Kabinetu stratēģijas līmenī
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Telefonintervija ar cilvēku, kas lieto jēdzienu "perestroika", — PSKP CK sabiedrisko zinātņu akadēmijas starptautiskās politikas un PSKP ārpolitikas katedras vadītāja vietnieku Ņikitu Zagladinu.
— Viļņā bija apvērsuma mēģinājums, sazvērestība pret valdību vai gluži vienkārši militāra akcija?
— Baltijā nav nacionāla konflikta. Šobrīd savienības mērogā ir darīšana ar spēku, kas grib gūt revanšu pār pārbūvi.
Atkārtojas 1968. gada scenārijs, kad ļaužu pūlītis, izmantojot situācijas nestabilitāti, nāk klajā ar paziņojumu par savas valdības izveidošanu. Ja tam palīgā nāk bruņotie spēki (pieņemsim, bez prezidenta un aizsardzības ministra pavēles), tad runa ir par militāru dumpi gan pret vietējo valdību, gan prezidentu.
Vai Baltijas kara apgabals bija tiesīgs dot pavēli vai arī tas saņēma papildu sankciju no Maskavas? Atbilžu nav.
Skaidrs ir viens: akcija Viļņā bija slikti izplānota, ļoti neprofesionāli veikta. Gan no politiskā, gan taktiskā viedokļa. Šķiet, pat tie, kas cīnās pret pārbūvi, neplānoja asinis. Ja kāds gribēja kompromitēt Landsberģi, tad tagad Landsberģis ir nacionālais varonis. Ja gribēja ietekmēt Lietuvas parlamenta darbību, tad tagad ir iespējams, ka situāciju virzīs parlamenta galējās frakcijas. Kāpēc bija jāieņem Viļņas telecentrs, ja tāds darbojās arī Kauņā? Acīmredzot kāds ir pārvērtējis savu spēku un ietekmi, rīkojies, nezinot situāciju. Kabinetu stratēģijas līmenī.
Ja prezidents pats ir devis pavēli — vēl jo ļaunāk. Viņš rīkojies neloģiski un nekonstitucionāli. Tomēr šķiet, ka Gorbačovam šāda notikumu attīstība bija negaidīta. To varēja manīt pēc viņa uzstāšanās.
Jebkurā gadījumā prezidents ar savu darbību (vai bezdarbību) tagad pakļaujas paša izdotajam likumam par prezidenta goda diskreditāciju.
Ļoti stabilizējoša loma bija Jeļcina vizītei Baltijā. Viņš uzņēmās iniciatīvu atrisināt šo konfliktu. Pārmetumiem, ka Jeļcins ir nodevis krievus, nav pamata, jo starpnacionālo sadursmju dēļ armijas klātbūtnē krievu intereses būtu vēl vairāk cietušas.
— Vai notikumi Baltijā pašreizējā PSRS politiskajā kontekstā jāuztver kā līdzeklis vai mērķis?
— Te viens uzslāņojas otram. Mērķis varētu būt piespiest Baltiju parakstīt savienības līgumu un saglabāt PSRS. Līdzeklis — pāriet uzbrukumā visā savienībā.
Viļņā izmantots bīstams scenārijs. Ja tas būtu īstenojies, to varētu atkārtot visur, arī Maskavā un Ļeņingradā. Viļņas vietā varēja būt Rīga un Tallina, ja vien šie notikumi pasaulē un valstī nebūtu izraisījuši tik plašu rezonansi. Domāju, ka uz akcijas veicējiem tā iedarbojas atskurbinoši.
Paredzu, ka drīzā laikā PSKP demokrātiskie spēki nāks klajā ar paziņojumu par vainīgo saukšanu pie partijas atbildības. Protams, ja PSKP gribēs glābt pārbūvi un savu seju.
Gorbačovam, manuprāt, būtu jānostājas to spēku pusē, kas aizstāv Baltiju. Tomēr prezidenta nostāja liecina: vai nu viņu savas apkārtnes ļaudis ir dezinformējuši (tādā gadījumā kas tā par apkārtni?), vai arī prezidents ir ieņēmis konkrētu nostāju, jo Tbilisi, Baku notikumi tā kā būtu laba mācība, ka nevar paļauties uz vienpusīgu informāciju. Otrs variants liecina, ka prezidents saskaņojas ar vecās kārtības aizstāvjiem. Iespējams, ka vairs ne ideoloģisku, bet ģeopolitisku iemeslu dēļ.
Jautājis Aivars Pastalnieks
