Nacionālā nauda: emocijas vai nepieciešamība?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kā tiek argumentēts apgalvojums, ka republikai sava nauda nav obligātā? Šie argumenti ir tādi: līdz ar savas naudas ieviešanu vajadzēšot slēgt robežas ar citām savienotajām republikām, atvērt muitas; naudas zīmes izplatīšoties pa visu Savienību un būšot grūti tās kontrolēt, tās nekļūšot par konvertējamu vaiūtu (aizbildinoties ar Vācijas pieredzi, kurai bija vajadzīgs ne viens vien gads, lai marka kļūtu par stingru valūtu); radīšoties jauna pseidonauda, jo joprojām pastāvēšot preču deficīts; nauda neaizsargāšot republikas saimniecības intereses starprepublikāniskās preču apmaiņas gaitā. Citi, tieši pretēji, apgalvo, ka, reaģējot uz starprepublikāniskās preču apgrozības disbalansu, nacionālā nauda apmaiņā nemitīgi tuvināšoties Savienības rubļa cenai, kas apgrūtināšot norēķinus ar citu republiku ekonomiskajiem partneriem; turpināšoties spekulācija ar precēm un naudu; cietīšot iedzīvotāju ietaupījumi.
Republikas saimniecība neapgūs tirgus modeli, kamēr nerealizēs ar precēm nenodrošināto iedzīvotāju naudu, izpārdodot attiecīgu valsts mantas daudzumu. Ungāriem šis naudas un kredīta saimniecības reformas ceļš kļuva par galveno. Mūsu republikai tas ir tāpat nepieciešams, bet nav pietiekams. Kad Ungārija beidzot likvidēs savas naudas pārlieko daudzumu, neviens no malas tai neuztieps jaunas «tukšas» naudas zīmes. Mums, lai sevi pasargātu no jauna pseidonaudas pieplūduma no Savienības, vajadzētu no tās norobežoties ar necaurejamu sienu vai, kas ir daudz reālāk un izdevīgāk, — ieviest savas naudas zīmes.
Ja nopietni aplūkojam pirmo motīvu «pret», acīm redzams, ka robežu ar citām savienotajam republikām vajadzēs slēgt nevis tad, kad ieviesīsim savu naudu, bet gan tādā gadījumā, ja mēs to neieviesīsim. Nevis dažāda nauda, bet gan atšķirības starp valstīm (it īpaši bez savstarpējas saprašanās) nosaka robežu pastāvēšanu. Ne teorētiski, ne praktiski nav pamatoti spriedelējumi par to, ka «tukšas» naudas pieplūdums republikā nepiespiedīs «norobežoties» no Savienības, bet gan šādu pasākumu prasīšot savas naudas ieviešana. Saprast, kas republiku gaida vienotas Vissavienības naudas sistēmas saglabāšanas gadījumā, palīdz Igaunijas piemērs (preces tur pārdod, uzrādot pasi ar pierakstu) vai Lietuvas piemērs, kur dažādās vietās preces pārdod, uzrādot talonus. Ko ekonomikai nozīmē izolācijas, liekas, saprot katrs.
Protams, nav izslēgts, ka sākumā tā vai citādi vajadzēs ierobežot dažu preču izvešanu no republikas, taču ne jau naudas dēļ, bet tāpēc, ka, kamēr nenotiks tirgus strukturālās pārmaiņas, saglabāsies dažu preču absolūts deficīts. Vai var izraisīt grūtības republikai nacionālās naudas izplatīšanās Savienībā? Nē, tieši pretēji: tas ir pats vieglākais paņēmiens, kā republikai nopelnīt līdzekļus. Naudas emisija dod ienākumus, bet ārpus republikas izgājusi nauda nepalielina tās daudzumu apgrozībā. Katra izvestā nacionālās naudas vienība nozīmē, it kā republika būtu saņēmusi jaunu kredītu bez procentiem. Atliek nožēlot, ka pasaulē plaši izplatās vienīgi brīvi konvertējamā valūta.
