Sarkan-balt-sarkanais
|
Sarkan-balt-sarkanais
«Bet te
starp karogiem
pie vagoniem,
kas sevi vaļā sedz,
viņš šausmās redz
pilsoņu markas
sarkanbaltsarkans
karogs
zaro,
zaro un mirdz.
Sirds,
rūpīgā čekista sirds,
salecas viņā
kā zirgs.
Pirksts
meklē
naganam mēli.»
(A. Čaks, «Mūžības skartie»)
Ieraugot sarkanbaltsarkanu karogu, dažam labam arī šodien «salecas sirds». Un uzreiz šķiet, ka tur, kur parādās šīs krāsas, tur nekavējoties jāmeklē arī nacionālisms, ekstrēmisms un nostaļģija pēc reakcionāras valsts iekārtas. Tāpat ir nācies dzirdēt, ka sarkanbaltsarkanais karogs aizskarot Latvijā dzīvojošo nelatviešu tautu cieņu (?).
Pirms esam izšķīrušies par labu tādam viedoklim, pamēģināsim ieklausīties pretargumentos. Varbūt tomēr «sirds salecas» maldīgu uzskatu un nezināšanas dēļ? Varbūt demonstratīva neiecietība pret sarkanbaltsarkanu simbolu var aizskart latviešu tautas pašcieņu?
Tāpēc lāgosim tomēr saskatīt kaut ko mazāk pamanītu. Vispirms vienosimies taisnības vārdā nejaukt divas cieši saistītas, taču atšķirīgas lietas. Proti, valsts karogu un nacionālo karogu. Pirmais neapšaubāmi ir valsts suverenitātes simbols. Savukārt nacionālā karoga konkrētā jēga ir cieši saistīta ar nācijas veidošanos un tās attīstības vēsturiskajiem likteņiem.
Viens no izcilākajiem karogu lietpratējiem, Valsts Ermitāžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks K. Mamajevs raksta: «Brīnumaini un pamācoši cilvēces vēsture savas laika zīmes ieraksta dažādu laiku un tautu karogos. Atklāt šos savdabīgos šifrus — nozīmē izlasīt brīnumainu leģendu, sapņu un piedzīvojumu grāmatu.» (Мамаев К., Флаги рассказывают, Л., Аврора, 1972, с. 5.)
Savdabīga leģenda ir vienam no mūsdienu vecākajiem karogiem — dāņu «Daneborgam»:
1219. gadā dāņu karavīri bija aplenkuši seno igauņu cietoksni. Sākās asiņaina cīņa. Igauņi pamazām sāka uzbrucējus atgaiņāt. Viņiem izdevās krietni vien ietriekties dāņu rindās un atņemt karalisko karogu. Dāņus pārņēma panika. Taču šajā bezcerīgajā brīdī, kā stāsta leģenda, no debesīm dāņiem tika sūtīts jauns karogs — sarkana drāna ar baltu krustu, šis brīnums devis dāņiem jaunus spēkus un arī uzvaru.
Līdzīgas teikas ir arī par seno latviešu sarkanbaltsarkano karogu. Galvenokārt ir sastopami divi varianti:
Igauņi aplenkuši latviešu pili. Jau vairākas nedēļas pils iedzīvotāji cietuši badu. Atlicis — vai nu padoties, vai arī izlauzties cauri pretinieka rindām. Kāds vecs koklētājs piedāvājis pēc kopīgas lūgšanas tomēr uzbrukt ienaidniekam. Upurēšanas rituālā nokāvuši aunu. Lūgšanas un upurēšanas laikā koklētājs novilcis savu balto kreklu un iemērcis to auna asinīs. Tā vieta drēbes vidū, kuru koklētājs iemērkšanas brīdī turējis rokā, palikusi balta. Šo sarkanbaltsarkano drānu piestiprinājuši pie kārts un devušies uzbrukumā. Un izdevies ienaidnieku padzīt. Kopš tā laika latviešu kareivji aizvien biežāk sākuši lietot šo karogu.
Otra teika ir par laikiem, kad notika latviešu cilšu brīvības cīņas pret bruņiniekiem.
