Tagad ir pats skaistākais laiks
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Patiesi, dīvaina ir pasaule, kurā dzīvojam. Ne mazums tautiešu patlaban izbrauc uz «civilizētākam» valstīm, lai beidzot «dzīvotu normāli». Izbrauc no zemes, kuras vēsture drīzāk ir tās lielo kaimiņu — atzītu kultūrtautu savstarpējo cīņu par kundzību šajā zemē — vēsture.
Savukārt «civilizēto Rietumu pasauli», šķiet, nemaz neuztrauc dzīva cilvēka pašsadedzināšanās Maskavā — tās vairāk par visu ir norūpējušās, lai Lietuva nesagrautu tik spoži uzsākto perestroiku Padomju impērijā.
Skaidrs, ka Lietuva un it īpaši tās prezidents Vītauts Landsberģis bija daudz vairāk rēķinājušies ar Rietumu atbalstu, nekā pieklātos, atceroties pavisam nesenu vēsturi.
Latvijā pēckara gados liela daļa nacionālo partizānu nepameta savas slēptuves mežos arī tāpēc, ka «aizdīķa» radio ik dienas vēstīja: ja ne rīt, tad parīt noteikti amerikāņi izmetīs Baltijā savu desantu un padzīs boļševikus. Dažos apvidos, kā stāsta aculiecinieki, cilvēki pat neesot gājuši sējas darbos, gaidīdami amerikāņus. Tikai arguments: «Amerikāņi, krievi vai vācieši — maizi jau viņi mums nedos. Cik paši iesēsim, tik ari novāksim!» esot bijis iedarbīgs.
Lietuviešu pasaulizjūtai raksturīgais humors nav zudis arī grūtajās dienās aprīļa pēdējā dekādē. Tikai melnās krāsas tajā ir vairāk: tā kā mums ir Ignalinas AES, mēs varētu ražot atombumbas. Un kur tad tās liktu? Nu, pamētātu uz tām labi paēdušajām rietumvalstīm — lai jūt, kā ir, kad ir slikti un neviens nepalīdz.
Lietuvieši tomēr bija mazāk gatavi blokādei, nekā to varēja gaidīt. Tiesa, desantnieku uzbrukumi gan nesasniedza mērķi iebiedēt tautu, jo pēc 11. marta, kad tika pieņemti vēsturiskie AP lēmumi, visi gaidīja Maskavas reakciju. Un kad tā beidzot sākās, visi izjuta zināmu atvieglojumu — saspringtā neziņa pārvērtās pārliecību stiprinošā mierā. Piketi, rokkoncerts, anekdošu konkurss pie Preses nama bija dzīves jaunā režīma organiskas sastāvdaļas. Cilvēki varēja naktīm negulēt un no rīta spirgti doties uz darbu — labā omā un ar optimismu sagaidīt katru nākamo dienu.
Tā sauktie ārējie ienaidnieki — plankumainajos formas tērpos (vai pat miliču formās) ģērbtie desantnieki — ievērojami saliedēja visu tautu. Jāpiebilst, šī saliedētība izpaudās arī riebumā pret Latvijas interfrontes «eksportpreci» — pulkvedi Alksni, kurš pamanījies pat Lietuvā izpelnīties atbilstīgu novērtējumu.
Ekonomiskā blokāde izpaužas izteikti materiāli, taču ... Pirmie paniku «savējo rindās» sāka izraisīt taksometru un autobusu šoferi — tad, kad pie benzīna pildnēm sastājās kilometriem garas rindas. Brīvība ir brīvība, bet pelņu zaudēt negribas un vienalga, vai to saņem «koka» rubļos vai litos.
Tieši to sociālo grupu pārstāvji, kuru ienākumi atkarīgi no regulārām izejvielu piegādēm un kuri vajadzības gadījumā nevarētu pārkvalificēties, piemēram, zemes darbiem, pauž vislielāko neapmierinātību. Brīvības vārds viņiem ir ar naudas metālu nepiepildīta, tāpēc tukša skaņa, un tieši viņi adresē Landsbergim visniknākās lamas. Viņi pārmet «Sajūdim», ka sākusies ekonomiskā blokāde, un sola panākt valdības maiņu, it kā tā uzreiz atrisinātu pusgadsimtu milzušās problēmas. Taču šie cilvēki tomēr nenosaka sabiedriskās domas pamattoni.
Atcerēsimies, ka Latvijā pirms pusgada bija tādas pašas rindas pēc benzīna, bet nekādu sevišķu nervozitāti tās neradīja. Te jāuzsver, ka padomju laika Lietuvā tomēr bija daudz augstāks dzīves līmenis nekā Latvijā — pie Lietuvas politiskās vadības stūres nav stāvējuši ne «vosaiši», ne «pelšaiši». Lai tiek pieminēts tikai viens rādītājs — Lietuvas PSR ieņēma pirmo vietu starp visām «savienotajām» republikām personisko automašīnu skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem.
