Ir vārds – saukts "tomēr", to pieminat, Kad visus jau nomāktus domājat /Rainis, 1905. g./
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Lai kāda būtu šī diena, ar bruņumašīnām, šāvieniem un asinīm, mums visiem jāapzinās — tā nebūs pēdējā Diena. Tāpat kā pēdējais nebūs arī šis laikraksta numurs. Trijos atmodas gados mēs tomēr esam no daudziem nomaldiem atbrīvojušies un arī guvuši esam ļoti daudz. Mūsu mājās ienācis svaigs gaiss. Esam atguvuši trīs lietas: ticību, cerību, mīlestību. Ticību Dievam un arī sev, pašu spēkiem, nākotnes cerību, mīlestību uz mūsu tautu, mūsu mazo, daudzcietušo Latviju. Varbūt pārāk maz esam mācījušies vienotību pašu tautā un solidaritāti ar citām tautām, dažkārt bijuši pārāk paštaisni un pašpārliecināti, pārāk izplūduši vārdos bez seguma. Bet mēs vēl esam jauni, un nakts nebūs bezgalīga. Lai kā risinātos tālākais, būs jādzīvo un jāstrādā, varbūt dažbrīd — sakostiem zobiem un izmisumā, tomēr ciešā ticībā, ka Eiropas tautu saimē atgriezīsies arī Latvija, brīva, demokrātiska, pārtikusi un lepna, ar savām vērtībām. Ja ne rīt, tad parīt.
Jānis Stradiņš