Nav šaubu, ka nacionālā nauda ne jau tūlīt kļūs par konvertējamu valūtu. Bet atteikties no savas naudas sistēmas ieviešanas, šo atteikšanos motivējot ar nekārtībām preču saimniecībā vai ar to, ka nav konvertējamas ārējās naudas, nav piedodams. Ja republikas saimniecību iespējams atjaunot bez likvīdās naudas, tad tā arī turpmāk nebūs vajadzīga. Bet tādi «brīnumi» nenotiek. Nav grūti saprast, ka vācieši diezin vai būtu atjaunojuši savu sagrauto saimniecību, pārvērtuši marku par stingru vaiūtu, ja izmantotu nevis savu likvīdo, bet tādu pseidonaudu kā mūsu pašreizējais rublis. Naudas sistēmas un saimniecības pārbūves shēma ir skaidra un vienkārša: likvīdā nauda — no preču un naudas attiecību administratīvajām spīlēm brīva nauda — konvertējama vaiūta.
Daži savas naudas sistēmas oponenti spriež tā: pašlaik galvenais ir saražot vairāk preču, pārvarēt preču masas atpalicību no uzkrātās naudas daudzuma. Viņi aizmirst, ka nevis preces pielāgo naudai, bet gan naudas daudzumu — preču apgrozībai. Ja laiž klajā pārāk daudz naudas, pat ja ir reāla iespēja paplašināt ražošanas apjomu, preču daudzums nekad nesegs naudas daudzumu. Saimniecības vadīšanas ekonomiskais regulētājs ir nevis preces, bet nauda. Pastāv nevis absolūtais preču deficīts, bet gan pārlieks naudas daudzums. Lai sāktu normāli saimniekot, no apgrozības jāizņem brīvā nauda. Aicinājumi nevis pārbūvēt naudas sistēmu, bet gan ražot vairāk preču, maigi izsakoties, ir vecais krāpšanas paņēmiens. Vajag nevis cīnīties par precēm, bet pret tiem apstākļiem, kas rada preču trūkumu un pārlieku naudas daudzumu. Bet vai jaunā nauda kļūs līdzīga tagadējai, tas būs atkarīgs no tā, kā un kas ar to operēs. Ja naudas sistēmu nekontrolēs likums, parlaments, tirgus ekonomiski tiesiskie mehānismi, ja iedzīvotājus joprojām mānīs ar «tukšas» naudas palīdzību, radīs ekonomikas straujas izaugsmes un darba algas pieauguma ilūziju, piešķirs pārāk lielus līdzekļus kara resoriem un par apšaubāmām valsts investīcijām, jaunā nauda kļūs līdzīga pseidorubļiem. Tam ceļš jāaizšķērso ar demokrātijas attīstību, jārada tiesiska valsts, tirgus modelis.
Vai sava nauda spēj palīdzēt aizsargāt republikas saimniecības intereses? Starprepublikāniskās preču apgrozības disbalansa gadījumā kurss nacionālās naudas apmaiņai pret Savienības naudu neizbēgami mainīsies: protams, tas var radīt zināmas neērtības preču apmaiņā un naudas norēķinos ar citām republikām. Bet tomēr priekšroka jādod mainīgajam naudas kursam un attiecīgai preču ievešanas un izvešanas grozīšanai, nevis iekšējai inflācijai, ekvivalentas apmaiņas pārtraukšana, kad republikā ieplūst vienota, bet nereāla nauda utt.
Oponenti runā par spekulāciju ar precēm un naudu. Sakarā ar to, ka ir pārlieks naudas daudzums, bet līdz ar to iespēja saņemt lielāku uzcenojumu par precēm daudzās Savienības vietās, šobrīd gan preces vairāk aizplūst no republikas un mazāk tajā ieplūst. No republikas interešu viedokļa tā ir spekulācija. Butu tieši pretēji, ja līdz ar savas naudas ieviešanu republikā sāktu kristies Savienības rubļa pirktspēja. Ja, piemēram, cenas Lietuvas PSR un citās savienotajās republikās paliks līdzīgas, bet mainīsies naudas kurss, daudzi būs ieinteresēti iegādāties preces citās vietās un piegādāt tās Lietuvai, jo «rubļa» ienākumi, ko dos šīs preces, pārsniegs Savienības tirgū iegādāto preču cenu. Zaudējumus cietīs tā savienotā republika, kas maz rūpējas par tirgus bilanci, tās naudas kurss sāks kristies.
