Pēteris Laķis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Cienījamie domubiedri, Latvijas pilsoņi, dāmas un kungi!
Man, protams, ir grūti pēc šī saviļņojošā brīža runāt, taču es mēģināšu lakoniskā formā aizkavēt jūsu uzmanību ar savu nelielo ziņojumu par tēmu «Sociālais taisnīgums un sabiedrības humanizācija». Sociālā taisnīguma jautājums ir pavadījis visu cilvēces attīstības gaitu, devis cerības vai mocījis neskaitāmas paaudzes. Protams, šī jēdziena saturs ir konkrēti vēsturisks, un katrā laikmetā sociālais taisnīgums izprasts atšķirīgi. Nav bijusi vienāda arī dažādu šķiru, sociālo grupu un slāņu attieksme pret to. Tomēr visos laikos taisnīgums kā sociāli politiska un tiesiski morāla kategorija ir ietvēris ideju par jābūtību, par reālām cilvēka esamības izpausmēm atbilstoši viņa neatņemamām tiesībām. Ikdienas dzīvē katram no mums atbilstošu savam stāvoklim sabiedrībā, materiālās dzīves realitātēm, garīgās pasaules īpatnībām ir izveidojies individuāls priekšstats par taisnīgumu, kurš tieši atspoguļo arī noteiktas, vispārējas sabiedrības attīstības likumsakarības.
Līdztekus šim ikdienas apziņas priekšstatam katrā laikmetā veidojas arī teorētiskas zināšanas par sociālo taisnīgumu, tai skaitā arī apoloģētiski mēģinājumi pamatot pastāvošās sociāli politiskās iekārtas statusu. Mūsu sabiedrība šajā ziņā nav izņēmums. Diemžēl šodien ir jākonstatē, ka mēs esam ļoti tālu no zinātniska sociālā taisnīguma izvērtējuma, jo mūsdienu padomju sociālo zināšanu sfērā apoloģētika dominē pār objektīvo skatījumu.
Gadu gaitā ir zaudēta Kārļa Marksa cilvēka koncepcijas jēga, sociālās filozofijas augstais garīgums. Tā vietā stājusies gandrīz visu sabiedrisko zināšanu akla pakļaušana ideoloģijai un šauriem politiskiem mērķiem. Praktiski katras disertācijas, monogrāfijas vai raksta autors ir tiecies pamatot sava darba aktualitāti ar kārtējā partijas līdera citātiem. Būsim godīgi! Arī mēs, Latvijas vēsturnieki, ekonomisti, filozofi, esam pielikuši savu roku šajā apoloģētikā, gan noliedzot 1940. gada okupācijas faktu un runājot par sociālistisko revolūciju, gan tiecoties teorētiski pamatot Latvijas lauku sētu sagraušanu, gan izdomājot buržuāzisko nacionālismu kā latviešu tautas iedzimtu īpašību.
Tādēļ aicinu visus Latvijas sabiedrisko zināšanu speciālistus nevis augstprātīgi pasvītrot savu speciālista statusu, nevis aizstāvēt savas sociālās lomas priekšrakstus, akadēmiķu un profesoru krēslus, bet atcerēties, ka patiess inteliģents ir tikai tas, kurš spēj kalpot savai tautai un celt tās pašapziņu. Lai brūk tumsas pils uz māla kājām! (Aplausi.)
Bez patiesības nav īstas ticības un humānas sociālās vides. Mums vēl ir jārada sociālā taisnīguma zinātniski ekonomiskie, filozofiskie un socioloģiskie priekšstati. Raksturīgi, ka asākajos vēstures lūzuma brīžos — sociālajās revolūcijās — parasti priekšplānā izvirzās lozungi par sociālā taisnīguma radīšanu sabiedrībā. Lai atceramies kaut vai franču buržuāzisko revolūciju un Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Taču uzvarējušai revolūcijai ir jāiztur smags pārbaudījums — savu ideju īstenošana dzīvē. Būsim reālisti un paskatīsimies ar objektīvu skatu, kas tad ir īstenojies no tām idejām, par kurām tauta gāja cīņā 1917. gadā, par kurām stāvēja un krita mūsu strēlnieku zvaigznājs. Kā sociālais taisnīgums izpaužas šodien un izpaudās nesenā pagātnē mūsu dzīvē?
