Latvijas suverenitāte un 31. maija aicinājums
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nacionālā kustība ir kļuvusi par pārbūves fenomenu. Varbūt pat par pārbūves Ahilleja papēdi. Latvijā un ap Latviju kaislības sacērtas par trim suverenitātes koncepcijām:
1. «Stipra centra» koncepcija:
2. LTF programmas koncepcija par suverēnu Latviju federācijas ietvaros:
3. Pilnīga ekonomiskā un politiskā neatkarība ārpus Savienības.
Pirmās koncepcijas spēki stāv un krīt par centralizētu lielvalsti un unificētu sociāli ekonomisko modeli. Centram ir prioritāte, vienīgi centrs ir tiesīgs deleģēt noteiktu jautājumu loku savienotās republikas pārziņā. Labojumi PSRS Konstitūcijā 1988. gada rudenī bija virzīti uz ciešāku centralizāciju un republikas kompetenču reducēšanu līdz administratīva reģiona līmenim. Šā gada lielvalstnieciskai ofensīvai varētu dot kodu «stiprs centrs-89».
Otrs ceļš — par to iestājās LTF pirmais kongress. Republika ir suverēna valsts federācijas ietvaros. Latvijai un vienīgi Latvijai ir pirmtiesības būt likteņlēmējai savā zemē, ratificēt Vissavienības likumus vai atcelt tos tiesiskos aktus, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Pēc saviem ieskatiem un vienīgi Latvijas interesēs tā slēdz līgumu par atrašanos Savienībā, deleģē noteiktas pilnvaras Savienībai.
Spēki, kas pārstāv trešo koncepciju, iestājas par Latvijas pilnīgu neatkarību ārpus PSRS. Šī koncepcija ir centrālā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības programmā. Varbūt pat pašmērķis neatkarības kustībā.
LTF Domes valde 31. maijā pieņēma aicinājumu, kur teikts: «. . Latvijas Tautas frontes Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību.»
31. maija aicinājums neradās pēkšņi, kā dažu Tautas frontes vadītāju iegriba, kā to ērtības labad interpretēja partijas instances, tas nav arī «galma apvērsums», kā to labpatīk vērtēt mūsu oponentiem. Neatkarība ir tautas alkas pēc brīvības, latviešu tautas melno nedienu un nepieredzētās traģēdijas izsāpētā sāpe. Pirms LTF pieņēma 31. maija aicinājumu, neatkarības «rēgs» jau klīda pa Latviju. Klīda un satrauca cilvēku prātus. Vienos viesa cerības un ilgas, citus biedēja un saniknoja.
Tā ir strausa politika — reducēt tik būtisku parādību kā neatkarība uz LTF vadītāju iegribām. Nevulgarizēsim un nevienkāršosim tik sakramentālas vērtības! Nenoniecināsim tās līdz musināšanai! LTF ir vienīgi līdzeklis un mehānisms, kas summē tautas bēdas un traģiku, tautas alkas un centienus, iestājas par tautas interesēm. 31. maija aicinājums nav kārtēja lozungu maiņa, bet situācijas diktēta nepieciešamība, atbildes reakcija.
Dabiski, ka 31. maija aicinājums sabangoja Latviju, jo neatkarība ir sakramentāls tautas esības jautājums, turklāt suverenitātes statuss būtiski koriģē visu Latvijā dzīvojošo tautību likteņus. Attieksme pret aicinājumu nav viennozīmīga. Apspriešanas gaita, vēstules un pārējā informācija apstiprina, ka vairākums latviešu, tāpat arī kāda daļa cittautiešu ir par pilnīgu neatkarību. Citi valdes lēmumu uzskata par pāragru, arī neīstā laikā pieņemtu (daļa valdes locekļu atradās TDK [Tautas deputātu kongresā – paskaidrojums] Maskavā). Neatkarība ir substanciālas dabas problēma gan Latvijai, gan Savienībai. Vērā paturami arī starptautiskie aspekti. Latvija un Baltija ir mūžsena robežjosla, Austrumu un Rietumu pretišķību krustpunkts un kolīziju poligons, īsāk sakot — vienādojums ar daudziem nezināmiem.
Taču 31. maija aicinājumu izraisīja arī vairāki ārējie apstākļi. 1939. gada Molotova — Ribentropa pakts un tam sekojošie slepenie protokoli pēc būtības ir Eiropas reģionu sadalīšana starp divām despotiskām, agresīvām lielvalstīm — Vāciju un PSRS. 1940. gadā Savienība paņēma sev pienākošos daļu. Latvija tika anektēta, un tauta nonāca staļinisma skavās. Atrašanās federācijā Latviju ir novedusi līdz sociāli ekonomiskam, ekoloģiskam un etnodemogrāfiskam kraham. Iznīcināts ir suverēnas Latvijas valstiskums, tā kļuvusi par padomju lielvalsts administratīvi teritoriālu vienību.
Tagad,
kad Padomju valsts vadītāji proponē līdztiesību mazu un lielu tautu un valstu starpā,
kad padomju puse ir parakstījusi Vīnes tikšanās «Nobeiguma dokumentu»,
kad M. Gorbačovs un H. Kols kopīgā paziņojumā apstiprina: «Visām tautām un valstīm ir jāgarantē tiesības brīvi lemt par savu likteni un suverēni, balstoties uz starptautiskajām tiesībām, veidot attiecības vienai ar otru»,
šādā situācijā minētie paziņojumi ir krasā pretrunā ar latviešu, lietuviešu un igauņu tautu faktisko statusu. Šis statuss ir duālistisks, pazemojošs un nepieņemams šīm tautām.
