Vienā laivā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Saimnieciskā patstāvība balstās uz ekonomikas likumiem: republikas, tās pilsētu, rajonu ienākumi (tātad iedzīvotāju labklājības un kultūras līmenis) ir tieši proporcionāli kopējiem darba rezultātiem. Labāk strādāsim — labāk dzīvosim. Un otrādi (tas galvenais!). Ja visi sēdēsim vienā laivā — katrs būs ieinteresēts novērst vismazāko sūci, skatīsies, lai to dara arī līdzās strādājošais.
Ekonomiskajam mehānismam jānodrošina princips: kas izdevīgs vienam cilvēkam — ir izdevīgs uzņēmumam, iestādei; kas izdevīgs uzņēmumam — ir izdevīgs rajonam, republikai; kas izdevīgs vienai republikai — izdevīgs arī citām; kas izdevīgs republikām — izdevīgs visai valstij.
Reģionālā ekonomiskā patstāvība bieži tiek nosaukta par saimniecisko aprēķinu. Šo terminu saturs, stingri ņemot, nav vienāds, tomēr jautājumam galvenokārt ir teorētiska nozīme.
Bet viens no pirmajiem praktiskas nozīmes jautājumiem ir — kam pieder tiesības lemt par republikas dabas un darba resursu izmantošanu. Atbilde, mūsuprāt, var būt tikai viena: republikas Augstākajai Padomei un padomju varas orgāniem; Ministru Padomei, izpildkomitejām. Tiesības izmantot resursus tiek piešķirtas uzņēmumiem, saimniecībām, iestādēm, kooperatīviem, individuālajiem lietotājiem uz ekonomiski pamatotiem ilgtermiņa līgumiem. Uzņēmumi un iestādes darbojas pēc saimnieciskā aprēķina principiem, ir ekonomiski pilnīgi patstāvīgi, bet no saviem ienākumiem maksā republikai noteiktus nodokļus un maksas par visiem izmantotajiem resursiem.
Sevišķa nepieciešamība ir katram uzņēmumam, iestādei pāriet uz saimniecisko patstāvību, pašfinansēšanos. pilnu saimniecisko aprēķinu. Nozaru iestāžu diktāts, kaut neapstrīdami pierādījis savu neefektivitāti, tomēr funkcionē. Jo palikušas taču, kaut pārkristītas un nedaudz pārveidotas, arī pašas iestādes. Un galvenais — darbinieki, kuru amati piespiež tos būt birokrātiem, bet krēsli — ilgāk tajos palikt. Republikā pēc PSKP XXVII kongresa lēmumiem tiek pilnveidota vadības struktūra, samazināts ierēdņu skaits. Tomēr republikas iedzīvotāji joprojām nezina, cik darbinieku samazināts, cik pārgājuši strādāt ražošanā, cik — citos kantoros.
Liela nozīme uzņēmumu patstāvības veidošanā, darbības taktikā, kolektīva interešu formēšanā pieder tādam reālam, kaut arī nopeltam un neatzītam rādītājam kā preču produkcija. Tas ietver sevī ražošanas izdevumus. Jo tie lielāki, jo lielāks būs preču produkcijas apjoms. Var, protams, palielināt arī produkcijas izlaidi naturālajos rādītājos. Tālāk. Jo lielāki ražošanas izdevumi, lielāka cena, lielāks ražotās produkcijas apjoms rubļos, lielāka ir arī peļņa. Daļu no tās ieskaita valsts budžetā. Attiecīgi lielāku peļņu gūt ieinteresēti gan ražotāji, gan arī valsts, kaut arī šie peļņas rubļi ir tikai šķietami.
Arī mazumtirdzniecības cenu pamatā ir pašizmaksa: pie vairumtirdzniecības cenas tiek pieskaitīts apgrozījuma nodoklis un tirdzniecības pieskaitījumi. Tātad visa: uzņēmuma, sadales, noieta un tirdzniecības organizāciju peļņa atkarīga no mazumcenas. Jo tā lielāka, jo lielāka būs peļņa. Tikai šādā gadījumā neviens nav ieinteresēts izgatavot, glabāt, pārdot lētāku produkciju. Bet, izmantojot zinātnieku ieteikumus, uzņēmumos bieži vien var radīt arī lētāku un ne sliktāku produkciju. Ko darīt?
Mūsuprāt, pareizākā izeja — pāriet uz brīvi mainīgām cenām, kas būtu atkarīgas no pieprasījuma un piedāvājuma, ko tautas patēriņa precēm nosaka izgatavotājs un tirdzniecības organizācijas. Arī pēdējās taču darbojas pēc saimnieciskā aprēķina principiem. Sākt varētu ar tiem izstrādājumiem, kuri nav deficīts. Vienīgi ar nosacījumu, ka ne izgatavotājam, ne tirgotājam nedrīkst būt monopoltiesības. Tad divos blakus veikalos, piemēram, vienādiem rokas pulksteņiem, būs dažādas cenas. Uzņēmumi beidzot būs ieinteresēti ražot lētāku un labāku produkciju, tirgotāji tādu arī pārdot.