Josifa Staļina izveidotā totalitārā valsts iznīcināja elementārākās cilvēka tiesības, neatstājot pat cerību uz politikas brīvību, un radīja deformētu sociālo labumu sadales sistēmu. Ņikitam Hruščovam izdevās pārtraukt nacistiskos noziegumus un genocīdu valstī, taču neskarti palika autoritārā režīma principi. Sociālās ilūzijas vēlākajos gados mainīja tikai formu un satura nianses. To pamatsaturs saglabājās, jo saglabājās mūsu ideoloģijas slēptais virsuzdevums — nomaskēt reālo faktu, ka cilvēks ir tikai skrūvīte no viņa atsvešinātajā valsts mehānismā. Šādā antihumānā vidē nerealizējas arī daudzas sociālā taisnīguma pamatprasības. Turklāt sociālie jautājumi vienmēr tika uzskatīti par sekundāriem attiecībā pret ekonomikas problēmām.
Latvijā stāvokli vēl smagāku padarīja staļiniskā nacionālā politika un tās turpinājums — neostaļiniski jezuītiskajā Arvīda Janoviča Pelšes darbībā un Augusta Eduardoviča Vosa brežņeviski labsirdīgajā valsts izsaimniekošanā. (Aplausi.)
Ir jāizbeidz vienreiz runāt par kļūdām vai izkropļojumiem ļeņiniskajā nacionālajā politikā. Staļiniskajam lielkrievu šovinismam un birokrātiskajai centralizācijai nav nekā kopīga ar Ļeņina toleranci pret katras nācijas attīstību un pašlepnumu. Neatrisinātas sociālās problēmas, saspringta starpnacionālo attiecību situācija Latvijā — tās ir sekas ilgstošai, mērķtiecīgi realizētai neostaļiniskai mūsu partijas vadītāju nacionālajai politikai.
Tiesa, nevar noliegt vienu no svarīgākajiem Oktobra revolūcijas iekarojumiem — ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu, kurš saskaņā ar materiālistisko pasaules uzskatu veido pamatu sociālā taisnīguma principu realizācijai sociālismā. Tomēr uz šīs bāzes diemžēl attīstās izteikta netaisnība sociālo labumu sadalē. Šis fakts, kā arī darba organizācijas raksturs, partijas un resoru birokrātiskā aparāta kundzība liek man apšaubīt atziņu, ka mūsu republikā pēdējos 40 gados nav bijuši ekspluatācijas recidīvi. (Aplausi.)
Ar kādu vārdu gan lai apzīmē zemnieka smago darbu pēckara Latvijā par dažiem rubļiem gadā? Kā lai nosauc jauna, augstskolu beiguša speciālista darbu savā profesijā par vēdera tiesu? Ja cilvēks ir reāli padarīts par līdzekli sistēmas neracionālā un bieži vien absurdā funkcionēšanā, tad viņam var kļūt vienaldzīgas mūsu vienīgi pareizās politiskās ekonomijas atziņas. Valsts birokrātiskā aparāta spiediens, korupcija, kukuļņemšana, izvērstā sociālo privilēģiju sistēma, kura ne tikai liedz cilvēkam elementārās vērtības, bet arī aizvaino viņa pašcieņu, apdraud darba cilvēku pamatintereses. Un neaizmirsīsim, ka vismaz pagaidām neviena arodbiedrība mūsu valstī nopietni nespēj pasargāt no šīm totalitārisma izpausmēm.
