Kā atrast jaunu kapsētu?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Rīga drīz būšot miljona pilsēta. Ikviens no jauno namu kvartāliem ir lielāks par mazu pilsētu…
Līdz ar namiem aug arī kapsētas. Bet atšķirībā no dzīvajiem, kas gaida dzīvokļus, aizgājējiem nav laika stāvēt rindā pie mūža mājas. Lielie kapi jau sen ir slēgti. Pēdējās brīvās vietas aizpildās arī Mežaparka apkārtnē. Plašumi pavērās, kad pilsētas rīcībā nodeva Ulbrokas kapsētu — tagad arī tā būs pilna līdz malām. Varbūt situāciju uzlabotu krematorijas celtniecība? Kaut mūsu senči laikam nākuši no Baltiszānas Indijā, latviešiem izzudusi mirušo sadedzināšanas tradīcija, kas Austrumiem raksturīga. Dedzīgi kremācijas piekritēji nav arī pārējie rīdzinieki — to nav iecienījušas tautas, kuras atzīst krustu.
Meklējot vietu jaunajiem kapiem, īpašu uzmanību izpelnījās Rīgas rajons — tuvākais kaimiņš, kas iekļauj Rīgu slaidā puslokā. lespējams, ka svarīgajā lemšanas brīdī speciālistiem pa rokai gadījās aizsargājamo dabas teritoriju saraksts, un viņi izvēlējās Beberbeķus. Neraugoties uz to, ka turpat atrodas Beberbeķu dabas parks. Neraugoties uz to, ka šis apvidus ietilpst Rīgas zaļajā zonā, tātad ir divkārt saudzējams. Uzzinājuši par šādu izvēli, «cēlās kājās» Babītes ciema iedzīvotāji, sakās mūsu apstākļos tik ierastā un mīļā iesniegumu, vēstuļu un protestu kauja. Izraidīti no Beberbeķiem, meklētāji ķērās klāt nākošajai aizsargājamajai teritorijai (izpatīkot aizstāvjiem, šoreiz nesaukšu to vārdā). Šī kauja sākās ar izlūkošanu. Kādā jaukā dienā lauku mājās parādījās saderīgs pāris — vīrietis un sieviete — un teica, ka pārstāvot kooperatīvu ar tādu kā latīnisku nosaukumu. Tūliņ arī pagrūda vietējiem zem deguna baltu papīra lapu: «Jūs tikai parakstiet! Mēs uzcelsim veikalu, kafejnīcu, telefona centrāli, visu, visu, kā jums tagad trūkst!» Lauciniekiem tiešām trūka gan veikala, gan sakaru nodaļas, gan ambulances… Trūka arī piesardzības. Naivie, labie lauku cilvēki rindoja parakstu zem paraksta. Vēl mirklis un nelūgtie «aģitatori» par tādu izdošanos būtu no prieka lēkuši gaisā, taču… sadzirduši balsu murdoņu, viņi devās uz tuvējo ēku, kurā bija sapulcējušies cilvēku piecdesmit. Pamatīgs ķēriens! Bet abi ieskrēja kā circeņi pelnos — tur notika LTF vietējās organizācijas sanāksme. Ar to pašu beidzās šī pāra «odiseja» pa lauku lielceļiem.
Līdz ar to beidzās kapsētas meklējumu traģikomiskā daļa, bet nopietnā vēl turpinās. Vēl nav dzirdēts, ka Rīgai būtu piešķirta jauna kapsēta.
Braucot uz Mežaparku, esmu ievērojis garu sētu ar sarkanām zvaigznēm — tā stiepjas gar tramvaja sliedēm un liepu aleju gandrīz kilometru. Pārblīvētajai Rīgai raksturīgas augstceltnes aiz sētas nebija manāmas. Vai kādreiz tur nebija plānots Meža kapu turpinājums? Lai gūtu skaidrību, devos pie arhitekta Eižena Upmaļa. Lūk, ko viņš pastāstīja:
— Gadsimta pirmajā trešdaļā Rīga bija vismaz divreiz mazāka. Kapos vietas pietika, tālejoši plāni toreiz nebija vajadzīgi. Taču šodien veidot jaunu kapsētu tuvu pilsētas centram būtu bīstami rīdzinieku veselībai. Pirms izvēlamies vietu jaunai kapsētai, jāpieaicina speciālisti. Vispirms ģeologi. Viņi izvēlētajā vietā nosaka iežu sastāvu un gruntsūdens līmeni, noskaidro, uz kurieni plūst gan gruntsūdens, gan tuvējās upītes vai grāvji. Jāņem vērā arī ārstu epidemiologu secinājumi. Nopietna kļūda tiek pieļauta arī tad, ja neprasa padomu ainavu speciālistiem un dabas sargiem. Atrast vietu jauniem kapiem ir visai sarežģīti.
Žēl, bet arī E. Upmalis nevarēja pateikt, kur rīdziniekiem varētu ierīkot pēdējās atdusas vietu. Jāmeklē. Un jādomā! Jo esmu dzirdējis aicinājumus — ķersimies klāt parkiem, liegumiem, pat rezervātiem, ja situācija to prasa! Citādi nāksies aizgājējus vest ļoti tālu aiz pilsētas robežām. Nu un tad? Vai aizbraukt līdz Beberbeķierri vai Ulbrokai cauri visai Rīgai ir vieglāk aizkļūt, piemēram, līdz Pleskavas šosejas 50. kilometram? Palūkojieties uz cilvēku pūļiem, kas piektdienas vakarā izbrauc uz vasarnīcu kooperatīviem pilsētas apkārtnē. Četrdesmit un sešdesmit kilometrus no Rīgas! Šajā gadījumā par attālumu nesūdzas neviens. Un, vismaz vārdos, visi piekritīs, ka savu tuvinieku piemiņai esam gatavi veltīt vēl vairāk. Tātad vēlreiz — jāmeklē!
Arvīds Plaudis