Taču arī šobrīd, kad nacionālās attiecības ir ne vien eksplozīvi samilzušas, bet Savienības dienvidos nacionālās kolīzijas pat pāraug ekscesos un grautiņos, — arī tagad valdošas aprindas nacionālās suverenitātes problēmas nespēj un negrib risināt radikāli un demokrātiski. Diemžēl Maskavas politiķos «stipra centra» psiholoģija ir gandrīz vai fatāla. Vienota, centralizēta lielvalsts — tas ir kļuvis par sociālisma varenības simbolu. Primārais ir Vissavienība, republika — atvasinātais.
Centrs būtu gatavs deleģēt savienotajām republikām daļu otršķirīgu jautājumu. Iespējams, pat noslēgt jaunu federācijas līgumu, lai padarītu pašreizējo Baltiju «de fakto» par «de jure». Paradoksālākais, ka tagad, kad esam pieteikuši demokrātisku attīstības ceļu, nacionālajos jautājumos gribam pilnveidot staļinisko federāciju.
Tāpēc Centra galvenās pūles tiek veltītas tam, lai salāpītu «federācijas» cauro dibenu, noslāpētu nacionālos uzliesmojumus, veidotu presingu nacionālajiem izrāvieniem. «Stipra centra-89» ofensīvai raksturīgs ir tas, ka forsēti tiek pilnveidoti līdzekļi nacionālo tieksmju apslāpēšanai un iežogošanai. Neparasti īsā laikā ir pieņemti dekrēti, kas ierobežo demonstrācijas un pulcēšanās iespējas, nostiprina iekšlietu karaspēku, paplašina regulārās armijas pilnvaras cīņā pret tautām.
Dabiski, ka pretrunas valdošajās aprindās un liberālu nenoteiktību izmanto prostaļiniskie un autoritārie spēki. Visa šī melnsimtnieciskā orda savienībā ar korumpēto birokrātiju un mafiju uzrīda tautu tautai, iepludina nacionālajā kustībā skrandu proletariātu un noziedzīgus elementus, kompromitējot tautu neatkarības centienus, izprovocējot ekstremālas kaislības un grautiņus. Turklāt tās nav lokālas un stihiskas parādības, kā pirmajā acumirklī var likties, bet noteiktu valdošo aprindu mērķtiecīga režija.
Pat vēl vairāk. Iekšlietu karaspēka un regulārās armijas iejaukšanās nacionālo problēmu kārtošanā ar bruņumašīnu un indīgo gāzu palīdzību liecina par demokrātijas krīzi — par atklātu karu pret «iekšējo ienaidnieku», par karu pret savām tautām.
Taču ir vēl kāda ļaundabīga parādība citā nacionālās esības jomā, kur netiek lietotas nedz bruņumašīnas, nedz indīgās gāzes, bet tautas vitālajām interesēm tā var būt tikpat nāvējoša. Tie ir Vissavienības resoru visaptverošie tīmekļi nacionālajā ekonomikā. It īpaši tagadējā krīzes situācijā, kad pasakainā tempā pastiprinās inflācija, aug budžeta deficīts. Vissavienības oficiālo aprindu piedāvātajos projektos par savienoto republiku ekonomiskās patstāvības paplašināšanu republiku pārziņā ir paredzēts nodot nebūtisko un neērto, ekonomikas pamatsviras paturot Centram. Arī N. Rižkova runas Augstākajā Padomē caurstrāvo ticība «vienotajam tautsaimniecības kompleksam». Vienota ekonomika būtībā ir unificētas, centralizētas lielvalsts asinsrite, tāpēc par to sirdīgi iestājas «valstiski» domājoši ekonomisti. «Patiesi centralizētai pārvaldei ekonomiskās un administratīvās metodes ir nevis antagonisti, bet laikabiedri.» (Profesors Viktors Daņilovs-Daniljans. Žurnāls «Znaņije-sila», 5. nr., 1989.) Jādomā, ka Savienībā centralizētu, unitāru lielvalsti balstošie spēki šobrīd ir valdošie. It īpaši Maskavā. Tā ir centrālā vispārpolitiskā un resoru vadība, liela daļa autoritāri iecentrētas birokrātijas, armijas, drošības un iekšlietu dienesta darbinieku, vairākums Maskavas elitārās ekonomiskās, juridiskās un tehnokrātiskās inteliģences. Šo spēku rokās ir vara, ekonomiskās, politiskās un ideoloģiskās sviras. Šādā situācijā cerēt uz suverenitāti kā dāvanu nozīmē būvēt krāšņas gaisa pilis.