Daudzi no sociālisma iekarojumiem jau tik tālu degradējušies savā kvalitātē, ka tos tikai oficiālā propaganda vēl nesenā pagātnē varēja popularizēt kā sociālisma priekšrocības. Nožēlojamā materiālā stāvoklī esošās slimnīcas un poliklīnikas ļauj uzdot jautājumu — vai humānā valstī par šādu medicīnisku apkalpošanu vispār drīkst prasīt materiālu atlīdzību? (Aplausi.) Vai ieilgusī izglītības sistēmas krīze neaplaupa mūsu jaunatni, liedzot attīstīt pilnā mērā tās garīgo pasauli? Ikdienā mēs pārāk bieži sastopamies ar netaisnību sociālo labumu sadalē. Zemniekiem nav iespējams iegādāties pašu saražotos pārtikas produktus. Ar augstām sētām ir norobežoti Vissavienības resoru atpūtas nami un sanatorijas.
Tikai atklātības laikā mēs uzzinājām par nelikumībām dzīvokļu sadalē Rīgā, Gorkija ielā 76 (aplausi), taču es neticu, ka šeit, zālē, ir kaut viens cilvēks, kurš domā, ka tas ir izņēmuma gadījums, bet ne likumsakarība. (Aplausi.) Galu galā acīmredzamā darba algas neatbilstība padarītā darba kvantitātei un kvalitātei izraisa daudzus sociālā taisnīguma pārkāpumus. Mūžīgais plaša patēriņa preču deficīts, augošā inflācija, nepamatoti zemās darba algas pakalpojumu sfēras darbiniekiem — tas viss novedis pie tādām sociālās struktūras izmaiņām, kuras jau sen izgājušas ārpus valsts ekonomiskās un sociālās politikas kontroles. Šis apstāklis vēl lielākā mērā apgrūtina iespējas atjaunot sociālo taisnīgumu materiālo labumu sadales sfērā. Tie ir atklāti sociālā taisnīguma pārkāpumi, tāpat kā visa sociālo privilēģiju sistēma, kura domāta nomenklatūras darbiniekiem, taču nebūt neizsmeļ visu sociālās netaisnības smagumu. Grūtāk saskatāma un reizē postošāka ir netaisnība cilvēka personības, viņa būtisko spēku realizācijas sfērā.
Būsim konsekventi — tikai bagātāka maizes kumosa dēļ taču nedibinās mūsu Latvijas Tautas fronte. Galu galā arī Latvijas ekonomiskā suverenitāte ir priekšnoteikums tautas atmodai, tādu apstākļu radīšanai, kuri sekmētu katras personības brīvu attīstību, humānisma principu īstenošanu cilvēku savstarpējās attiecībās. Kultūras un izglītības pārmērīga ideologizācija, vienpusīga politizācija, izolācija no pasaules kultūras attīstības procesa galarezultātā reglamentē cilvēka garīgās pasaules attīstības iespējas. Izveidotā informācijas cenzūra radīja priekšnoteikumus zināšanu monopolam kā par tautas politisko, ekonomisko un kultūras vēsturi, tā arī par šodienas sociāli politiskajiem notikumiem noteikta sociālā slāņa rokās. Šie apstākļi sekmēja arī kastu sociāli psiholoģiskā noskaņojuma un morāles uzplaukšanu mūsu sabiedrībā. Tādas bija sekas politiskās varas uzurpācijai, monopolizētai Komunistiskās partijas birokrātiskā aparāta rokās. (Aplausi.)
Šī varas koncentrācija neļauj veidoties demokrātiskas sabiedrības neatņemamai sastāvdaļai — sociālā taisnīguma principu realizācijai. Agri vai vēlu tam arī bija jānoved pie vispārnacionālas krīzes, plašu masu apātijas ekonomiskajā un politiskajā dzīves sfērā. Pie vispārējas samierināšanās ar liekulību, ar vārdu, rakstu un darbu pretstatu, pie neticības pozitīvām sociālām izmaiņām. Mūsu tauta ir pārdzīvojusi universālu baiļu un sociālā noguruma un apātijas noskaņojumu savā vēsturē. Šodien ir pienācis cerīga noskaņojuma laiks. Taču neaizmirsīsim, ka tas nevar būt pārāk ilgstošs. Revolucionāro pārmaiņu gaidu vilnis var norimt, var arī konsolidēties reakcijas spēki un dot iznīcinošu prettriecienu.
