Par kritisko kritiku
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēdējā laikā vērojama pastiprināta vainīgo meklēšana informācijas līdzekļu sfērā, arī «Labvakar» nonācis apšaudes joslā.
Ar pilnu atbildību pasvītroju un uzsveru, ka TV raidījums «Labvakar» man un manai ģimenei ir ļoti gaidīts un tajos svētdienas vakaros, kad uzstājas jaukais trio (tā viņus vēstulē nosauc skatītāja Gaņģe), allaž cenšos būt mājās, neeju pie zvanoša telefona, nepieņemu viesus, viņi jau ir pie manis un skatos šīs tautā pašlaik visiecienītākās mazā ekrāna operatīvās žurnālistikas paraugstundas ar patiesu interesi un gandarījumu.
Kur slēpjas trīs puišu — Ojāra Rubeņa, Edvīna Inkēna un Jāņa Šipkēvica — panākumu fenomens? Ir taču arī daudzas citas interesantas pārraides («Apvārsnis», «Mozaīka» utt.), Rīgas telestudijas sniegums nenoliedzami kļūst arvien saturīgāks un emocionālāks. Par to paldies arī televīzijas vadībai. Ja agrāk es pie televizora pavadīju labi ja stundu nedēļā un man īsumā šis mūsu gadsimta brīnums praktiski neeksistēja, tad pēdējā laikā situācija ir kardināli izmainījusies. Un tomēr — kādēļ tieši «Labvakar»?
Mēģinot analizēt, atklāju, ka man galvenais ir raidījuma dalībnieku godīgums, patiesā atklātība un ieinteresētība, spēja būt cilvēcīgi tiešiem. Tikai otrā plānā seko viņu sniegtais izziņas materiāls un aktualitātes. Pieņemu, ka skatītāju vairākumam šis iedalījums varētu būt citāds, pat pilnīgi otrāds — viņi vairāk alkst pēc jaunā, pēc problēmu uzstādījuma un izklāsta. Arī man tas nav mazsvarīgi un tomēr, kā jau teicu, pirmajā vietā izvirzās tieši vispārcilvēciskais, kā mums tik ļoti pietrūka garus gadus. Agrāk bieži vērojamā izrediģētā vienmuļība, sen zināmu viltus frāžu malšana un skaidri saskatāmā (ekrāns šai ziņā ir nežēlīgs) vienaldzība pret paša teikto, viskrasāk un tiešāk izbeidzās — cerams, uz visiem laikiem — ar «Labvakar» parādīšanos. Mūsu priekšā beidzot ir dzīvi, par savu misiju, par Latvijas un visas mūsu valsts nākotni no sirds stāvoši cilvēki, kas patiešām ar abām kājām izkāpuši no pagātnes pīļu dīķa rāmi glumās un remdenās bedres.
Mūsu televīzijā šādas pārraides ir jaunums. Ārzemēs tā ir sena un pierasta tradīcija, saukta arī par revolvertipa žurnālistiku. Taču mūsu puiši stāv pakāpi augstāk par daudziem ārzemju teležurnālistiem. Jo viņi ne tikai ziņo par aktualitātēm, bet pārdzīvo tās kā savējās. Tā nav tikai profesionalitāte, tā ir tautas sirdsapziņa un to nevar neredzēt. Laikmets ir atradis savus izteicējus.
«Labvakar» saņem tūkstošiem vēstuļu, zem daudzām ir desmitiem, pat simtiem parakstu. Parasti tās sākas ar vārdiem: «Sūtām jums, «Labvakar» veidotāji, visdziļāko pateicību», «Vissirsnīgākais paldies Jums. Jūs esat tie. kas pirmie sāka runāt droši un atklāti». «Esam ļoti pateicīgi Jums par šo raidījumu un ar nepacietību gaidām katru nākošo», «Mēs, apakšā parakstījušies, no visas sirds atbalstam programmas «Labvakar» centienus palīdzēt ātrākai pārbūves realizācijai mūsu republikā. Tā turpināt!»
Līdzīgas atziņas iespējams citēt bez gala. Tās izteikuši ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki. Varu tikai pievienoties augstāk minētajam.
