Barikādes tiek nojauktas, lai dzīvo barikādes?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kāpēc gan par mūsu pirmo nedēļu uz barikādēm gribas teikt — bija? It kā nekas vairs nedraudētu. It kā viss būtu beidzies. Nē, viss turpinās, tikai katram atkal jāatrod sava vieta. Šobrīd izzudusi baiļu izjūta (nav tiesa, ka bailes ir nodevība, bailes ir tik cilvēciskas), kuplākajās tautas pulcēšanās vietās ienākusi pat tāda kā festivāla gaisotne. (Kurā brīdī līdzpiedalīšanās atbildība kļūst par līdzpiedalīšanās prieku?) Skaidrs gan ir arī tas, ka festivālus taisa sienāži. Bet Sargi joprojām kurina ugunskurus un ceļ jaunas barikādes. No betona.
Vai sestdiena nebija garīgās spriedzes krituma diena tautas kopizjūtā? Doma laukumā skanēja sēru melodijas, Roberta Mūrnieka pēdējo gaitu pieminot. Bet turpat blakus — arī laika un vietas banālās formas. Kāda ekskursantu grupa, kas ierasti fotografējas uz Doma baznīcas fona. Andelmaņi. Interesenti. Aizvien skaidrāk un skaidrāk kļuva redzami tie, kas te augas dienas un naktis ir Sargi, un tie, kas, plānās, firmīgās drēbēs sapucējušies, nāk pašpacierēt. (Uz ielas dzirdēts jautājums: "Kur šovakar iesim paēst?", kāda tīņa sajūsmas sauciens: "Smēķus dod!") Un tie, kas viegli līgojas ziemas vējā… Un teātrī "Kabata", kur nepārtraukti tika vārīta tēja un smērētas maizītes, kādam aktierim pazudusi džinsa jaka… Es iedomājos šālaika zagļus. Es iedomājos tos veselos, stipros, tos, kas ir bez darba un — pie televizoriem… Jādomā arī par visiem mīļajiem, varonīgajiem cilvēkiem — gan tiem, kas pulcējās laukumā un citur, gan īpaši par tiem, kas saprata, ka kādam jābūt arī tālākajās, vientuļajās vietās — bez skatuves un estrādes māksliniekiem. Jādomā par tiem, kas sūtīja pārtiku, kas vārīja tēju, jādomā par šoferiem, kas diennaktis pavadīja mašīnu kabīnēs. Jādomā par visiem tiem, kas klusi darīja savus darbus.
Laiks turpina mutuļot. Aizvien skaidrāk top redzams viss, kas mums ir. Jā, arī sārņi tiek uzmesti virspusē. Bet…
Ieva Raiskuma
