Sociālisms un mafija
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Intervija ar laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» kriminālpublicistu PSRS tautas deputātu Juriju Ščekočihinu
Mūsu saruna notika Kremļa Kongresu pilī 1990. gada 21. decembrī, kad Pugo un Jazova lēmums par armijas un milicijas kopīgo patrulēšanu PSRS pilsētu ielās vēl bija seifā un nesatrauca miljonu prātus. Arī abu ministru asinsdarbi vēl bija nākotnē.
— Kādas, tavuprāt, ir atšķirības starp Rietumu mafiju un padomju organizēto noziedzību?
— Civilizētajās valstīs noziedzība «pārtiek» no cilvēku netikumiem — narkomānijas, prostitūcijas, spēļu namiem. Mūsu mafija ir valsts sistēma, un cīnīties ar to nav iespējams. Tai ar mierīgu sirdi ir jādod vieta sabiedrībā. Un nevajag gausties par tā saukto ēnu ekonomiku, par ēnu miljonāriem. Visa normālā, funkcionējošā ekonomika ir ēnu ekonomika. To ir nepieciešams steidzami legalizēt, izņemot peļņu, kas saistīta ar noziedzību.
Pirms pieciem gadiem savrupmājā Ļeņingradas apgabalā apciemoju savu paziņu, bijušo autobraucēju, tagad — miljonāru. Viņam bija savs mersedess, apsardze. Viņš pārzināja tirgus konjunktūru daudzās savienības pilsētās. Pavēris grāmatu skapi, viņš mani ieveda telpā, kur bija džinsu šūšanas darbnīca. Tas nav noziegums — pagrīdes ekonomika. Viņu varētu saukt pie atbildības tikai par «Levis» firmas zīmes izmantošanu. Lai dabūtu audumu, bija jāpiekukuļo audumu fabrikas vadība. Džinsus pārdeva par 200 rubļiem, veda uz Sibīriju, kur pēc tiem bija lielāks pieprasījums. Kad sākās perestroika, viņš uzrakstīja vēstuli Gorbačovam. Mihail Sergejevič! Es daru to un to, dodiet man iespēju strādāt brīvi un atklāti! Es vairs negribu būt pagrīdē. Atbilde, kā saproti, nav saņemta.
Tagad paplašināsim šo loku. «Lielās peļņas» jomā ir iesaistīti ne tikai izpildītāji un strādātāji, bet arī milzīgs skaits cilvēku, kas, būdami valsts amatos, atrodas mafijas gādībā. Rietumos mafijas līdzekļus iegulda pagrīdes ražotņu attīstīšanā, turpretī Padomju Savienībā — kukuļdošanā. Kāpēc «obkomu» un «gorkomu» pirmie sekretāri, aizgājuši pensijā, nepaliek savā pilsētā, bet dodas uz Maskavu? Viņi saprot, ka pilsētnieki vai rajona iedzīvotāji nepiedos šeit pastrādātās noziedzības.
Es smejos, kad lasu avīzēs VDK paziņojumus par to, ka ir sagūstīti kārtējie reketieri. Tie taču ir kucēni. Kāds mans draugs, kas taisa jahtas, atzinās: «Man nospļauties par reketieriem, es no viņiem atpirkšos. Daudz vairāk mani uztrauc valsts rekets, sprunguļi, ko liek riteņos partijas un padomju ierēdņi.»
— Cik lielā mērā politiskā mafija saaugusi ar saimniecisko?
— Šīs struktūras bieži dublējas. Kāpēc dažus tik ļoti uztrauc tirgus ieviešana? Tāpēc ka sociālismā preci «virza» nevis tirgus, bet gan ierēdnis. Liela amatvīra paraksts maksā lielu naudu — lai tikai prece aiziet turp, kur vajag. Kad pirms diviem gadiem publicēja manu pirmo rakstu par mafiju, partijas ierēdņi sacēla brēku: «To Ščekočihins pats ir izdomājis!» Tagad šie paši cilvēki klaigā par mafijas bīstamību. Viņi saprot, ka tā var efektīvi apmuļķot un iebaidīt tautu.