Mēs jau esam iemācījušies kritizēt pagātnes kļūdas, mirušu vadoņu grēkus, bet mēs vēl tikai mācāmies skatīties uz pasauli bez stereotipiem, atbrīvoties no elkdievības, kritiski vērtēt savus šīsdienas vadītājus un savu pašu rīcību. Tikai daži no mums pilnā mērā ir pārvarējuši bailes no represijām. Ir pienācis laiks pāriet no pussoļiem un prieka par sasniegtajām demokrātiskajām brīvībām uz radikālu darbību, citādi Tautas frontes Programmas projektā izvirzītās idejas par sociālā taisnīguma radīšanu, par patiesi humānas sabiedrības izveidi paliks tikai sociālās utopijas līmenī un kārtējo reizi kontrastēs ar sociālajā realitātē iemiesoto antiutopiju. Nedrīkst pieļaut hamletisko situāciju, kad ļaunums ir tik slēpts un izplūdis, ka ar to vairs nevar uzsākt aktīvu cīņu.
Lai izpildītu Tautas frontes Programmu šajā sfērā, aicinu, pirmkārt, atzīt cilvēku sociālo vajadzību apmierināšanas prioritāti sociālistiskajā sabiedrībā un izstrādāt šīs prasības konkrētu realizācijas programmu, kur ievērotu to, ka šodien mūsu komunālā sadzīve, rindas pēc pirmās nepieciešamības precēm pazemo cilvēka cieņu. Otrkārt, nekavējoties apzināt un publicēt visu privilēģiju sarakstu sociālo labumu sadalē un rīkot visas tautas apspriešanu par šo privilēģiju lietderību. (Aplausi.) Treškārt, nekavējoties realizēt prasību, lai, pieņemot ekonomiskās programmas, juridiskos likumus un dekrētus, tiktu veikta to sociālo seku ekspertīze. Ceturtkārt, oficiāli un maksimāli godīgi noskaidrot dzīves dārdzības un inflācijas pieauguma tempus, reizē pārskatot arī cilvēka cienīgas dzīves iztikas kvantitatīvo minimumu, kā arī sniegt reālu materiālu palīdzību tiem Latvijas pilsoņiem, kuru ienākumi atrodas zem šīs robežas. Piektkārt, izveidot no resoriem neatkarīgu sabiedriskās domas izpētes socioloģisko centru pie Tautas frontes, kurš sniegtu objektīvu informāciju par sabiedriskās domas dinamiku, neapejot kutelīgākos un gadu desmitiem ilgi noklusētos jautājumus (piemēram, mūsu politisko līderu popularitāte un starpnacionālo attiecību kultūra). (aplausi) Sestkārt, likvidēt jebkādu cenzūru masu komunikācijas līdzekļiem, izdevniecībām, kultūras iestādēm, uzskatot, ka demokrātiskā un suverēnā valstī nav iespējama tāda uzraudzības departamenta kā tā saucamais «glavļits» eksistence. (Aplausi.) Septītkārt, vēršoties pret jebkādu politiskās vai ekonomiskās varas uzurpāciju, atzīsim, ka ir tikai viens monopols mūsu sabiedrībā — tā ir cilvēka sirdsapziņas brīvība, viņa tiesības uz brīvu personības attīstību.
Un pakļausim šim virsuzdevumam republikas kultūras un izglītības sistēmas darbību, lai turpmāk nebūtu nekādu faktisku vai formālu nacionālo, sociālo, politisko un ekonomisko ierobežojumu Latvijas pilsoņu garīgajam atjaunošanās procesam un cilvēka cienīgu materiālo apstākļu nodrošināšanai, lai nekad mums nebūtu jākaunas no piederības savai tautai un savai suverēnai valstij.
Paldies par uzmanību. (Aplausi.)