Tagad Latvijā runā par to, ka Latgale saglabājusi savu latviskumu, pateicoties katoļticībai, — Lietuva cauri melnākajiem gadiem uzturējusi spēkā un pat visai aktīvi manifestējusi nacionālo pašapziņu. Nacionālās vērtības lielākā mērā nekā Latvijā noteikušas arī Lietuvas ekonomikas orientāciju.
Kopumā vērtējot, «letiņu» pašapziņai tik tīkamie stāsti par to, kā «Latvijas laikā leiši un poļi nāca uz Latviju par laukstrādniekiem» sen bija zaudējuši jēgu.
Tieši tāpēc, liekas, Latvijā psiholoģiskā sagatave: «Kaut vai basām kājām, bet brīvā Latvijā», savukārt daudz dziļāk iesakņojusies sabiedriskajā apziņā.
Loti lielu satraukumu Lietuvas sabiedrībā radījis pavasara iesaukums Padomju Armijā — ir tiesa, ka fiziski savus puišus Lietuvas valdība nevar aizstāvēt. Viļņā satiktās Lietuvas sieviešu kustības aktīvistes parādīja daudzas jo daudzas vēstules, ko no dienesta vietām atsūtījuši lietuvieši. Apsaukāšana par fašistiem un attiecīga fiziskā rīcība veido šo karavīru ikdienu. Turklāt represēti tiek ne vien lietuvieši, bet ari cittautību jaunieši — ja cilvēks ir iesaukts no Lietuvas, ar to pietiek, lai viņš tiktu pakļauts mocībām.
Jaunie puiši tiek tvarstīti arī uz ielām. Desantnieki pēc acumēra nosaka jauniešu vecumu un vienkārši «savāc» viņus. Tādā vīzē pirms pāris nedēļām dienestam PSRS Bruņotajos Spēkos tika «rekrutēti» 30 puiši no Zarasiem. Mēs zinām — Lietuvā kara komisariāta darbība ir apturēta, likumsakarīgi būtu jautāt: kā notiek jauniešu iesaukšana armijā?
Jaunieši no Lietuvas tiek vesti uz Latvijas PSR kara komisariātiem, kur izpilda attiecīgās formalitātes, lai šos puišus «aizlaistu krievos» — būtībā nodotu iracionālas atriebības spēku varā.
Tā, piemēram, jaunieši no Zarasiem stājās komisijas priekšā Daugavpilī. . . Protams, aktīvi izmanto arī Baltkrievijas PSR kara komisariātu pakalpojumus. Lietuvas Republikas AP deputātu komisija darbojas savu iespēju robežās. Tuvākajā laikā tās pārstāvji izlidos uz Anadiru (pašos PSRS ziemeļaustrumos), kur, kā zināms, nometināti slimnīcā nolaupītie lietuviešu puiši.
Bet LR AP deputāte, rakstniece Sukaitīte ieteica:
— Jums Latvijā, risinot armijas problēmas, vajadzētu ņemt vērā mūsu pieredzi. Pasaule vēl nav vienojusies par to, vai mēs esam okupēti, vai ne. Vai mūsu jaunie vīrieši dien okupācijas armijā, val ne. Tātad, ja mēs gribam saņemt visdažādāko pasaules organizāciju atbalstu, mums ir jāpievērš vispārējā uzmanība tieši cilvēktiesību pārkāpumiem Padomju Armijā.
Cilvēktiesību pārkāpumi — tā, izrādās, patlaban ir vienīgā atslēga, kas var atdarīt rietumnieku uztveri Baltijas jauniešu traģēdijai.
Kāpēc Gorbačovs izvairās no dialoga ar Lietuvu? Tie, kas mācījušies konservatorijā, apliecina, ka Landsberģim piemit spožs intelekts un, iespējams, Gorbačovs nevēlētos izkrist intelekta pārbaudes eksāmena pie Viļņas profesora. Jā, tas, protams, atkal ir leišu «melnais humors».
Kā būs Latvijā? To grūti paredzēt, jo īpaši tāpēc, ka Latvijas patriotu neaktivitāte 29. aprīļa vēlēšanās, laikā, kad Baltijas liktenis karājas mata galā, ir apbrīnas un pētījumu vērta. Kam jānotiek Latvijā, lai mītiņu vienotība pāraugtu tautas vienotībā?
Lietuvieši saka tā: ja mēs nevarēsim ar pašcieņu izturēt ekonomiskās blokādes grūtības, tad jājautā — vai mēs maz esam Brīvības cienīgi?
Un vēl viņi saka: «Tagad ir pats skaistākais laiks, kad melnā nakts ir galā un ir tik daudz cerību ...», un sola, ka noteikti noturēsies lidz 3. maijam. Tad jau arī Latvija...
MĀRA KIOPE
Vilņa—Rīga, 1990. gada aprīlī
ULDA BRIEŽA foto
