Latvijas PSR prokurora J. Dzenīša vēstule LKP CK otrajam sekretāram V. Soboļevam par Latvijas Tautas frontes dibināšanas nevēlamību
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
SLEPENI
Eks. Nr.1
1988.gada 13.septembrī
Nr.417s
PSRS Prokuratūra
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Prokuratūra
Latvijas Kompartijas CK otrajam sekretāram b. V.SOBOĻEVAM
Par Latvijas Tautas frontes veidošanos, tās programmas un statūtu projektu
Pēc Jūsu norādījuma tiek doti priekšlikumi un piezīmes jautājumā par Latvijas Tautas frontes (LTF) veidošanos, tās programmas un statūtu projektu. Vispirms uzskatu par nepieciešamu izteikt viedokli par to, ka jautājumu par LTF veidošanas lietderību, tās dibināšanas kongresu š.g. 8. - 9.oktobrī pienācīgā veidā netika izskatījusi Latvijas KP Centrālā Komiteja un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
Pietiek atsaukties uz to, ka atbilstoši LPSR Augstākās Padomes Prezidija 29.07.88. dekrētam, apstiprinot Nolikumu par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanu un norisi, iesniegumu par dibināšanas kongresu vajadzēja izskatīt pilntiesīgam padomju varas orgānam, arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam. Bet tas netika izdarīts.
Pēc mūsu domām, ņemot vērā saasināto politisko situāciju republikā, LTF izveidošana šobrīd nav lietderīga un neveicinās pārbūves attīstīšanu un padziļināšanu. Ja šī atziņa negūtu piekrišanu, uzskatu, ka jautājumu par LTF veidošanas lietderību jāizskata Latvijas KP CK Birojā [..] vai CK plēnumā un noteikti - republikas augstākajā padomju varas orgānā - kārtējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā 06.10.88. Turklāt republikas vadībai jāziņo Augstākās Padomes deputātiem par to, vai jautājums par LTF veidošanu ir saskaņots ar PSKP CK Politbiroju un PSRS Augstākās Padomes Prezidiju un ar ko konkrēti.
Mūsu attieksmi pret LTF veidošanu nosaka pirmkārt jau tas, ka tās programmas un statūtu projektā faktiski netiek atzīta Padomju Savienības Komunistiskās partijas politiskā vadība, tās vadošā un koordinējošā loma. kā tas ir fiksēts PSRS Konstitūcijā un Latvijas PSR Konstitūcijā, PSKP Statūtu 60.pantā.
Programmas un statūtu projektā ierakstītos apgalvojumus par to, ka LTF darbība balstīta uz principiem, kas izklāstīti PSKP XIX Vissavienības konferences rezolūcijās, nevar uzskatīt par apliecinājumu tam, ka LTF atzītu PSKP vadošo lomu. Turklāt tajā pašā laikā tiek apgalvots, ka šī darbība balstās arī uz Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes 1988.gada jūnija paplašinātā plēnuma rezolūcijām, kuru kļūdainumu apstiprinājis Latvijas KP CK 1988.g. jūnija plēnuma lēmums. Uzmanību saista tas, ka minētajos LTF dokumentu projektos norādes uz XIX Vissavienības partijas konferences rezolūcijām ir ar izteikti deklaratīvu, formālu raksturu, jo virknē nostādņu tie ir pretrunā ar šo rezolūciju prasībām, nav ar tām savienojami.
Kā ierakstīts XIX Vissavienības partijas konferences rezolūcijā “Par starpnacionālajām attiecībām”, tad jebkuras pretenzijas uz nacionālo pārākumu ir nepieļaujamas un apvainojošas arī tautai, kuras vārdā tās tiek izteiktas. Jebkuras nacionālās problēmas prasa nosvērtu, vispusīgu pieeju, tās jārisina tā, lai netiktu iedragāta padomju tautas internacionālā saliedētība.
