Lodes sitās pret jumtiem
|
1991. gada janvārī strādāju energokontrolē par drošības tehnikas inženieri. 13. janvārī, pēc mītiņa Daugavas krastmalā un gājiena cauri pilsētai nosalis, atgriezos mājā. Vakarā, kad izdzirdēju aicinājumu pulcēties Vecrīgā, vēl nebiju atsilis, tāpēc aktīvi sāku piedalīties barikāžu pasākumos tikai nākošajā dienā.
Energokontroles darbinieki, kuri atbalstīja barikāžu pasākumu, dežūrām sadalījās maiņās. Katrā maiņā bijām 8–10 cilvēki. Skaits mainījās atkarībā no aizņemtības darbā, jo darbs netika pārtraukts. Manu maiņu komplektēja no darbiniekiem, kuri dežurēja naktīs, jo pa dienu vajadzēja būt darbā. Sākām ar posteni pie Augstākās Padomes nama, tad Torņu ielas un Jēkaba ielas stūrī, tad tūlīt aiz Kara muzeja netālu no Zviedru vārtiem. Šeit bijām vairākas naktis. Posteni nostiprinājām, lai pa vārtiem neviens netiktu iekšā. Vārtu priekšā bija novietota kravas mašīna. Mēs visā ejā caur vārtiem ap 50 cm augstumā no zemes novilkām dzeloņstieples tā, lai iekļūšana no Torņu ielas Vecrīgā būtu apgrūtinoša.
No visām dežūrām uz barikādēm vislabāk atmiņā saglabājusies 20. janvāra nakts. Vakarā uz maiņu atnācām tikai pieci: Eduards Žvirblis un Juris Zvanītājs, kuri tagad strādā Rīgas elektrotīklā, Guntis Actiņš — tagad strādā akciju sabiedrībā "Rīgas siltums", Juris Pabērzs — tagad strādā valsts akciju sabiedrībā "Latvijas dzelzceļš", un es. Ar mums kopā vienā postenī vēl dežurēja zvejnieki no "Audas". Viņi gan uz nakts maiņu neieradās, un mēs palikām tikai pieci.
Mūsu uzdevums bija sargāt vārtus, pa kuriem varēja iekļūt Vecrīgā nelūgti viesi, un ziņot par jebkuru aizdomīgu personu pārvietošanos AP nama virzienā. Lai būtu silts, kurinājām ugunskuru. Siltuma uzturēšanai lietot grādīgus dzērienus bija stingri noliegts, lai gan interfrontisti savā informācijā nepārtraukti ziņoja, ka Rīgu sargājot apdzērušies tautfrontieši. Faktiski gan apdzērušies interfrontisti nāca un mēģināja brāļoties, uzdodoties par draugiem un mūsu ideju atbalstītājiem. Dienā Vecrīgas apmeklētājiem neprasīja uzrādīt caurlaidi, un tādēļ brīvi varēja staigāt jebkurš. Naktī gan pie ieejas punktiem dežurēja sargi, kuriem bija jāuzrāda caurlaide. Arī šajā vakarā kurinājām ugunskuru un stāstījām anekdotes un visādus interesantus notikumus. Cik bija pulkstenis, neatceros, bet mūsu uzmanību piesaistīja trīs vīri, kuri pastaigājās pa vecpilsētas jumtiem starp Smilšu ielu un Torņu ielu. Tā kā viņi drīz aizgāja Smilšu ielas virzienā, tad nevienam neziņojām. Smilšu ielā atradās interfrontes štābs, un tie vīri varbūt bija no štāba apsardzes, kas pārbaudīja, vai tautfrontieši negatavojas viņiem uzbrukt.
Ap pulksten 20.30 ieturējām vakariņas — līdzi paņemtās maizītes un tēju vai kafiju, kas nu kuram bija. Juris Pabērzs noteica, ka šovakar jau nekas nenotiks, jo ir taču svētdienas vakars, un atlaidās uz kastēm sienas nišā pasnaust. Pēc neilga laika, tas bija ap deviņiem vakarā, izdzirdējām aizdomīgu troksni. Nospriedām, ka kādi citi sargi izcēluši metāla durvis un pa Smilšu ielas bruģi velk uz savu posteni. Troksnis atkārtojās vairākas reizes ar pārtraukumiem. Atrodoties starp namiem, precīzi nevar noteikt pareizo virzienu, no kurienes troksnis nāk. Kad atskanēja smagā kalibra ložmetēja šaušana, sapratām, ka nekādas durvis netika vilktas, bet gan šauts kārtām no Kalašņikova automāta. Un tad jau gāja vaļā īsta kauja. Lodes sāka spindzēt arī pār mūsu galvām un sisties pret Vecrīgas jumtiem. Kurā vietā notiek šaušana? Omonieši uzbrūk Ministru Padomes ēkai? Guntis Actiņš, būdams veiklāks, pa mūsu dzeloņstiepļu nožogojuma apakšu izlīda ārā un aizskrēja noskaidrot, kas notiek.