Tautas deputātu kongress nodemonstrēja lielvalstnieciskos spēkus neparasti spēcīgā koncentrātā. Protams, aizvadītās vēlēšanas un TDK bija krass pavērsiens mūsu valsts autoritārajā politiskajā sistēmā un monoideoloģijā. Taču demokrātija, atklātība un kritika grandīja bez aizturēm tiktāl, ciktāl dzīvot pa vecam vairs nevarēja. Taču pretrunas polarizējās līdz antagonismam, līdzko tika debatēts par Gruzijas, Karabahas, Afganistānas un Baltijas problēmām. Radās iespaids, ka kongresā ir plaši pārstāvēti funkcionāri, spēki, kuri, kājās stāvot, aplaudē «stipra centra» ideālam, spēki, kuri patriotismu un dzimtenes dižumu mēra ar armijas varenību, spēki, kuros demokrātiskā un nacionālā kustība rada diskomfortu, izbīli un pastaro sajūtu.
Diemžēl centralizētu, unitāru lielvalsti balstoši spēki ir stipri arī mūsu republikā. Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijā tie ir visstiprākie. Tā ir daļa vietējā ranga krievu ierēdniecības, Vissavienības pakļautības tehnokrātiskās inteliģences, lielais kara veterānu korpuss. Visus šos spēkus konsolidē, apvieno un uzkurina Interfronte. Latvijas ceļā uz suverenitāti tie ir bīstami pretspēki. Bīstami ne tik daudz ar masveidību. bet gan ar savu tuvību militārajām aprindām. To apstiprina arī interfrontes republikas padomes priekšsēdētājs Lopatins: «Dzīvoju Latvijā otru gadu… Es pirmais noorganizēju republikas interfrontes šūniņu savā firmā. Tikai vēlāk, ņemot vērā manu militāro pieredzi, mani izvirzīja par visas kustības vadītāju.»
Lūk, tādi bija iekšējie un ārējie apstākļi, kad Latvijas Tautas frontes Domes valde pieņēma 31. maija aicinājumu.
Ceļš
uz suverenitāti būs grūts, kolīziju pārpilns un, jādomā, ilgs. Vismaz uz to mums jābūt gataviem. Visvairāk mums jāsargājas no divām parādībām — gļēvas neticības un dažādām ilūzijām. Neticību mēs pamazām pārvaram, turpretī ilūziju ir atliku likām. Kā jau vienmēr pastarās situācijās. «Impērija sabruks», «Sabruks pēc dažiem mēnešiem,» — saka vieni. «Sabruks pēc dažiem gadiem,» — spriedelē citi. «Pēc diviem vai trim gadiem Latvija būs neatkarīga.» — apzvēr trešie.
Sava ilūziju porcija ir arī mēģinājumos tīri tiesiskā ceļā panākt Latvijas agrākās valstiskās suverenitātes atjaunošanu (O. Eglītis) vai arī uzstutēt uz kājām suverēnu Latviju federācijas ietvaros (A. Plotnieks un J. Bojārs). Es negribu nevienu no šim koncepcijām noraidīt. Vēl vairāk — ar interesi sekoju talantīgo juristu prāta slēdzieniem un gaišredzībai. Turklāt šķēpu krustošana starp juristiem ceļ mūsu visu tiesisko kultūru un palīdz pārvarēt barbarismu. Taču mūsu ticība visu varošajam tiesību pantam, dažu talantīgu juristu gaišredzībai un gaišajiem vadītājiem ir pārlieka. No šīs letarģijas mums būs jāatmostas.
Nenoliedzami, tiesībām ir liela nozīme sabiedrisko procesu struktūru regulēšanā. Taču vēl vairāk mums jārēķinās ar reālajiem sociālo, politisko un nacionālo spēku samēriem, kādi šobrīd pastāv republikā un Savienībā. It īpaši tagad — kad pavērsieni kļūst revolucionāri. Mums ir jāapzinās, ka staļinisko un autoritāro politisko sistēmu un centralizētās ekonomiskās struktūras tiesiski nevar pilnveidot, nevar reformēt. Katrs šāds mēģinājums vienīgi nostiprinās centralizāciju, autoritārismu, birokrātisko varu. Vecā sistēma ir jālauž. Tā būs ciņa, bieži — antagonistiska. Pretišķīgie spēki tiesas zālē nebūs iedabūjami un nebūs samierināmi, arī starptautiskā tiesa nelīdzēs. Pat ANO.
Jautājumā par valstisko suverenitāti Latvijā, par neatkarīgās Latvijas ekonomiski politisko modeli un ceļiem, kādi ejami uz neatkarību, šobrīd iedegas cīņa starp divām koncepcijām — nacionāli radikālo un demokrātisko. Šie ir darba apzīmējumi, un iespējams, ka nākotnē tos precizēs. Nacionāli radikālais un demokrātiskais — tie ir divi kustības virzieni, divi ceļi, uz kuriem balstās divas kustības nacionālās neatkarības jautājumā.
Nacionālais radikālisms par atskaites punktu izvirza 1940. gada Latvijas aneksiju. Līdz ar to mūsdienu Latvija tiek uzskatīta par okupētu teritoriju un par pamatuzdevumu kļūst tāda valstiskuma atjaunošana Latvijā, kāds tas bija līdz 1940. gadam. Šim nolūkam notiek pilsoņu reģistrācija un pilsoņu komiteju veidošana. Turklāt pilsoņu reģistros iekļūst vienīgi tie, kuri bija Latvijas pilsoņi līdz 1940. gadam, kā arī viņu pēcnācēji. Vienīgi viņi formēšot pilsoņu komitejas un deleģēšot pārstāvjus uz Latvijas pilsoņu kongresu.