Padomju Savienībā kukuļus lielākoties piešķir nevis cilvēks, bet gan valsts. Tā veidojas jauna šķira. Tie ir cilvēki ar privilēģijām, kādas neizmanto nekur citur pasaulē. Bijušā aizsardzības ministra Ustinova ģimenei, piemēram, joprojām pieder savrupmāja ar dārzu divu hektāru platībā. Iedomājaties, kas notiktu, ja ASV prezidents, aizgājis no amata, atstātu saviem radagabaliem Balto namu?! Tad jau Vašingtona būtu pilna ar šiem White House!
Savulaik rakstīju par Kunajevu. Viņam Maskavas centrā bija māja, kurā neviens nedzīvoja. Lai Kunajevu iepriecinātu dzimšanas dienā, Kazahijas banka maksāja un PSRS pilnvarotais Francijā nopirka Šveices pulksteni. Pēc tam to norakstīja. Nē, tas nebija kukulis! Tā bija dāvaniņa, kas izmaksāja 40 000 franku.
Ciemodamies pie kādas Minesotas štata pilsētiņas gubernatora, uzklausīju viņa kreņķēšanos: «Avīžnieki mani ir noēduši, jo, būdams Eiropā, viesnīcas numuru īrēju par 100 dolāriem diennaktī. Viņi pārmet, ka es esot izniekojis nodokļu maksātāju naudu. Pat tēvs, fermeris, atsūtījis vēstuli: «Dēls, nedari man kaunu!» Savukārt mūsu valstī nevienam nekad neienāks prātā maksāt pašam par sevi.»
— Vai tu pieļauj domu, ka reāli valsti pārvalda nevis Gorbačovs, bet gan, teiksim, kāds nepazīstams cilvēks ar gaļas cirtēja intelektu?
— Man ir tāda izjūta, ka valsti nepārvalda neviens. Tā «iet» pati no sevis. PSRS mafijai nav viena vienīga krusttēva, tā ir simtgalvaina. Mēs dzīvojam pašdarbīgā sistēmā, mašīnā, kurā griežas milzu zobrati. Var noķert vienu, desmit, trīssimt noziedznieku. Taču joprojām valdīs likumi, kas gatavos jaunus noziedzniekus. Sokolovam, Jeļisejevas veikala direktoram, piesprieda nāvessodu. Viņa vietā norīkoja citus, un arī tie pēc kāda laika stājās tiesas priekšā. Sociālisma sistēma ir mafijas sistēma. Es pat domāju, ka kādu dienu Krievijā visu varu sagrābs mafija.
Hruščovs savās atmiņās, rakstot par saviesībām pie Staļina, ir atklājis mafijas psiholoģijas valdošo lomu. Arī valsts visaugstākajā līmenī ir tie paši principi: asinszvērests par uzticību vienīgajam vadonim, gatavība atdot tam visu, pat savu mīļāko.
Neapšaubāmi, arī Rietumos noziedznieki mēģina ietekmēt politiku, uzpērk tiesnešus un politiskos līderus. Taču to stipri kavē preses brīvība, stiprs parlaments. Amerikā, piemēram, par Augstākās tiesas locekli nevarēja kļūt cilvēks, kas 17 gadu vecumā ticis pieķerts, smēķējam marihuānu.
Iepazinos ar to cilvēku vārdiem, kas tiek atbrīvoti no PSRS Augstākās Padomes locekļu pienākumiem. Grosu, bijušais Moldovas vadītājs, tagad ir Agrorūpniecības kompleksa padomnieks PSRS sūtniecībā Meksikā. Arutjunjans, bijušais kompartijas pirmais sekretārs, ir konsuls Kasablankā. Sistēmai vienmēr ir iespēja izglābt savus cilvēkus.
— Šķiet, ka komunistiem sestā panta atcelšana diez ko neskādē — viņi saglabā reālu varu acij slēptākajās padomju mafijas struktūrās.