Ložu sišanās pa jumtiem nebeidzās. Sapratām, ka labi nav. Šauj no Bastejkalna. Tā kā no Bastejkalna mūsu posteni var redzēt, nospriedām, ka uzturēties šajā vietā ir bīstami, un gar sienu atkāpāmies uz Aldaru ielu. Mums bija dots norādījums ar kailām krūtīm un tukšām rokām nestāties pretī bruņotajiem uzbrucējiem. Arī Aldaru ielā bija dzirdama ložu atsišanās pret jumtiem un šaušanas troksnis. Pabērzam bija līdzi mazais radio, bet nekādu informāciju no tā nevarējām gūt. Kad šaušana norima, atgriezāmies savā postenī. Atgriezās arī Actiņš ar bagātīgu informāciju par cietušajiem, uzbrukuma mērķi un citu. Viņš pat bija palīdzējis kādu cietušo nogādāt līdz pirmajai palīdzībai.
Nakts pagāja vienos pārdzīvojumos. Gaidījām jaunus uzbrukumus. Ziņneši regulāri piegādāja barikāžu aizstāvju posteņiem informāciju par notikumiem. Arī Rīgas radio sāka nepārtraukti ziņot par situāciju pilsētā. Vieglāk uzelpojām, kad saņēmām ziņu, ka omonieši atgriezušies savā bāzē Vecmīlgrāvī. Ar nepacietību gaidījām maiņu, jo mēs abi ar Žvirbli bijām nosmēķējuši visus cigarešu krājumus. Pēc maiņas aizgājām apskatīt kaujas vietu.
Nākošā dienā mūs pārvietoja apsargāt Starptautisko telefona centrāli Dzirnavu ielā starp K.Barona un Suvorova (tagad Marijas) ielu. Šeit mēs pildījām novērošanas uzdevumu. Bija jāraugās, vai no Elizabetes ielas puses cauri Berga bazāram netuvojas omonieši. Sēdējām viena nama augšējā kāpņu laukumiņā un vērojām. Trūka ugunskura dūmu aromāta un tās kopības sajūtas, kas bija iepriekšējās vietās.
Arī šajā vietā bija interesants atgadījums. Maiņa gāja uz beigām, nolēmām aiziet uzēst. Ēdnīca bija iekārtota Dzirnavu ielā vienā telpā, kur varēja dabūt karstu tēju un maizītes. Omulīgi iekārtojušies pie galdiņa, malkojām tēju un ēdām maizītes. Pēkšņi ieskrien viens vīrs un nokomandē, ka visiem jābūt savās vietās, jo pa Suvorova ielu braucot omonieši. Tēju atstājām, maizītes paņēmām un devāmies atpakaļ uz savu novērošanas posteni bēniņos. Vēlāk noskaidrojās, ka tā bijusi viltus trauksme. Varbūt omonieši arī brauca, bet nekādu incidentu nebija.
Tā kā klīda valodas, ka barikāžu dalībnieki ir labi bruņoti, omoniešu vienības bieži braukāja pa pilsētu un mēģināja izraisīt sadursmes ar mums dažādos pilsētas rajonos. Viņu uzdevums bija izraisīt sadursmi, lai barikāžu aizstāvji sāktu lietot ieročus. Tad varētu ievest karaspēku un sākt plaša mēroga akcijas.
Lai kurā vietā mēs dežurējām, visur nāca klāt sievietes un nesa ēdamo, teica atzinīgus un uzmundrinošus vārdus. Jutām visas tautas atbalstu. Laucinieki sūtīja piena kannas ar pienu un medu. Meitenes no "Sprīdīša" redakcijas nēsāja apkārt spaini ar vārītām olām un visiem piedāvāja. Tieši šis atbalsts deva spēku un siltumu vēsajās janvāra naktīs. Starp atbalstītājiem bija arī krievu tautības cilvēki. Energokontrolē par inspektoru strādāja demobilizējies armijas kapteinis Anatolijs Krestjanskovs. Viņš labprātīgi pieteicās un kopā ar saviem kolēģiem nāca uz visām dežūrām, ko nevar teikt par dažu latvieti, kas neatrada laiku, lai apliecinātu lojalitāti neatkarīgai Latvijai. Vēlāk gan tieši tādi izcēlās ar saviem "varoņdarbiem"!