Manuprāt, nacionāli radikālā koncepcija ir pilntiesīga pastāvēt. Vēl jo vairāk — tai ir tiesības paust un aizstāvēt to latviešu intereses, kuri uz šiem uzskatiem pamatojas. Šī koncepcija ir saskaņā ar Vīnes tikšanās «Nobeiguma dokumentā» traktētajām nāciju tiesībām. Viens no konsekventākajiem šā ceļa gājējiem Oļģerts Eglītis no LTF Domes apspriešanai izvirzītajiem trim virzieniem iestājās par diviem pēdējiem: pilsoņu komitejām un starptautiskajām tiesībām kā valsts suverenitātes garantu. Izspriežot Latvijas iedzīvotāju tiesības uz pilsonību, viņš ir konsekventi noraidošs pret visiem, kuri te ieradušies pēc 1940. vai 1945. gada. O. Eglītis, juridiskās premisas virknēdams, nonāk pie jautājuma: «. . Vai nekļūsim līdzīgi saimniekam, kurš, savu suni žēlodams, cērt viņam asti pa mazam gabaliņam…?» Ja tā, tad rodas pretjautājums: «Vai cienījamais jurists, totāli pagātnē un likumu kodeksos gremdējoties, nepalaiž nepamanītu pašu suni, kas sen jau gabalā, turklāt ar veselu asti?»
Ja
mēs neatkarību neizvirzām par pašmērķi, bet gan līdzekli brīvas un demokrātiskas sabiedrības izveidei, tad primārs kļūst jautājums: cik demokrātisks būs nākotnes Latvijas politiskais un ekonomiskais modelis, cik demokrātiski būs ceļi un līdzekļi šo mērķu sasniegšanai? Latvijas modelis un politiskās cīņas platforma arī noteiks, cik plašu atbalsi gūs mūsu centieni. Nacionālradikāļu aprūpes lokā galvenokārt paliek latvieši.
Katrā ziņā pašreizējie nosacījumi, ar kādiem tiek reģistrēti Latvijas pilsoņi, man šobrīd nav saprotami. Šīs radikālās izvēles gadījumā es gribu būt patiess gan savas tautas, gan sirdsapziņas priekšā. Es nevaru pārvarēt savu pretestību un reģistrēties pilsoņos, zinot, ka daudzi man tuvi cilvēki (krievi, ebreji, poļi, ukraiņi), kas līdz šim ir gājuši ar latviešiem plecu pie pleca, tagad paliks kandidātu rindās. Ar miglainām cerībām kaut kad nākotnē iekļūt izredzēto kārtā.
Es būtu gatavs reģistrēties. Ja šis akcijas mērķis būtu, lai vēl dzīvi palikušie Latvijas Republikas pilsoņi pasaka savu attieksmi pret 1939. gada un 1940. gada aneksiju un vēlēšanu falsifikāciju. Taču arī šinī jautājumā es uzklausītu cittautiešus. Ne tikai aiz cieņas, bet visvairāk, lai vispusīgi izzinātu sabiedrisko domu. Arī tādēļ, lai modinātu cittautiešus. Tas liktu pat cietpaurainajiem koriģēt dziļi nogūlušos pārliecību par paverdzināto latviešu atbrīvošanu un padomju varas nodibināšanu revolūcijas ceļā. Ka latvieši pašnoteikšanās ceļā iekļāvušies PSRS. Tas vēl šobrīd pavīd pat konstitucionālas dabas dokumentos.
Pašreizējie pilsoņu reģistrācijas nosacījumi, ka Latvijas nākotnes jautājumus izlems pilsoņu kongresā deleģētie Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcnācēji, man liekas neizstrādāti, pavirši. Tie ir pretrunā ar manu cilvēkkoncepciju un humānisma principiem.
Es iestājos par parlamentāro ceļu, un mani uzskati saskan ar Igaunijas Tautas frontes līdera E. Savisāra viedokli, tāpēc citēšu: «Ja vēlēšanas, kā iecerēts, būs brīvas un demokrātiskas, tad mums būs parlaments un valdība, kam pieder tautas mandāts un uzticība. Demokrātiski ievēlētais parlaments pieņems lēmumus par pilsonību un reģistrēs pilsoņus, pieņems likumu par referendumu, pilsoņi izteiks savu gribu pašnoteikšanās jautājumā.»
Taču, izsakot savus uzskatus, es negribu būt kategorisks pret pilsoņu komiteju ideju. Iespējams, ka es kaut ko nesaprotu, kļūdos, iespējams, ka var kaut ko koriģēt arī pašā pilsoņu komiteju idejā. Tāpēc esmu par toleranci pat vispretišķīgāko uzskatu sadursmēs, pret neiecietību, agresivitāti, savu uzskatu pārvarīgu uzspiešanu, noraidu varas orgānu administrēšanu. Tas viss nāk no totalitārisma, autoritārisma un vecās, labās monoideoloģijas. Taču savus uzskatus es gribu izklāstīt atklāti. Nevienā politiskajā cīņā izšķirošais nav tas, cik skaļi un radikāli mēs lozungojam. Katrā cīņā ir jāsasniedz maksimāli rezultāti. Maksimāli no iespējamā. Tātad jautājums ir par precīzu stratēģiju un politiskās cīņas platformu, bet konkrētajā gadījumā — par iespējamo Latvijas modeli. Domāju, ka ir nereāli atjaunot divdesmito vai trīsdesmito gadu Latviju, vēl jo mazāk mums derēs Somijas vai Ungārijas lieste. Padomju Latvijas pēda staļiniskās federācijas apavos ir stipri deformēta. Tas ir paradoksāli. bet Latvijas nākotni nāksies modelēt, bāzējoties uz esošo — deformēto Latviju. Tāda ir realitāte un sabiedrības attīstības likumsakarības.