— Runa nav tikai par partiju. Nedrīkst nerēķināties ar rūpnīcu un sovhozu saimniekiem. Pēdējie būtībā ir muižnieki, kas cīnās pret zemes atdošanu zemniekiem. Starp citu, tagadējā situācija Krievijā stipri vien atgādina pagājušo gadsimtu. Tās pašas problēmas — tieslietu reforma, zemes reforma, pārvaldes reforma, tāda pati saspringtība sabiedrībā.
Pats grūtākais ir mūsu psiholoģijas, nevis dažādu nosaukumu maiņa. Polijā, piemēram, sabiedrība jau bijusi salauzta. Tas pats gaida arī mūs.
Dažkārt man liekas, ka mūsu valsts ir Austrālija, uz kurieni savulaik izsūtīti visi noziedznieki no Anglijas. Tāpēc Anglija tagad ir ļoti labklājīga valsts.
— Domājams, lielā saimnieciskā mafija ieinteresēta darboties nedalāmā savienībā — tātad haosā.
— Noziedzīgajā pasaulē ir samērā maz iekšēju konfliktu. Tur nav krievu un latviešu, armēņu un azerbaidžāņu. Mani uztrauc, ka pašreizējā republiku atvienošanās procesā netiek veidotas policiju sadarbības struktūras. Uz šā fona var pieaugt vardarbīgā noziedzība, kas nešķiro komunistus un liberāļus, sievietes un bērnus. Uzskatu, ka nepieciešams izveidot tādu kā pašmāju federālās izlūkošanas pārvaldi kompleksai cīņai ar starprepubliku mafiju. Turklāt ir vajadzīga arī stipra municipālā policija, kas pakļautos tikai vietējai varai.
— Kāpēc, tavuprāt, no darba ir atlaists Bakatins, iepriekšējais PSRS iekšlietu ministrs?
— Centram nepatika, ka viņš bija pārlieku liberāls pret Baltijas republikām. Mainīt trīs ministrus piecu gadu laikā — tas ir šausmīgi. Milicijas virsvadībā jau atkal ir divi neprofesionāļi. Tas ir sociālisma iekarojums: šodien cilvēks vada pirti, rīt — jau kultūras namu. Un, lai saka, ko teikdams, Pugo par savu lielo pieredzi, kas gūta Drošības komitejā, VDK un milicijas sistēmas ir ļoti atšķirīgas. Starp citu, arī «stūra mājā» Pugo — komjaunietis — neapliecināja sevi kā profesionālis.
— Vai bieži tavu rakstošā privātdetektīva darbu ir pārtraukuši zvani no augšas?
— Daudzkārt. Agrāk. Tagad viņi baidās. Es vairāk uztraucos nevis par to, ka kāds mani varētu piekaut, bet — kā nostrādās ķēdīte līdz Kremlim. Tā bija apturēts mans raksts «Četrus mēnešus pēc vētras». Tagad jau ir brīvāk. Kad kāds augsts čekists neļāva publicēt manu rakstu par VDK slepeno operāciju Ļeņingradā, rakstīju Gorbačovam, Krjučkovam. Līdzēja.
— Un draudi?
— Lielākoties tās ir leģendas. Reiz, kad es ielidoju Čikāgā, mans sagaidītājs profesors Džons Bušners bālā ģīmī vaicāja: «Jura, vai tu esi dzīvs?» Atbildēju, ka esmu ne tikai dzīvs, bet arī Čikāgā, stāvu viņa priekšā. Izrādās, «New York Times» publicējusi rakstu, kurā apgalvots, ka mani medījot Maskavas mafija.
Taču nekad nevar zināt, kas būs tas dzērājs, kurš tevi sagaidīs vārtrūmē.
— Un tāpēc tu nodrošinoties nolēmi kļūt par PSRS tautas deputātu?
— Tas ir pārpratums. Man piezvanīja jauni puiši no Luganskas, kur nekad neesmu bijis, un piedāvāja balotēties. Aizbraucu, iepazinos, viņi man šķita simpātiski, un… pārējo tu zini.
Intervējis Juris Laksovs