Tātad — vajadzīga neatkarīga organizācija, kura aizstāvētu patērētāju intereses, palīdzētu tiem tikt galā ar preču kvalitāti. Par to vēl līdz šim nav domāts.
Kā izmantot dabas bagātības, attīstīt uzņēmumus, rekonstruēt un būvēt jaunas ražotnes vai pat slēgt uzņēmumus — par to pēdējais vārds jāatstāj republikas varas orgāniem. Var iebilst, ka tas pazeminās centrālo orgānu lomu kopējā perspektīvajā attīstībā, kavēs visas valsts, starprepubliku un nozaru zinātniski tehnisko programmu realizāciju. Nē, jo attīstīsies preču — naudas attiecības. Lai iegādātos vajadzīgos resursus vai produkciju, būs nepieciešams pārdot šeit ražoto produkciju ārpus republikas. Bieži jau runāts, ka šobrīd vairāki mūsu republikas rūpniecības uzņēmumi ir nerentabli, visiem produkcijas veidiem nav drošu un stabilu noieta tirgu. Ekonomiskās vadības apstākļos neviens nenodrošinās produkcijas noietu, valsts pasūtījumi aptvers nelielu ražošanas apjomu. Saimnieciskajam aprēķinam nav raksturīgi jēdzieni: nesaimnieciskums, žēlastība. Tātad laikus, jau šodien, jādomā par produkcijas konkurētspēju valsts iekšējā un arī starptautiskajā tirgū.
Ražošanas attīstība, zinātniski tehniskais progress var bāzēties tikai uz ekonomiska izdevīguma un iespēju pamatiem, attīstīties ekonomiskas sacensības apstākļos. Tiesiskā valstī, kur saimnieciskais aprēķins ir noteicošais ekonomiskais faktors, arī ražošanas spēku izvietojums, zinātniski tehniskās programmas tiks realizētas uz ekonomiskas ieinteresētības, nevis administratīvās padotības pamatiem.
Republikas saimnieciskais aprēķins
Uzņēmuma ražošanas attīstību plāno tā speciālisti un kolektīvs. Plāno, zinot patērētāju vajadzības un pirktspējas, zinot, cik vajadzēs maksāt par dabas un darba resursiem, kādu peļņas daļu vajadzēs pārskaitīt republikas budžetā. Republikai jānosaka arī maksimālie dabas resursu izmantošanas limiti, diferencēta maksa par darbaspēku (vai nodoklis no darba algas). Maksa par darbaspēku regulēs ne tikai strādājošo skaitu uzņēmumos, iestādēs, bet arī ražošanas izvietojumu, produkcijas vai pakalpojumu veidu. Uzņēmumu vadītājiem, kas pieņem darbā strādniekus no citiem rajoniem (arī republikām), būtu jāsedz visi izdevumi, kas nepieciešami sociālo vajadzību apmierināšanai ne tikai strādniekam, bet arī viņa ģimenei. Ar nodokli jāapliek arī visas kopmītnes.
Zināmas šaubas rada pieņemtie piecgadu, desmitgadu cikli. Pareizāk būtu katru gadu sastādīt ražošanas plānu nākošajam gadam un arī tuvākajiem pieciem. Plānošanai jābūt secīgai, nevis lēcienveida. Jāmaina produkcijas sadale. Bet tās pamatā jāliek — līgumi. Tie (arī uz valsts pasūtījumiem) jāslēdz brīvi, konkurences apstākļos. Obligātai jābūt līguma izpildei. Valsts pasūtījumam jābūt visizdevīgākajam. Līgumi jāslēdz nevis ar valsts vai tās izpildorgāniem, bet gan ar tiešajiem pasūtītājiem. Teiktais vispirms attiecas uz tautas patēriņa precēm. Pakāpeniski jāsamazina valsts piegādes, kā arī valsts pasūtījumu apjoms. Jau ar nākamgadu samazināsies to īpatsvars: mašīnbūvē 25%, vieglajā rūpniecībā 30%, celtniecības materiālu rūpnīcām — 51%. Arī republikas vajadzības jāapmierina, nevis diktējot uzņēmumam, ko un cik ražot, bet gan to ekonomiski ieinteresējot. Nav šaubu, ka cenu veidošanā, preču apmaiņā noteicošais ir tirgus, pat izsole, tomēr vismaz pašreiz cenu veidošanā savs vārds jāparedz arī valsts organizācijām, citādi var rasties nesaskaņotība starp ienākumiem un izdevumiem.
Kardināli jāmaina algu politika. Algām, tarifu likmēm, štatu sarakstiem jābūt kolektīva un tā vadītāju pārziņā. Skolu, poliklīniku un līdzīgu iestāžu darbinieku algas vajadzētu noteikt republikas varas orgāniem. Nozaru administratīvo orgānu ziņā jāatstāj mērķprogrammas, tehniskās attīstības politika. Šo orgānu finansēšanai atstājami divi avoti: visiem vienādi atskaitījumi no peļņas (piemēram, 1—2% apmērā) un konkrēti saimnieciskie līgumi. Maksājumus budžetam, to ilgtermiņa normatīvus nosaka republikas varas orgāni.