Latvijas Tautas frontes programma pēc sava rakstura ir demokrātiska. Manuprāt, arī XX gadsimta revolūciju un atbrīvošanās karu sērija apstiprina, ka perspektīvi ir vienīgi nevardarbīgi pretošanās un atbrīvošanās cīņas ceļi. Vardarbība un diktatūra pret šķiras pretiniekiem galu gala atgriezeniski ir vērtušies diktatūrā un nežēlība prot savējiem. Padomju varas ideālu vārdā iznicinātie 40 miljoni viennozīmīgi traktējami kā noziegums pret cilvēci.
Latvijas neatkarības ideja vienīgi tad iegūs spēku, modinās no letarģijas, vienos, saliedēs, cels kājās simttūkstošus, ja neatkarīga Latvija pavērs gaišāku, humānāku, sociāli taisnīgāku pasauli nekā līdzšinējā. Atraisīs cilvēku pašdarbību, privāto iniciatīvu, vairos uzņēmību. Ja neatkarīgā Latvija būs demokrātiska republika, ja tajā valdīs likums, brīvība, vienlīdzība un līdztiesība. Turklāt visiem un ikvienam neatkarīgi no sociālā stāvokļa, dzimuma. Taču pats galvenais, ja Latvijas suverenitāte balstīsies uz veselīgu ekonomiku, kas nodrošinās visiem tās pilsoņiem cilvēka cienīgu iztiku.
Salīdzinājuma ar Lietuvu un Igauniju Latvijas ceļš uz suverenitāti būs krietni grūtāks. Latvijas īpašā problēma ir sarežģītā nacionālā struktūra. Jautājums par visu Latvijā dzīvojošo nacionalitāšu līdztiesību, to nacionālo kultūras autonomiju izvirzāms priekšplānā. Turklāt cittautiešu tiesības nav konjunktūras gājiens vai pirmsvēlēšanu trumpis, bet gan — programmas koncepcija, kas nostiprināma nākamajā konstitūcijā.
Latvijā ir ārkārtīgi sarežģīts viss nacionālo attiecību komplekss. Taču latviešu krievu mezglojums ir pats cietākais, pats samudžinātākais un visbūtiskākais.
Vēsture uzlika krievu tautai kaunpilno valdošās un apspiedējas nācijas zīmogu. Un nepierakstīsim pagātnes despotismu un genocīdu vienīgi Staļinam! Tagad, šinī apokalipses stundā, tauta iesniedz rēķinu tautai. Lāsts «okupants» tiek adresēts gan Latvijā dislocētai armijai, gan krievu tautai kopumā. Tas ir smags lāsts, un pirmajā mirkli var šķist, ka tas ir netaisns un raidīts «bez vainas vainīgajiem». Tomēr nē, objektīvi staļiniskajā karuseli tika ierauta krievu tauta, krievu cilvēkiem nācās būt okupantu, deportētāju un apspiedēju lomā. Jā, cieta krievu tauta arī pati, turklāt visvairāk. Jā, staļiniskajās akcijās piedalījās arī latvieši paši. Taču krievu tauta bija valdošā un latviešu tautas psihē staļiniskais asociējās ar krievisko. Krievu tauta var atgūt savas nācijas labo slavu un dižumu, vispirms atbrīvojot sevi no lielvalstnieciskās psiholoģijas, autoritārisma, staļinisma, pārtraucot ticēt militārās varenības dievībām.
Taču šo problēmu vēl jo grūtāku padara tas, ka Latvijā galvenokārt ir «dislocēta» krievu ierēdnieciskā un militārā inteliģence, bet krievu tehniskā inteliģence galvenokārt darbojas no republikas autonomajos, Vissavienības resoriem pakļautajos lieluzņēmumos. Autoritārisms, mono-ideoloģija, lielvalstnieciskā psiholoģija ir pārāk cieši iesēdusi šinī krievu inteliģences daļā. Skaitā neliela ir krievu humanitārā inteliģence Latvijā, vēl niecīgāka — radošā inteliģence. Tā ir krievu tautas nelaime, ka tai pietrūkst šīs apokalipses brīdim atbilstošu pašapjēgsmes un sirdsapziņas jundīšanas spēku. Tā ir krievu tautas nelaime, ka tās dvēseli savā aprūpē paņēmusi agresīvā un robustā Interfronte.
Katrā ziņā latviešu un cittautiešu kompleksā krievu problēma ir centrālā, bet nacionālradikālās izvēles gadījumā tā var kļūt par brīvās Latvijas Ahilleja papēdi. Pastāv iespējas uzmilzt kolīzijām ar konfliktiem, pastiprināties antagonismiem. Un jābaidās ne tik daudz no karaspēka tiešas iejaukšanās, par ko tā brīdina J. Bojārs, jāvairās no naida eskalācijas, konfrontācijas un sadursmēm starp tautām. Korumpētā birokrātija, lielvalstnieviski šovinistiskie spēki un Interfrontes ekstrēmā dala jau tagad uzdarbojas šinī virzienā, bet nākotnē no ādas līdīs, lai uzrīdītu tautu tautai.
