Aleksandrs Laškovs. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Dārgie biedri, draugi, kongresa viesi!
Atļaujiet jūs sveikt daudzu tūkstošu kolektīva vārdā, kurš apvieno četrdesmit tautību cilvēkus, sveikt jūs kārtējā mūsu dzīves demokratizācijas posmā, kurš norisinās pārbūves un PSKP 19. konferences lēmumu izpildes gaismā. (Aplausi.)
Atļaujiet izteikt pateicību jums un orgkomitejai, kas neļāva izvērsties incidentam, diskriminācijai staļinisma garā, kas aizsākās debašu laikā.
Biedri, mums katram ir savs viedoklis, taču izteikt to savas organizācijas vārdā ierobežotā laika dēļ es nevarēšu, visas mūsu domas — un mums ir savas domas — es iesniegšu sekretariātam. Atļaujiet tomēr izteikt vienu domu: vētrainā, es pat teiktu — eksplozīvā latviešu tautas, tās inteliģences aktivitāte, sastopas ar citu krievu valodā runājošo iedzīvotāju daļas piesardzīgu attieksmi. Mūsu uzdevums — izmantojot dažādas rīcības formas, izdarīt tā, lai Tautas fronte kļūtu par patiesi internacionālu fronti, par robežu, kura cīņā par vārdu un darbu saskaņu tautas vienos, nevis šķirs. (Aplausi.)
Vai var būt cita iespēja ceļā uz tautas pašpārvaldi, kā atbrīvošanās no kļūdām, kā praktiska rīcība. Galvenais — darīt galu ierastajai kārtībai, t. i., centieniem vadīt pa vecam. Atļaujiet novēlēt mieru, draudzību un savstarpēju saprašanos mūsu kopīgajās mājās — Latvijā. Lai starp mūsu tautām, kas apdzīvo Latviju, būtu vienīgi saprašanās, draudzība un labas attiecības. Paldies. (Aplausi) Gribu vērsties pie Latvijas krievu inteliģences un pie tiem, kurus — aizvainojoši, bet taisnīgi — sauc par migrantiem. Manifestācijas laikā iepretim skatuvei parādījās transparents: «Rusifikācijai — nē.» Man palika kauns, nevis par sevi, nevis par saviem krievu draugiem, un nevis par maniem domubiedriem — krieviem, bet par tiem mūsu līdzpilsoņiem, kuri šeit dzīvo gadiem ilgi un visiem paņēmieniem — ieskaitot pat atsaukšanos uz vēsturi, kā tas šeit jau notika — attaisnot savu vienvalodību, attaisnot savu latviešu valodas nezināšanu.
Gribētos sacīt, ka jebkurā harmoniski funkcionējošā daudznacionālā sabiedrībā eksistē divvalodība, t. i., vienas un tās pašas personas divu vai vairāku valodu lietošana pārmaiņus. Bet mēs šo jautājumu esam gandrīz vai sakompromitējuši, jo to saprotam kā visu PSRS tautību spēju runāt divās valodās, bet krievu tautības cilvēku — tikai vienā. Tā nav divvalodība. (Aplausi.) Tātad Latvijā divvalodība nepastāv. Man šķiet, ka citu nacionalitāšu pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, jārunā latviski gluži tāpat, kā latviešiem — krieviski. Un jāpiebilst: krievu inteliģences vēsture liecina, ka tā nekad nav bijusi vienvalodīga. Šodien biedrs Stešenko citu krievu kultūras darbinieku vidū minēja arī Iļju Uļjanovu. Bet vai jūs zināt, ka Iļja Uļjanovs, strādādams citu tautu vidū, pārvaldīja četras Volgas baseina valodas? Taču, kaut arī es izjūtu cieņu pret šīm valodām, ar Ausekļa un Raiņa valodu kaut kādā mērā tās tomēr nevar salīdzināt. Un tātad — kā panākt divvalodību? Ir iespējama vesela virkne praktisku pasākumu, par kuriem diemžēl man šeit neatliek laika runāt. Vēl tikai piemēra pēc atsaukšos uz prokuratūras darbinieka Egona Rusanova priekšlikumu: par latviešu valodas, tāpat kā svešvalodas zināšanu, varētu paredzēt piemaksas pie algas. Atgādināšu, ko šodien sacīja jau manis pieminētais biedrs Stešenko: ja katrs latvietis vienam krievam palīdzēs apgūt latviešu valodu, tad latviski sarunāties varēs visi Latvijas iedzīvotāji.
Vēršos pie klātesošā tēva Aleksandra Kudrjašova, kurš rāda mums reālu krievu tautības cilvēka divvalodības piemēru: ja Rīgas metropolīts, kura priekšgalā ir tik augsti izglītots un augsti kulturāls arhierejs kā ekselence Leonīds, ņems kaut nelielu dalību šī jautājuma risināšanā, tad krievu valodā runājošās iedzīvotāju daļas apmācīšana latviski galu galā ievērojami pavirzīsies uz priekšu. (Aplausi.)