Kādā kaujā latvieši atņēmuši ienaidniekam baltu karogu. Taču tajā kaujā ievainots latviešu virsaitis. Viņš noguldīts uz baltā karoga. Virsaitis licis sasaukt visus karotājus un solīt, ka tie visi cīnīsies, līdz dzimtā zeme būs brīva. Kad visi to apzvērējuši, virsaitis nomiris. Karogs no virsaiša asinīm tapis gluži sarkans. Tikai tur, kur atradies viņa ķermenis, palikusi balta svītra. Sadusmotie latvieši ar šo karogu devušies cīņā un padzinuši ienaidnieku.
Šis leģendas minētas 1936. gadā «Grāmatu Drauga» apgādā izdotajā K. Dzirkaļa populārzinātniskajā monogrāfijā «Latvijas karoga vēsture». Autors apkopojis vairāku speciālistu atziņas, tāpēc, atskatoties uz karoga vēsturi, šo darbu nenoniecināsim arī mēs.
Protams, leģendas ir un paliek leģendas. Brīnumus nemīlošā zinātne pret tām izturas visai skeptiski. Abas teikas par sarkanbaltsarkanā karoga izcelsmi latviešiem nav tik pazīstamas kā dāņiem leģenda par «Daneborgu» vai poļiem — par Pjastu sarkanbalto karogu.
Gan dāņi, gan poļi ar saviem senajiem karogiem izcīnījušies cauri gadu simtiem un tos joprojām tur augstā godā. Dānijā, tāpat kā Polijā, leģendārie nacionālie karogi ir arī oficiālie valsts karogi. Bet kāpēc Latvijas vēsturē mēs sarkanbaltsarkano karogu neieraugām tik bieži kā daudzas citas tautas savus?
Pirmkārt. Jāteic, ka mēs savu vēsturi esam krietni sliktāk pētījuši. Tomēr galvenais, manuprāt, ir tas, ka latvieši cauri gadsimtiem gājuši ar smagāku apspiestības nastu nekā dāņi, tāpat poļi. Tāpēc arī sarkanbaltsarkanajai simbolikai pārsvarā bijis «pagānisks» statuss. Dažādos gadsimtos tā ir apkarota. Bez tam, ja runājam par nacionālo karogu, jāņem vērā arī ieilgušais nācijas konsolidācijas process.
Tomēr nevar uzskatīt, ka seno latviešu apziņā karogam nebūtu atvēlēta pienācīga nozīme. Karogs ir apdziedāts daudzās dainās. Parasti tas ir kara karodziņš, drānas gabals vai izšūts lakatiņš, kam tomēr bieži vien ir visus vienojoša jēga.
Karavīra līgaviņa
Nakti miegu nogulēja,
Kumeliņu barodama,
Karodziņu rakstīdama.
(B. 32046)
Vissenākās ziņas par sarkanbaltsarkano latviešu karogu atrodamas XIII gadsimta atskaņu hronikās. Tajās aprakstīti arī 1279. gada notikumi, kad maršals Gerhards fon Kacenellenbogens uz Rīgu kā palīgspēku bija uzaicinājis simt latgaļu (zemes sargu) no Cēsīm (Vendenes).
Tie stalti nāca klāt
Ar karogu sarkani krāsotu,
Tas bija ar baltu cauri griezts
Pēc tagadējam cēsinieku parašām.
Tā rindas no atskaņu hronikas burtiski tulko K. Dzirkalis. Vairāku pētnieku versiju salīdzinājumi K. Dzirkalim «liek neapšaubāmi deklarēt, ka tas ir latviešu karogs».
Vairāki vēsturnieki norāda, ka tolaik Cēsu apvidū sarkanā un baltā krāsa bijušas diezgan izplatītas. Pastāv ziņas un versijas par dažādām sarkanās un baltās krāsas variācijām senlatviešu simbolos. Lai kā tas arī būtu, atskaņu hronikās minētais sarkanbaltsarkanais karogs ir tikai viens no latviešu cilšu kara standartiem. Šīs «krāsas labākajā gadījumā bij tikai Tālavas vai Latgales latv. kara karoga krāsas,» — teikts 1932. — 1933. gadā iznākušajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 8. sējumā (15879). Karodziņam nav vēl nacionālā karoga nozīmes, jo nav vēl arī pašas nācijas. Nemaz jau nerunājot par buržuāziju! (Atvainojos par primitīvo atgādinājumu, taču bieži var noprast, ka daudziem sarkanbaltsarkanā simbolika šķiet izauklēta buržuāzijas šūpulī.)