Šobrīd
vairāk mums pietrūkst neatkarīgās Latvijas koncepcijai atbilstošas stratēģijas un politiskās cīņas platformas. Šobrīd vēl milzum daudz enerģijas tiek šķiests, lai pierādītu, ka neatkarībai nav alternatīvas, kā maģistrālais ir pilsoņu komiteju ceļš.
LTF pirmajā kongresā proponētajai demokrātiskajai un LNNK nacionāli radikālajai politiskajai platformai kopīgais ir Latvijas neatkarība. Šā mērķa sasniegšanai abas kustības ies līdzās, balstīs viena otru. Taču politikā mēs visi esam diletanti. Mēs galvenokārt «štukojam». Vienreiz uzsaucam «Lai dzīvo parlaments!», citreiz piesviežam klāt kaut ko no pilsoņu komitejām un priecājamies, re, kas par Latviju sanāk! Var nesanākt, ja visā šinī ņezgā aizmirsīsim, ka ikviena politiskā platforma liek ievērot iekšējas konsekvences un attīstības loģiku, ņemt vērā stratēģiju. Iespējams, ka rajonu un LTF nodaļu līmeni, kur priekšplānā ir praktiskais un vispārcilvēciskais, jautājums par politiskajām konsekvencēm nav tik aktuāls. Taču republikas mērogā politiskais imperatīvs darbojas kategoriskāk. Tāpēc es iestājos par lietišķu polemiku un toleranci mūsu savstarpējās attiecībās. Domāju, ka būtu kļūda. Ja mēs mēģinātu viens otram uzspiest savu platformu, kļūtu neiecietīgi vai pat savstarpēji agresīvi. Ja LTF izvēlējusies parlamentāro ceļu, tas ejams konsekventi.
Manuprāt, LTK arī turpmāk savas darbības pamatā liekami demokrātiski, nevardarbīgi politiskās cīņas līdzekļi. Tie varētu būt parlamentārisms kā pamatceļš autoritārās politiskās sistēmas nomaiņai; LTF politisks dialogs masu komunikācijas līdzekļos, destruktīvas akcijas pret prostaļiniskām parādībām, pašdarbīga centralizēto, birokrātisko institūtu demontāža un alternatīvu radīšana; tautas gribas tiešas izpausmes (aptaujas, referendumi, mītiņi, demonstrācijas). Katrā ziņā ne parlamentārisms, ne mītiņošana, atsevišķi ņemot, panākumus nedos — jāsavieno visi (iespējami daudzveidīgāki) demokrātiskās cīņas līdzekļi. Esmu pārliecināts, ka radikāli demokrātisks ceļš Latvijas apstākļos ir vienīgais reālais, kā panākt Latvijas neatkarību. Ceļš uz demokrātisku un neatkarīgu Latviju ir ejams, neatliekami demontējot centralizēto autoritāro politisko sistēmu un veidojot jaunus institūtus.
No staļinisma mēs esam mantojuši unitāru lielvalsti un autoritāru varu. Izraugot parlamentāro ceļu par galveno, tuvākajā laikā jākoncentrē visa darbība divu jautājumu risināšanai:
1) demokrātisku vēlēšanu ceļā jāievēlē progresīvs, domāt, lemt un rīkoties spējīgs, Latvijas suverenitātes ideāliem uzticīgs deputātu sastāvs. Tā ir vienreizēja misija — demokrātiskas vēlēšanas pēc pusgadsimta dažāda kalibra diktatoru valdīšanām;
2) valsts varas nodošanai jaunievēlētajām Augstākajai Padomei un visu līmeņu vietējām padomēm;
3) izstrādāt un pieņemt pilsonības likumu un uz šī likuma sarīkot referendumu par Latvijas statusu.
«Demokrātiskas vēlēšanas!» un «Visu varu padomēm!» — šie saukļi lai kļūst par Tautas frontes kaujas saucienu. Vara jāpārņem tautai, turklāt pēc būtības, nevis deklaratīvi. Pārbīdes politiskajā sistēmā pēc savas dabas būs tektoniskas. Ko tas nozīmē?
Pirmkārt, tas ir jautājums par Kompartijas vietu valsts varas sistēmā. Situācija šobrīd ir unikāla — varas monopols pieder Kompartijai. Tāpēc partija ir šis revolūcijas «alfa un omega». Partija ar tanī dominējošo centrālismu un uzblīdušo birokrātisko aparātu ir visbūtiskākais šķērslis ceļā uz demokrātiju un Latvijas suverenitāti.
Partijas vadītāji mēdz akcentēt domu, ka pārbūvi sākusi partija, bet kaunīgi noklusē, ka partija noveda valsti līdz sabrukumam. Kompartijas vadošie orgāni, arī mēs visi, komunisti, esam atbildīgi par 1939., 1949., 1959. gadu un to sekām. Tas ir jāpasaka tautai līdz galam bez laipošanas un atrunām. Diemžēl partijas ideologu pagātnes vērtējumus caurstrāvo duālisms, izvairība, aizplīvurotas frāzes.
