējās mājas jumta un uzliesmo. Tajā pašā mirklī mani ķēra lode. Ievainojums nebija pārāk nopietns, un es, atgriezies mājās, zvanīju ātrajai palīdzībai. Bija apmēram divi naktī. Man atbildēja, lai gaidot, ka esot daudz ievainoto, nevarot paspēt. Četros zvanīju vēlreiz — atbildēja, ka šaujot arī uz ātrās palīdzības mašīnām, vairākums no tām izgājušas no ierindas.
Ferahims Fermanoglu Nahmudovs (lidotājs instruktors, dz. 1962. g.):
"Starp vieniem un diviem pie metro stacijas «XI Sarkanā armija» nokļuvām spēcīgā apšaudē. Man blakus kādu nopļāva. Pēc brītiņa pāris ātrās palīdzības mašīnas savāca nošautos un ievainotos un nozuda. No tankiem uz visām pusēm tika atklāta automātu un ložmetēju uguns. Mani ievainoja plecā. Tad ienesa tuvējā mājā. Līdz slimnīcai, kas atradās divu soļu attālumā, apšaudes dēļ mani nogādāt nebija iespējams."
Envers Ramazanoglu Ahmedovs (grāmatvedis, dz. 1964. g.):
«Tonakt ap plkst. 2.30 mēs, pulciņš cilvēku, stāvējām "XI Sarkanās armijas" laukumā klīniskās slimnīcas pusē. No smagajām armijas automašīnām uz mums atklāja uguni. Mūs apžilbināja ļoti spēcīga starmešu gaisma. Nepaspēju paspert ne divus soļus, kad lode trāpīja apakšstilbā. Kad trāpīja otra lode, nokritu. Man apkārt bija daudz ievainoto. Tad mani ievilka slimnīcas pagalmā. Kad mūs nogādāja pārsiešanas istabā, nodzisa apgaismojums. Sveces gaismā mums sniedza pirmo palīdzību. Ķirurģiska operācija bija jāgaida līdz rītam."
Seimurs Mirzaoglu Babajevs (students, dz. 1966. g.):
«Pulkstenis bija 12 naktī. Gājām gar kinoteātri «Gelebe". Pēkšņi ieraudzījām, ka no visām pusēm sāk apšaudīt uz ielas izbraukušo taksometru GAZ-24. Mūs ielenca un pavēlēja: "Руки на голову!" Sekoja lamas un ņirgāšanās… Kad gribējām, lai pasauc virsnieku, mums uzsauca: "Эй, вы, турки, б…, как вы смели поднять руки на рус?" —… Apmēram divas stundas mūs noturēja zem lodēm. Mūs aizveda aiz dārzeņu kioska un nostādīja rindā. Spārdīja ar kājām, vairākas reizes pārmeklēja.(..) Mums atklāti pasacīja: «Jūs esat ķīlnieki, ja kādu no mums ķers lode, mēs jūs nogalināsim." Karavīru vecums bija ap trīsdesmit gadu, sejas apaugušas, acīs — tukšs trulums. Ar vienu vārdu — zvēriskums."
Gabils Musaoglu Ģilmanedovs (ekonomists, dz. 1968. g.):
„20. janvāra rītā pulksten 8 izgāju no mājas un kājām devos pa Tbilisi prospektu. Ceļā redzētais mani satrieca. Iepretim Saljanas kazarmām saskaitīju septiņus līķus (diviem bija norautas rokas, vienam — galva). Viens bija palicis iespiests starp autobusiem. Saskaitīju apmēram 20 sadragātas dažādu marku automašīnas.
21. janvārī ap pulksten 14—15 atkal gāju pa Tbilisi prospektu. Vietā, kur bija nogalinātie, izklājušas puķes, stāvēja un raudāja sievietes. Apkārt, kā ņirgādamies par ļaužu izbailēm, izaicinoši braukāja tanki. Kāds neizturēja un kaut ko izkliedza uz tanku pusi. Tūlīt no tankiem atklāja uguni. Pēc tam izbiedētie un pie zemes pieplakušie cilvēki tika apstrādāti ar nūjām un automātu laidēm. Kad izteicu savu nicinājumu, mani aizvilka pie komandieriem. Mani lamāja, draudēja nošaut, spārdīja ar kājām un sadauzītu pameta. Tagad guļu slimnīcā. Ar astoņām lauztām ribām."
9. aprīlis Tbilisi. 20. janvāris Baku… Bet Latvijā pareizticīgo Ziemassvētku gaismā un latviešu tautas kapraču alkšņu, dīmaņu, aļeksejevu utt. aizsegā atskan jau pavisam atklāti, ka Latvijai jābūt bez latviešiem.
Pēters Brūveris