Pieminot raidījumu saturu, jāuzteic lielā operativitāte un spēja izvēlēties tēmas, kas tiešām ir būtiskas un aptver visdažādākās mūsu šodienas un nesenās vēstures parādības. Skatītājs nereti tieši ar «Labvakar» starpniecību uzzina patiesību par daudziem jautājumiem, kas saviļņo sabiedrību un netiek pieminēti vai sīkāk atspoguļoti presē. Tas attiecas kā uz republikas dzīvi, tā notikumiem Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā un citur. Šai ziņā raidījuma veidotāji veic ārkārtīgi svarīgu darbu, jo palīdz stabilizēt situāciju un novērš «viena tante teica» līmenī klīstošās valodas. Nekas nav tik nevēlams kā dažādas baumas, par kurām klusē oficiālas personas, pēc veciem stereotipiem maldīgi domājot, ka labāk izlikties, it kā nekas nebūtu noticis — gan jau tauta neko neuzzinās. Tāda nostāja ir lāča pakalpojums pārbūvei un vēl vairāk sasprindzina sabiedrisko atmosfēru.
Arī tie fakti, kas it kā saistīti tikai ar atsevišķa cilvēka likteni, vienmēr noved pie plašiem secinājumiem, aiz atsevišķā slēpjas kopējas būtiskas problēmas. Gadījuma rakstura parādību apspriešana «Labvakaram» nav raksturīga. Kaut vai konflikts ap milicijas seržantu Armandu Māliņu, kuru viņa darbabiedri nosodīja par vēlēšanos iestāties Tautas frontē un partijas un komjaunatnes organizācijas pieņēma lēmumu (absolūti nelikumīgu!), ka cilvēks, kas iestājas TF, nedrīkst strādāt iekšlietu orgānos. Pie tam mēs zinām un ir oficiāli paziņots, ka Latvijas KP CK uzskata LTF par palīgu pārbūves darbā. Te uznirst pirmajā mirkli diezgan grūti aptverama, bet gluži loģiska doma: ja nu reiz milicijai jābūt tik neitrālai un sterilai, tad, mīļie biedri miliči, stājieties ārā arī no partijas un komjaunatnes! Kā tad jūs aizturēsit likumpārkāpēju komjaunieti, esat taču no vienas organizācijas? Varbūt laidīsiet viņu vaļā? Nesmuki gan tā, gan šitā. Redziet, cik tālu var aizdomāties, ja vadās no attiecīgās milicijas daļas pārapzinīgās neitralitātes un pārsteidzīgajiem lēmumiem.
Tiesiskā valsti, kādu mēs pašlaik cenšamies veidot, jāvalda vienīgi un tikai saprātīgam likumam, kas vienāds visiem — komunistiem, miličiem un LTF biedriem. Un likumus nevar aizstāt ar sapulču lēmumiem.
Ar tādām un līdzīgām neordinārām situācijām nebaidās saskarties raidījuma «Labvakar» veidotāji. Bet šādi samezglojumi mūsdienu pārmaiņu laikos uznirst ik uz soļa un tos apiet nedrīkst, tieši otrādi — neko neslēpjot, viss ir atklāti jāizrunā. Un te nu atklājas, cik ļoti daži cilvēki vēl baidās no atklātības un demokrātijas, cik ļoti to nesaprot vai pārprot. Tieši viņi sastāda to skatītāju daļu, kas jūt sev apdraudējumu, atskanot no ekrāna sveicienam «Labvakar!».
Arī šajā aspektā saskatāma raidījuma ārkārtīgā nepieciešamība un nozīme pārbūves procesā. Būtībā katrs šāds uzbrukums ir reizē «Labvakar» uzteikums, puiši var būt gandarīti, ka viņi nestrādā veltīgi. Pretinieks jūtas atmaskots un pretojas, kā jau tas pretiniekam jādara. Diemžēl reizēm šie pretinieki ir visai iespaidīga stagnātu slāņa pārstāvji un labi iemācījušies sitienus zem jostas vietas.
Ļoti iespējams, ka daži «Labvakar» nedraugi no vecās gvardes, jaunību, pagrīdi un cietumā nosēdētos gadus atcerēdamies, uztraucas ne jau sava krēsla vai personiskās labklājības dēļ, bet sāpīgi pārdzīvo to kļūdu un noziegumu atmaskojumu, kas saistās ar viņu aktīvās darbības laiku. Viņi krīt stresā un nespēj vairs nakti mierīgi aizmigt, uzskatot atklātību par uzbrukumu idejai un sapnim. Jā — ir smagi un sāpīgi, bet tāda nu ir realitāte un pie tās nav vainojams «Labvakar».