Jā
Kompartiju ārda tās duālisms un nenoteiktība. CK Joprojām nav principiāli kritiski novērtējusi 1959. gada apvērsumu un tam sekojošos izkropļojumus ekonomikā, ideoloģijā, kultūrā, A. Vosa diktatorisko valdīšanas stilu un nacionālā kadru korpusa sagraušanu. Vosa līdzgaitnieki, kuri agrāk, aizrautīgi citējot Brežņeva prātulas, iekustināja stagnācijas šūpuli, tagad «sirdīgi bīda» revolūcijās procesus. Duālisms pret pagātni vēršas duālismā pret nākotni. A. Pelšes piemineklis skvērā pie CK ir mēms liecinieks šim duālismam jeb atmuguriskai virzībai uz nākotni.
Partijas vadītājiem ir ilgos gados ieskolota pretestība pret nacionālo kustību, tāpēc visu šo laiku katru jaunu akciju tā sākumā ir nosodījusi, brīdinājusi komunistus neaizrauties, un tikai tad, kad process ir kļuvis neatgriezenisks, arī partijas vadība ir pieslēgušies kustībai. Partijas vadība pārcentīgi balansē starp konservatīvajiem un progresīvajiem spēkiem, atraisot rokas reakcijai.
Spēcīga autoritārisma dvaka nāk no Rīgas un Daugavpils vadītāju runām. Lūk. ko saka viens no autoritatīvo spēku līderiem un ideologiem A. Rubiks, tiekoties ar kara un darba veterāniem: «Es vispār sapņoju, lai mums atgrieztos tāda ticība — kā tas bija toreiz, kad kara gados gāja ar lozungu «Par Dzimteni, par Staļinu!».» Un veltīga ir atruna, ka viņš, Rubiks, neesot par represijām. Ticība, par kuru tā aizsapņojies Rubiks, ir reāla vienīgi absolūtas vienpersoniskas varas un monoideoloģijas apstākļos, kad ar karstu dzelzi, ar nāves nometnēm un miljoniem upuru tika iznīdēta uzskatu dažādība, kad veselas tautas tika aizraidītas nebūtībā.
Dienās, kad Latvijas galvaspilsētas mērs ar apskaužamu atklātību (turklāt publisku) izsapņojas par staļinisku pagātni, LKP CK birojs norobežojas no LTF Domes valdes 31. maija aicinājuma un inkriminē LTF vadītājiem «politisko tuvredzību» un «saspīlējuma uzkurināšanu». Minētajā jautājumā Kompartijas CK un Rīgas PK biroja, jādomā, arī Interfrontes, viedokļi pilnīgi saskan.
Šinī ļoti dinamiskajā situācijā partijas orgāni saglabājuši kādu raksturīgu, septiņdesmitajos gados iemantotu īpašību — nesteigties, piesardzīgi iet dažus soļus aiz notikumiem. Drošs paliek nedrošs. Arī CK projektā «Pēc kā tiecas Latvijas Komunistiskā partija» joprojām trūkst striktas platformas par varas nodošanu valsts varas orgānam, piesardzīgi pieļauta iespēja rīkot diskusiju par vairākpartijas sistēmas veidošanos Latvijā. Būtībā tāda diskusija jau notiek pilnā sparā. Un vēl tieksme atlikt. Domāju, ka viena no visbūtiskākajām kļūdām ir atlikt augstākā varas orgāna vēlēšanas un rudenī ievēlēt vietējās padomes. Diemžēl šī kļūda «atklāsies» pēc tam un atkal vainīgo nebūs.
Jā, Kompartija ir šīs revolūcijas «alfa un omega». Būdama valsts un izpildvaras monopolists, partija savā paspārnē ir izveidojusi centralizētas arodbiedrības, komjaunatni, radījusi vienotu, visaptverošu ideoloģiju. Tāpēc parlamentārisms un uzskatu plurālisms var veidoties vienīgi, radot Latvijā vairākpartiju sistēmu, alternatīvas arodbiedrības, alternatīvas jaunatnes organizācijas. Turklāt jāatbrīvojas no Centra skavām, tā vietā dibinot Latvijas suverēnos sabiedriskos institūtus. Ceļš uz lielo «suverenitāti» ejams caur mazo, ejams revolucionāri.
«Visu varu padomēm» — ar to es domāju reālu varu un stabilu parlamentāru republiku, īstenībā padomju varas mums nav. Taisnības labad — ir nomināla vara. Reālā vara ir armijas, drošības un iekšlietu dienesta pārziņā. Būtībā tie ir centralizēti, unificēti, eksteritoriāli, slepeni un nekontrolējami spēki. Šobrīd tie ir progresa bieds, bet vairākās ekstremālās situācijās (Gruzijas notikumi) tie ir nežēlīgi apspiedusi demokrātisko kustību. Tautas vara un demokrātija būs reāla tiktāl, ciktāl šie spēki demokratizēsies iekšēji, ciktāl to darbību pakļaus parlamenta un tautas kontrolei. Vienīgi pārkārtojot šos spēkus tautas varai, demokrātija kļūs galīga, bet nevis īsa atelpa. Šobrīd demokrātiskie spēlei vēl turpina darbošanos uz pulvera mucas.
