Patiesā gaišuma svētkos
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šie skaistie svētki, kurus tagad līdz ar kristīgajiem svētī gandrīz vai visa pasaule, mūsu tautā ieguvuši nosaukumu, kas īstenībā neizteic to patieso, dziļāko nozīmi un sākotni. Tie īstenībā nav gadalaika — ziemas — svētki. Šo svētku sākums ir tumšajā ziemas naktī, kad izbiedētos ganus uzrunāja debesu spožuma apmirdzētais debesu vēstnesis: «Nebīstaities, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks, jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.» Šī eņģeļa vēsts, kas ievadījusi jaunatdzimšanu visā cilvēcē, pārsteidz ar savu neparastumu, pat paradoksalitāti. Vai tad ir iespējams kāds liels prieks, kas spētu aptvert visus cilvēkus? Vai vispār ir kaut kas, kas varētu skart vienlīdz visus? Bēdas, kuras pazīst katrs cilvēks, ir tūkstošveidīgas, individuālas, «katram savas». Un tomēr ir kādas dziļi būtiskas lietas, kas guļ katra cilvēka dvēseles dziļākajās dzīlēs. Nav cilvēka pasaulē — ne pagātnē, ne tagad — vienlīdz pie visaugstākām kultūrām piederīgajos, kā visprimitīvākajās, kas neatskārstu, neizjustu Dieva esamību un kas nevēlētos Viņu iepazīt — «ielūkoties Dieva vaigā». Un tikpat dziļi un smeldzīgi guļ katra cilvēka apziņā «es neesmu tāds, kādam man jābūt» — labošanas, izlīguma, pilnības un vainas labošanas un grēka piedošanas meklēšana. Domātāju atziņās, dziļos, sāpīgos dvēseles pārdzīvojumos un izjūtās cilvēks ir meklējis atbildi un skaidrību. Simts visdažādāko reliģiju un ticējumu senatnē un mūsdienās arī nav spējuši vairāk par minējumiem un vēlējumiem.
Mūsu tautas garamantās ir kāda pasaciņa, kas spilgti raksturo nepiepildāmo vēlēšanos. Tā ir pasaciņa par garo pupu, kas iedēstīta izaugusi līdz debesīm. Bārenīte nu, pa tās zariem kāpdama, iekāpusi debesīs un tur redzējusi mīļo Dieviņu un mirušos tētiņu un māmiņu… Šī pasaciņa ir skumja, jo tādas garās pupas nav… Tā rāda reizē dziļo vēlēšanos «iekāpt» paša spēkiem debesīs un reizē arī šādas vēlēšanās nepiepildāmību.
Atbildi ir atnesis Jēzus Kristus. Viņš pats ir šī atbilde. «.. bet, kad laiks bij piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas...» Dieva laikrādis tumšajā ziemas naktī rādīja šo piepildījuma stundu, Patiesais Gaišums bij nācis pasaulē, un lielais prieks, kas aptver visus, ir cilvēcei uzausis. Ne cilvēks no cilvēkiem, ne filozofs, ne ideālists sapņotājs, ne ārējas varas nesējs, bet Dieva paša Vārds, kurš bij tapis Miesa un kura dievišķā godība atklājās Viņa žēlastībā un Patiesībā. Viņa patiesība ir neapstrīdama. To nevar ne papildināt, ne izlabot, ne atcelt. Viņa vērtējumi un spriedumi ir nepārsūdzami un absolūti.
Nav neviena taisna, it neviena, visi ir grēkojuši, — saka par mums apustulis. Jēzus patiesības gaisma sniedzas iekšā mūsu pēdējos, visdziļākos dvēseles dziļumos. Mums šķiet, ka mums ir bēdas, mēs uzskatām sevi par nelaimīgiem, bet patiesībā esam grēcīgi. Nemiers un naids, kas sakāpis kā draudīgi plūdi pasaulē, ir cilvēku grēks, kas audzis baismīgā lielumā — visu naids pret visiem! Atgriežaties no grēkiem! Ticiet Evaņģēlijam! Debesu valstība ir tuvu nākusi, — aicina Jēzus.
Es esmu Ceļš, — Viņš saka mums. Ārā no aizspriedumu strupceļiem, no līkumotajiem tumsas neceļiem! Mūsu jaunatni Viņš aicina sev līdzi — pa gaišo augšupceļu, pa dzīvības ceļu.
Viņš nav nācis pazudināt, bet gan — meklēt un glābt pazudušo. Viņa priekšā nav neviena tik grēcīga, tik necienīga, pār kuru Viņš nenoliektos iežēlodamies, piedodams, dziedinādams. Dieva glābēja mīlestība ir atspīdējusi.
Laime, ko svētku laikā cits citam vēlam, miers, pēc kā ilgojas visa pasaule, uzplaukst un nobriest augļos tikai tur un tikai tad, kad cilvēki ar visu savu dvēseli un garu, ar savu prātu un spēku atveras «Lielajam Priekam», atveras Kristum, kas izravē visas nelaimes un visa nemiera rūgto sakni — grēku, kas mūs šķir no Dieva un Viņa mīlestības, jo, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums: kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns, — saka apustulis.
Aizdedziet svecītes eglītē! Aizdedziet un pievienojieties apliecinājumam, ka Patiesais Gaišums Kristus ir nācis pasaulē un priekā sniegsimies Viņam pretī.
Sniedziet viens otram dāvanas! Kā tādi, kas paši saņēmuši no Debesu Tēva dāvanu — skaidrotu sirdi un Kristus apmirdzētu, īstu dzīvi.
Atverieties mīlestībā! Viņš mūs papriekšu ir mīlējis. Lai sirds siltumā izkūst ledus sienas, kas šķir sirdi no sirds, dzīvi no dzīves. Dievs savā mīlestībā ir noliecies vienlīdz pār mums visiem — arī pār tiem, ko mēs nemīlam.
Un apliecināsim to, ko vissenākajā pagātnē jau liecināja Viņa mācekļi par Viņu, —
Gaisma no Gaismas, Patiess Dievs no Patiesa Dieva!
1988. gada Ziemassvētkos —
ROBERTS FELDMANIS,
ev. luteriskās baznīcas Mežaparka
un Katlakalna draudžu mācītājs
Honorāru novēlu Krimuldas draudzes baznīcas atjaunošanai