Mūsu republikas krieviski runājošo iedzīvotāju lielākā daļa galvenokārt vadās no baumām un patiesībā nekā noteikta par «Labvakar» pārraidi nezina, viņiem tā ir aizdomīgs «melnais plankums», no kura nākot kaut kāda kaitīga nacionālistiska ievirze. Nedomāju, ka nesen sāktais sinhronais tulkojums galīgi spēj izkliedēt šo nezināšanu. Jo tas nekad nav un nevar būt pilnīgi adekvāts un precīzs. Pārpratumi vienmēr iespējami, vienmēr kaut kas pazūd. Un «kvēlie internacionālisti» uztur spēkā savus miglainos apvainojumus, balstoties tieši uz sīkām neprecizitātēm un pārpratumiem. Arī uz meliem.
Jā, «Labvakar» puišiem nav viegli, bet viņi šo darbu sākuši ne jau sava viegluma vai popularitātes dēļ. Mērķi ir nesavtīgi un gaiši — spilgts piemērs jēdzienam «kalpot» šā vārda visplašākajā nozīmē. Kalpot idejai, tautai, progresam, nākotnei, neprasot, kas man par to būs. Vai neskan par augstu? Domāju, ka nē. Tik bieži veltīgi, melīgi lietotais vārds šoreiz ir vietā. Ne jau velti viņiem pateicas tūkstošiem cilvēku — gan skolēni un pensionāri, gan strādnieki un Inteliģence. Šie cilvēki no raidījuma smeļas ticību atjaunotnei, patiesa vārda nemirstībai, tā paliekot stiprāki paši.
Nē, es nevēlos pārāk idealizēt. Kādu laiku tā īsti nevarēja pieņemt Šipkēvicu (lai Jānis man piedod!), viņš šajā trio, manuprāt, mazliet disonēja. Pavisam godīgi sakot, radās iespaids, ka starp diviem intelektuāliem un kultūras cilvēkiem ieklīdis lāga zēns no «roka» pasaulītes. Ar katru nākošo raidījumu šī atšķirība mazinājās. Vai nu biedrs Šipkēvics ļoti strauji izauga, vai – gluži vienkārši — iemācījās sevi atklāt arī citās plāksnēs, kas sākumā viņam tik labi nepadevās.
Tā vai citādi — pašlaik lielas starpības nejutu — trio kļuvis savā līmeni stipri monolīts.
Zinu arī to, ka jaukais trio dažreiz patiešām šur tur ne visu pasaka līdz galam, pielaiž tās neprecizitātes, kas tā ielīksmo viņu nelabvēļus, piemirst nosaukt kādu niansīti, kāda «svarīga» lēmuma eksistenci vai kāda biedra vārdu. Taču tie ir un paliek pārpratumi, kas šādos operatīvos raidījumos ir neizbēgami.
Tie, kas «Labvakar» puišiem pārmet it kā subjektīvu, vienpusīgu pieeju un sava viedokļa uzsvēršanu, pieprasot kaut kādu bezpersonisku, vienīgi pareizo un visiem patīkamo viedokli, aizmirst, ka paši varbūt ir desmitreiz ietiepīgāki, aizstāvot savas pozīcijas, kas raksturojas ar noklusēšanu piegludināšanu un ierasto frāzīšu čalošanu.
Cilvēks nevar un nedrīkst būt bezpersonisks. Ja viņš sevi ciena un necieš izlikšanos. Katram ir savs viedoklis un savs vērtējums. Protams, jābalstās uz faktiem, un ne jau O. Rubenis vai E. Inkēns vainīgi, ja šie fakti bieži vien stipri atšķiras no tās pozitīvās ainas, kādu vēlas redzēt daudzi funkcionāri un priekšnieki. Vienmēr pastāvēs vispārcilvēciskā, ētikas diktētā patiesība un birokrātu diplomātijas patiesība. Pēdējo mēs esam jau atēdušies, tādēļ burtiski alkstam pēc no sirds un atklāti teikta vārda. Cilvēki vēlas viedokli, nevis viedokļa trūkumu.
Rezumējot arī es pilnīgi pievienojos jau izteiktajiem priekšlikumiem izvirzīt O. Rubeni, E. Inkēnu un J. Šipkēvicu republikas komjaunatnes prēmijai. Viņu vārdiem vēl jāpievieno režisori Mārtiņš Jurjāns, Juris Vaičūns un operators Haralds Apogs. Jo būtībā tā taču ir viena komanda. Neesmu vācis parakstus, bet skaidri zinu, ka mani atbalsta rakstnieku vairākums.
Andrejs Dripe,
LĻKJS prēmijas laureāts, LTF biedrs