Daļu no sava budžeta republikas pārskaita Savienības budžetā valsts aparāta uzturēšanai, valsts aizsardzībai, stratēģiski svarīgām mērķprogrammām, ekonomiskai palīdzībai atsevišķiem reģioniem (stihisku nelaimju gadījumā). Šo pārskaitījumu Savienības budžetā nosaka procentos no republikas budžeta ienākumiem, ko apspriež un apstiprina PSRS Augstākā Padome.
Nav šaubu, ka arvien lielāka nozīme būs ārējiem sakariem. Pilnīgi jānodrošina uzņēmumu tiesības šo sakaru organizēšanā, kas paredzētas Likumā par valsts uzņēmumu (apvienību). Tāpēc nepieciešams Vissavienības normatīvais akts, kas nosaka zinātnisko, organizatorisko un tirdzniecisko sakaru veidus, kurus reglamentē centralizēti valsts interesēs. Visa peļņa attiecīgajā valūtā jāsaņem uzņēmumam. Viņi izdara pārskaitījumu republikas budžetā, no kura savukārt tiek izdarīti maksājumi valsts budžetā. Lielākai peļņas daļai no 80 līdz 90% jāpaliek ražotāju rīcībā, lai brīvi izmantotu, arī pārdotu šo valūtu par līgumcenām. Būtu stimulējama kopēju uzņēmumu izveide. Tiem pirmajos darbības gados varētu samazināt nodokļus. Vajadzētu padomāt, kā tautas saimniecības, tūrisma un citu objektu izveidošanā iesaistīt ārzemju, to skaitā — latviešu, kapitālus.
Republikas ekonomisko un sociālo attīstību nosaka padomju vara, ko realizē Tautas deputātu padomes un to izpildorgāni. Vietējiem varas orgāniem jābūt pietiekami patstāvīgiem, tomēr līdztekus jānodrošina deputātu un iedzīvotāju operatīva un efektīva kontrole. Bet tajā pašā laikā padomju varas orgāniem republikā nevar būt komandtiesības ražošanā un tās organizācijā uzņēmumos, saimniecībās, iestādēs. Kolektīviem jābūt ekonomiski neatkarīgiem, tiesiski patstāvīgiem. Jādod tiesības iestāties vai izstāties no apvienībām, mainīt nozaru pakļautību, izmantot dažādas kooperācijas formas.
Tātad teritoriālajam saimniekošanas mehānismam ir divi vareni balsti: Tautas deputātu padomju lēmējtiesības un uzņēmumu kolektīvu patstāvība, kuru darbības metodes ir demokrātiskas un ekonomiskas.
Ir daži obligāti priekšnoteikumi, lai nebuksētu iesāktais. Vispirms — jāpaaugstina katra strādājošā politiskā un ekonomiskā kvalifikācija. Un, protams, pilsoniskā aktivitāte. Ekonomika jāmāca ģimenē, skolā (visās!), darbā. Jau šogad ekonomiskās izglītības, politmācību programmas jāsastāda individuāli, pieskaņojoties vajadzībām un klausītājiem. Līdz šim daudz esam runājuši par atsevišķu darbinieku kļūmēm saimnieciskajā, sociālajā un ekoloģiskajā jomā. Bet mēs paši taču viņus izvirzījām par deputātu kandidātiem, paši ievēlējām, un tikai formāli prasām viņu atskaiti vēlētājiem.
Vēl — trūkst galvenā, paša pirmā, ne ar ko neaizvietojamā — ekonomiskās un sociālās informācijas atklātuma. Mūsu apziņā un sirdi palicis kulta laika aizdomīgums un stagnācijai nepieciešamā noslēpumainība. Statistikas dati pašreiz vēl tādu informāciju nedod. Finanses, ražošana, peļņa un tās sadale, budžets un tā sadale, piegādes, sadale, ievedums un izvedums, sociālie līmeņi — tā ir informācija, kas nepieciešama, lai katrs deputāts un vēlētājs varētu objektīvi veidot savu pārliecību. Līdz šim neesam informēti pat par to, kā realizējas 1987. g. 17. jūlijā partijas un valsts vadītāju M. Gorbačova un N. Rižkova parakstītais lēmums par kardinālu statistikas uzlabošanu.
Efektīva republikas saimniekošanas mehānisma izstrāde atrodas tikai savā sākotnē, kad speciālisti, to grupas uz personiskiem svariem izsver domas, spriedumus, slēdzienus. Bet nevainosim lemjošos. Klusējošais vairākums savus konkrētos priekšlikumus vēl neizpauž. Katra jauna ideja, jaunievedums, pārbūve taču jāpārbauda pēc mēģinājumu un kļūmju metodes. Mopēdam to izdara stendā vai poligonā, saimniekošanas mehānismam — tautas apspriešanā, eksperimentā. Strīdā dzimst patiesība.
Vajadzīgs strīds!
K. Svilpe,
ekonomikas zinātņu kandidāts, Latvijas PSR ZA Ekonomikas institūta nodaļas vadītājs
L. Gerčikovs,
ražošanas apvienības «Dzintars» ģenerāldirektors