Simbolizācija ir raksturīga visām sabiedrībām. Ļoti daudz uzmanības šo jautājumu pētījumiem pievērsa izcilais franču sociologs Emīls Dirkheims. Pēc viņa domām, sociālā dzīve visā savā daudzveidībā un jebkurā vēstures mirklī ir iespējama, tikai pateicoties simbolismam. Kultūra ir pētāma kā zīmju sistēma. Tad mēs labāk sapratīsim arī tautas raksturu un īpatnības. (Осипова Е. В. Социология Эмиля Дюркгейма. М., Наука, 1977 г., с. 236.)
Latvieši var lepoties ar ļoti bagātīgu un arī diezgan savdabīgu simbolu sistēmu – tautiskajiem rakstiem. Pilnīgi likumsakarīgi, ka, nācijai konsolidējoties, saasinājās nepieciešamība pēc karoga. Un tautas atmodas laikā atdzimšanu piedzīvoja tieši sarkanbaltsarkanās krāsas. Karogs atdzima tautas atmiņā, lai kļūtu par nacionālo karogu. Par simbolu, kas tautu saliedē tai grūtos un atbildīgos vēstures mirkļos.
1870. gadā Tērbatas latviešu studenti ar Ati Kronvaldu priekšgalā ieviesa «Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus». Par to simboliskajām krāsām sākotnēji kļuva sarkans—balts— sarkans.
Šīs pašas krāsas dominēja arī pirmo vispārējo dziesmu svētku «Līgo» karogā (1873. g.). Arī turpmākajos dziesmu svētkos sarkanbaltsarkanas lentes simbolizēja piederību pie vienotas latviešu tautas.
Teika par sarkanbaltsarkano karogu spēcīgi iespaidoja Raini. Arī revolūcijas dziesminieks godināja šo karogu. Būdams emigrācijā Šveicē, viņš ar trīskrāsu simbolu demonstrēja savas tautas pretvācisko noskaņojumu. Pirmā pasaules kara gados sarkanbaltsarkanais krāsu salikums aizvien biežāk parādījās latviešu strēlnieku bataljonu karogos. Ir saglabājies rets uzņēmums, kurā latviešu strēlnieki redzami 1917. gada aprīlī ar sarkanbaltsarkano karogu. Uz karoga ir uzraksts baltiem burtiem:
«Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtas cīņas veikt».
Latviešu strēlnieku ietekmē sarkanbaltsarkanie karogi aizvien biežāk sāka parādīties Rīgā, Valmierā, Cēsīs. 1917. gada 26. aprīlī (9. maijā) Rēzeknē notika kongress par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. Arī tur dominējošā bija sarkanbaltsarkanā simbolika.
Pēc fotogrāfa J. Rieksta idejas un mākslinieka A. Cīruļa meta saliktās krāsu proporcijas 1917. gadā izgāja plašā pasaulē. Latviešu strēlnieki sarkanbaltsarkano standartu ne vienreiz vien nesa līdzās sarkanajam karogam. Tā pati sarkanā, revolucionārā krāsa… Nepatika vai neiecietība pret šo krāsu salikumu šodien ir vai nu necieņas, vai maldu izpausme.
Jā gan, daudziem vēl tagad sarkanbaltsarkans karogs šķiet tikai un vienīgi atbaidošs «buržuāziskās Latvijas» bubulis.
1922. gada februāri juridiski stājās spēkā un tika pamatots, ka Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru. Gadu vēlāk likums par Latvijas karogu noteica arī sarkanbaltsarkano līmenisko svītru proporcijas — 2:1:2. Tieši šī formālā saistība ar Latvijas valsti acīmredzot arī uzkurina daža «sirds emocijas» pret sarkanbaltsarkano karogu. Pie tam tāda attieksme parasti sadzīvo ar pārliecību, kur visas ar sarkanbaltsarkano simbolu saistītās izjūtas dibinās tikai uz augšminēto kādreizējo formālo saistību. Tāpēc iederīgas būs vēl divas piezīmes.