«Visu varu padomēm!» Atkal un atkal mums nākas sadurties ar sūro patiesību, ka padomju varas nav. Jaunā vara, lai cik darbīga un progresīva tā būtu, galu galā kapitulēs, ja Latvija atradīsies Vissavienības īpašumā. Latvija, bet it Īpaši Rīga, ir pārklāta ar eksteritoriāliem uzņēmumiem, līdz kuriem Latvijas jurisdikcija nesniedzas, kur kāju bez atļaujas nespers pat republikas prezidents. Republikas valdība bez Maskavas atļaujas no Latvijas mežiem nedrīkst izsniegt saviem pavalstniekiem ne pagali malkas, no līča — ne kilogramu zivju, no papīra kombinātiem — ne tonnu papīra.
Padomju varas nav, ir centralizēta resoru vara. Republikas valdība var vienīgi sastādīt kompleksās programmas un mērķprogrammas, efektīgi trokšņot un manifestēt, bet reālus risinājumus joprojām esam spiesti izlūgties Maskavā. Sauklis «Visu varu padomēm!» nozīmē lauzt resoru administratīvi ekonomisko varu, atkarot īpašuma tiesības. Atceļot PSRS Konstitūcijas 11. pantu, izvirzāms sauklis: «Latviju Latvijai!» Nupat republikas Augstākā Padome pirmo izšķirīgo soli ir spērusi. Arī tas ir solis ceļā uz suverenitāti.
Bieži, ļoti bieži dzird sakām: suverenitāte — tā vai nu ir, vai arī tās nav. Iebelž tev pa pieri un apklusina. Taču mani rūgst pretestība. «Lielās» suverenitātes apustuļi pārāk bieži skandina radikālus lozungus, bet pārāk maz dara, lai pie tās Lielās nonāktu. Bet Lielā nenāk, un nav zināms, kad tā atnāks.
Virzībā uz Latvijas neatkarību aktuāls ir jautājums par «mazo» suverenitāti. Vissavienības centralizētā birokrātija ir kā vēzis ar bezgaldaudzām metastāzēm ikvienā iestādē, uzņēmumā, pilsētā, rajonā, ciemā. Centralizētās birokrātijas pašdarbīga demontāža un reģionālu, suverēnu pašpārvaldes institūtu struktūru veidošana — tas ir viens no «mazās» suverenitātes izcīņas virzieniem. Tā varētu būt tieša autoritārā aparāta nomaiņa ar demokrātisku, bet varētu veidot arī alternatīvus institūtus. Nevardarbīgas poētiskās cīņas ceļš ir alternatīvu risinājumu ceļš.
Un
vēl kas. Suverenitātes jēga ir plašāka, nekā mums var likties. Pirms valstiskās suverenitātes mums katram jāizcīna suverenitāte sevī. Totalitārisms un monoideoloģija iznīcināja suverēnu personību. Vairoja cilvēkā bailes, padevību, skaudību, neticību sev, agresivitāti un nežēlību. Mēs nākam no bardzības un nežēlības valsts, ar nocietinātām sirdīm un iztukšotām dvēselēm. Pagātne uzliek savu zīmogu visai mūsu kustībai. Taču būtu traģiski, ja cietsirdība un zema cilvēciskā kultūra kļūtu par centrējošo spēku arī neatkarīgajā Latvijā. Nav nekā grūtāka, kā veidot suverēnu personību. Cilvēciska personība netop naidā, nežēlībā, noliegumā, bet vienīgi — jaunradošā darbā. Pie tā ir jāķeras nekavējoties. Neaizmirsīsim — visa jēga ir cilvēks.
«Lielās» suverenitātes uzstādījums ir pareizs kā tautas tiesības organizēties vienotā valstiskā veidojumā, kā pretsvars «stipra centra» koncepcijai, mēģinājumiem salāpīt, pilnveidot, sastutēt un piekrāšot unitāro lielvalsti federācijas toni, kā kategorisks «nē» Centra pretenzijām lemt, cik lielu suverenitātes porciju izsniegt vienai vai otrai tautai, lai tā aiz nacionālā bada nesāktu buntoties.
Latvijas KP Rīgas pilsētas un CK biroji, kritizējot LTF Domes valdi 31. maija aicinājuma sakarā, noklusē, ka federācija «padomju tautu» ir novedusi pie bezdibeņa un joprojām turpina šo pastaro virzību. Norobežodamies no 31. maija aicinājuma, partijas orgāni būtībā turpina agrāko strausa politiku, aizver acis Latvijas tautas traģikas priekšā, bet nākotni būvē impēriskā internacionālisma garā, būtībā «stipra centra» interesēs.
Nē, ne Centram ir tiesības deleģēt un dozēt kādas tautas varu un tiesībspējas. Primārais ir tautas pašnoteikšanās tiesības, līdz pat tiesībām dibināt pilnīgi neatkarīgu valstiskumu. Federācija ir sekundāra un attaisno sevi vienīgi tiktāl, ciktāl tā rada tautām labākus dzīves apstākļus, stabilitāti un drošību. Līdzšinējā federācija ir bankrotējusi, tāpēc arī LTF Dome izvirza apspriešanai visai kardinālo pilnīgas neatkarības jautā jumu.
JĀNIS ŠKAPARS