Tomēr, par spīti šīm prasībām, LTF programmas projektā faktiski tiek ignorēts fakts, ka Latvijas PSR ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa un kopā ar citām savienotajām republikām veido vienotu tautsaimniecisko sistēmu. Nepieciešamība celt latviešu tautas nacionālo pašapziņu netiek saistīta ar uzdevumu nostiprināt tās nesagraujamo draudzību ar citām Padomju Savienības nācijām un tautībām, kā to prasa XIX Vissavienības partijas konference. Tādēļ ne jau netīšām LTF programmas projekts virknē tēžu orientēts uz Latvijas nacionālās savrupības nostiprināšanu, neņemot vērā PSRS Konstitūcijā nostiprinātās Padomju Savienības kā vienotas savienotas daudznacionālas valsts tiesības: Šis atziņas apstiprinājums ir LTF programmas projektā ierakstītās prasības piešķirt republikai veto tiesības, izlemjot jautājumus, kuri skar tās intereses, kā arī patstāvīgi nodibināt tiešus sakarus ar citām valstīm.
Par tieksmi uz nacionālo norobežošanos liecina arī prasība izveidot patstāvīgu tiesisku sistēmu, noteikt Latvijas PSR pilsoņu statusu, radīt tādus teritoriāla karaspēka formējumus, kuros obligātais karadienests varētu būt tikai Latvijas PSR pilsoņiem, lai Latvijas PSR prokuroru ieceltu republikas Augstākā Padome. Pretēji PSRS aizsardzības spēju un tās valstiskās drošības uzturēšanas interesēm LTF programmas projektā tiek atzīta par nepamatotu ārzemju pilsoņu pārvietošanās ierobežošana pa republikas teritoriju, kā arī izteikta prasība atteikties no militārās apmācības vidusskolās, atbrīvot no iesaukšanas karadienestā studentus. Ignorējot XIX Vissavienības partijas konferences norādījumus par to, ka ikviens mēģinājums ierobežot jebkuras nacionalitātes pilsoņu tiesības, dažāda veida darbība, kas šķeļ PSRS nācijas un tautības, ir morāli nepieņemama Padomju valsts interesēm un ir pretrunā ar tām, LTF programmas projekts prasa steidzami un neatliekami īstenot pasākumus, lai apgādātu ar labiekārtotiem dzīvokļiem, bērnudārziem un citiem sociālās infrastruktūras pakalpojumiem tikai republikas pamatiedzīvotājus.
Ir arī citas kritiskas piezīmes par LTF programmas un statūtu projektu. Piemēram, LTF statūtu projektā nav paredzēti konkrēti tās dalībnieku pienākumi, kas būtu vērsti uz viņu aktīvu darbu, lai izpildītu uzdevumus, kurus izvirzījusi XIX Vissavienības partijas konference. Šie pienākumi faktiski tiek aizstāti ar piešķiramajām tiesībām izteikt savus uzskatus, izvirzīt priekšlikumus, piedalīties diskusijās tā vietā, lai piedalītos konkrētā radošā darbā, kas vērsts uz padomju sociālistiskās iekārtas nostiprināšanu.
Nopietnas šaubas izraisa frontes nosaukšana par Tautas fronti, jo šis sabiedriskās organizācijas veidošanas iniciatoriem nav tiesību pārstāvēt Latvijas PSR tautu un uzstāties tās vārdā. Nosaukt veidojamo organizāciju par Tautas fronti varētu tikai tādā gadījumā, ja tā ir Latvijas PSR iedzīvotāju lielākās daļas griba.
Ir iemesls secināt (un to apstiprina tas, ka LTF programmas un statūtu projektā netiek atzīta PSKP vadošā loma), ka šajā konkrētajā gadījumā ir izvirzīts mērķis izveidot republikā jaunu opozicionāru politisku partiju, kam nevar piekrist.
Latvijas PSR prokurors
2.klases tieslietu padomnieks
J.Dzenītis
_________________________________________________________________
Avots: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Red. E.Pelkaus. Rīga: Nordik, 1991. 590 lpp.>Nr.283, 509.-511.lpp.
Dokumenta atrašanās vieta: LVA-PA, 101.f., 61.apr., 118.l, 69.-72.lp. Oriģināls.