Lietuvas iedzīvotājus bieži baida ar dažādiem nostāstiem par to, ka gadījumā, ja republikā tiks izdarīta naudas reforma, it kā neizbēgami kļūšot nevērtīgi darbaļaužu uzkrājumi, viņiem tikšot konfiscēta daļa naudas utt. Bieži vien tādas baumas tiek izplatītas apzināti, lai cilvēkus atbaidītu, viņos iedvestu domu par io, cik postoša būšot Savienības rubļu nomaiņa ar savu naudu. Protams, ja arī turpmāk tiks nesaprātīgi štancēta un uz republiku «pārsūknēta» tukša nauda, kaut kas tāds var notikt. Bet apmaiņai pret nacionālo naudu ar to nav nekāda sakara. Man var iebilst cilvēki, kas pēc pašu rūgtās pieredzes zina, ka tad, kad mainīja vienus rubļus pret citiem, iedzīvotājiem nācās ciest zaudējumus. Bet acīm redzams arī tas, ka pēckara naudas un cenu reforma bija aizplīvurota iedzīvotāju krāpšana; vienu naudu mainīja pret citu ne jau tāpēc, ka to vajadzēja mainīt, bet tāpēc, ka gribēja piesavināties cilvēku nopelnītos līdzekļus.
Naudas uzkrājumi Padomju Savienībā var tikt padarīti nevērtīgi arī vēlreiz. Bet tam nav nekā kopēja ar naudas zīmju nomaiņu. Tādos gadījumos vaina gulstas uz nepareizo politiku valsts kredīta un finansu sistēmas sfērā. Valstij šobrīd pieder noteikts kapitāls, bet uz tās pleciem gulstas arī iedzīvotājiem neatmaksātā parāda nasta, kas ietekmē cilvēku ietaupījumus krājkasēs, ar precēm nenodrošināto papīra naudu. Ja valsts parāds iedzīvotājiem palielināsies tādā pašā tempā, var nepietikt kapitāla iekšējo parādu atmaksāšanai. Tādā gadījumā iedzīvotāju uzkrātās naudas piesavināšanās kļūs par finansu reformas neizbēgamu noteikumu neatkarīgi no tā, vai tiks vai netiks mainīta nauda.
Šo negatīvo procesu draudi kļuvuši reāli Lietuvā, kur tikai iedzīvotāju uzkrāto noguldījumu summa vien krājkasēs ir apmēram trešā daļa no valsts ražošanas kapitāla1 bilances vērtības. Bet cik daudz vēl papīra naudas cilvēki tur mājās (paredzams, ka tās var būt divreiz vairāk nekā krājkasēs), un kādā mērā kristos valsts ražošanas fondu bilanses vērtība, neņemot vērā to reālo nolietošanos? Ja arī turpmāk republikā tāpat uzkrāsies ar precēm nenodrošināta nauda, finansiālie satricinājumi nebūs ilgi jāgaida. Stāvoklis ir katastrofāls, tāpēc pēc iespējas drīzāk Savienības rubļi jānomaina ar nacionālo naudas sistēmu. Princips «laiks maksā naudu» šajā gadījuma ir vairāk nekā aktuāls.
Pilnvērtīgas naudas ieviešana ir pati pirmā ekonomiska nepieciešamība. Protams, problēmas risinājumu ietekmē arī politiskie motīvi, politiskā situācija Padomju Savienībā. Bet daudzi politiskie darbinieki mēģina apiet politisko problēmu risināšanu, izvirzot sadomātas grūtības, aizbildinoties ar ekonomisko norēķinu sarežģītību. Nav vajadzīgi grandiozi aprēķini, lai pierādītu, ka nav ekonomikas bez īstas naudas, gluži tāpat kā nav demokrātijas sabiedrībā, kur valda viena partija. Politiskie jautājumi mums jārisina ar politiskiem līdzekļiem, nevis jāmeklē ekonomiski attaisnojumi. Ekonomika jau tāpat ir sarežģīta, it īpaši mums, kas tikai sākam normāli saimniekot. Tās mākslīga sarežģīšana nedos labumu ne politikai, ne ekonomikai.
Ģedimins VAGNORIS,
ekonomikas zinātņu kandidāts,
Lietuvas PSR ZA Ekonomikas institūta
vecākais zinātniskais līdzstrādnieks
(No biļetena «Vozroždeņije»)