Pirmkārt, atcerēsimies, ka nevajag jaukt dažādas lietas — nacionālo simboliku un valsts karogu. Taisnība, divus gadu desmitus gan viens, gan otrs bija tas pats sarkanbaltsarkanais karogs. Bet, otrkārt, padomāsim par to, vai šie pāris desmiti gadu karogu ir padarījuši par tautai kategoriski nerādāmu?
Objektīvi novērtēt Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu sociālos, kultūras un saimnieciskos procesus ir specifisks un atsevišķi pētāms analīzes lauks. Protams, šo laikposmu nevajadzētu arī idealizēt. Bet līdz šim diemžēl mūsu mācību grāmatas, masu informācijas līdzekļi un vēsturnieki lielākoties grēko ar otru galējību — pilnīgu divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas dzīves noniecinājumu.
Tajos pašos gados līdzīgus sabiedriski politiskos attīstības līkločus piedzīvoja vairākas Austrumeiropas tautas. Taču nekur citur mankurtisms pret šo periodu neizpaužas tik spēcīgi kā mūsu Latvijā. Taču atcerēsimies: pēc sociālistiskās iekārtas nodibināšanas Polijā, Čehoslovakijā, Ungārijā un citās valstīs tur ne tikai nenoniecināja savus senos nacionālos karogus, bet gan tos pasludināja par oficiāliem valsts karogiem.
Arī Latvijā 1940. gadā pēc padomju varas nodibināšanas sarkanbaltsarkanais karogs turpināja plīvot. Tas nevienam nelikās draudošs. Rīgas stacijā tas pavadīja republikas delegāciju ceļā uz Maskavu, tas plandīja PSRS galvaspilsētā un sagaidīja mājās. Sarkanbaltsarkanais karogs redzams arī 1940. gada plakātos, kuri pauž PSRS un Padomju Latvijas tautu draudzību. Līdz pat Lielā Tēvijas kara sākumam sarkanbaltsarkanais karogs Padomju Latvijā tika turēts oficiālā godā.
Mūsu dienās atskan vēl viens iebildums. Sarkanbaltsarkano simboliku latviešu buržuāziskie nacionālisti esot sakompromitējuši otrā pasaules kara gados. Tiesa gan, sarkanbaltsarkanajā aizsegā latviešu tautas nodevēji pastrādāja daudz varmācību. Taču — vai tas absolutizējams?!
Piemēram, sirpim un āmuram vai padomju karogam mēs nebūt nepārmetam Staļina kulta varmācības negodu. Gan staļinisms, gan latviešu cilmes fašistu līdzskrējēji spekulēja ar tautas masās stipri, emocionāli iesakņojušos simboliku.
K. Mamajevs raksta: «Simboli un emblēmas, kas ir uz audekliem, vai nu nāk no sirmas pagātnes, vai arī norāda uz tautas centieniem pēc gaišas nākotnes. Bet jebkurā gadījumā ikviens karogs jēdzieniskā svītru, krustu, zvaigžņu vai citu zīmju valodā vēsta par savas zemes likteņiem.» (Mамаев K. «Флаги paccкaзывают». Л., «Aвpopa», 1972 r., c. 6.)
Protams, sarkanbaltsarkanais karogs neatbilst pašreizējam Latvijas PSR valstiskajam statusam. Taču kādēļ gan šodien līdzās oficiālajam Latvijas PSR valsts karogam nevarētu pastāvēt arī tautas vēsturē tik godātais sarkanbaltsarkanais, kā tas bijis vēl streiku laikos, — droši līdzās sarkanajam karogam?
Kāpēc lai svētku un sēru dienās neparādītos vēsturisko tradīciju simbols? Vai būtu pamats apgalvot, ka gaišas nākotnes gaidās veidotais trijkrāsu salikums ir vērsts pret pašreizējo Latvijas PSR statusu vai arī latviešu un cittautiešu savstarpējas cieņas attiecībām?
ILMĀRS LATKOVSKIS