Vēl dzirnakmeņi neklusē
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirmdienas rītā pēc kongresa vēru savas darbistabas durvis, un bija tāda skaidrības un atvieglojuma izjūta, it kā būtu apstājušies tie divi dzirnakmeņi, starp kuriem berzts arī mūsu, žurnālistu, mūžs. Liekas, ka beidzot arī mums vairs nebūs tās divas puses «to drīkst» un «to nedrīkst», bet visu noteiks pašu prāta un saprāta līmenis, pašu atbildības pakāpe tautas priekšā, jo dzirnas, kurās visi tiekam malti, vēl neklusē. Žēl tikai tās žurnālistu paaudzes, kurai 1960. gados, kad prasīja nosodīt Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu un viņu domubiedrus, aizlūza spalva, un viņi tagad pensijā gatavojas aiziet nevis no laikrakstu un žurnālu redakcijām, bet no citām darbavietām. Bet nu, man šķiet, daudz vairāk tagad rakstīs tie kolēģi, kuri savu pārliecību ir saglabājuši tīru godīgam darbam, nav izšķieduši to lētās iespējās.
Savos trīsdesmit ar žurnālistiku saistītajos dzīves gados esmu bijusi nesaskaitāmi daudzās republikas mēroga sanāksmēs un konferencēs, arī dažos kongresos. Varbūt tāpēc, ka allaž (ar nelielām izmaiņām) tur sastapu vienus un tos pašus cilvēkus, es jau iepriekš jautu, ko runās, kā runās un ko izlems. Bet šoreiz, Tautas frontes dibināšanas kongresā, strādāja cilvēki, kuri nebija raduši tikai pacelt rokas un atbalstīt. Te gandrīz vai katrs gribēja pateikt savu domu, lai tikai būtu labāk, lai būtu precīzāk, saprotamāk, lai tautas ierosināto un kongresa nolemto nevarētu aplam iztulkot vai sagrozīt. Tāpēc ieilgušie dokumentu apspriešanas un nobalsošanas brīži man likās pat vajadzīgāki, auglīgāki nekā viena otra ļoti personiska rakstura uzstāšanās. Un es pieķēru sevi pie tāda kā vērtēšanas aizsākuma, kaut labi apzinos, ka šobrīd tas būtu nevietā.
Tāpēc likšu pie malas šādas prātības un mēģināšu, pārlapojot bloknotu, vien izlauzties cauri savu jūtu un emociju blīvei. Kur aizgāja doma, tobrīd klausoties un tagad atceroties kaut tikai dažas kongresa delegātu runas...
- * *
Marina Kosteņecka: «Pienāks laiks, kad Krievija sauks mājās savus pazudušos dēlus...»
Varbūt arī manu draudzeni Sņežinu Brikinu un viņas māmuļu sauks uz dzimto Kirovu, kur 1937. gadā viņas izlika uz ielas, jo tēvu Staļina rokaspuiši jau bija nogādājuši Kazahijas stepju nometnēs?... Ar četrgadīgu bērnu pie rokas māte, pārvarot pazemojumus un badu, atrada šo nometni. Izraka zemnīcu netālu no tās un izdzīvoja. Kad meitene pabeidza vidusskolu, viņai kā «tautas ienaidnieka» bērnam bija liegta tālāka izglītība. Tad māte viņu atveda svešumā, uz Rīgu, uz augstskolu, kur izdevās noslēpt šo faktu par tēvu. Toreiz universitātē vairāk meklēja «tautas nodevēju» bērnus pašu latviešu vidū. Un Ērgļu vidusskola kļuva par jaunās krievu valodas un literatūras pasniedzējas darbavietu.
Jau pirmajā mācību gadā viņa apguva latviešu valodu. Viņu iemīlēja un nav aizmirsuši darbabiedri un latviešu bērni, viņas audzēkņi. Arī viņai vēl aizvien patiesi mīļa ir latviešu tauta un valoda, kaut tagad jau 20 gadus kopā ar māti viņa dzīvo Karagandā, bet ne jau savā dzimtajā Kirovā. Vēl tikko viņa man zvanīja un lūdza atsūtīt jaunākos Alberta Bela un Marinas Kosteņeckas darbus un publikācijas, lai varētu tur tālumā būt kopā ar mums.
Un es esmu pārliecināta, ka saprot mūs ne jau tikai Marina Kosteņecka, Vladimirs Stešenko, bet arī daudzi citi, ar kuriem neesam satikušies, kopā dzīvodami. Un patiesi sirds man sāp gan par savas, gan citas tautas samaltajiem likteņiem. Ir taisnība rakstniecei, ka neesam ne uzvarētie, ne uzvarētāji, tikai visi vienas sistēmas upuri.
- * *
Stāsta savu skumjo biogrāfiju Marģers Martinsons, kurš savulaik padevies komjaunatnes aicinājumam un aizbraucis Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt, un vēl kāds kungs, kurš, medicīnu studēdams, nokļuvis nežēlastībā tāpēc, ka kritizējis Hruščovu.
Bet man prātā citas, nesalīdzināmi traģiskākas biogrāfijas, kuras uz redakciju atsūtījuši nevainīgi Staļina represiju un izvešanu upuri. Es atzīšos — tas man sāp vairāk, liek salīdzināt un uzmanīties. Ja izsūtītos, par «fašistiem» nozākātus, pretfašisma naida ugunīs ar varu iemestus latviešus, vietējie iedzīvotāji drīz vien sāka cienīt un pat apbrīnot darba tikuma dēļ, tad kā lai es noticu, ka šobrīd sibīrieši vairs nespēj pamanīt tur labprātīgi aizbraukušajos latviešos šos darba mīlestības gēnus, ja tādi ir. Tāpat manī izbrīnu rada latvietis, kurš jaunības briedumā četrus gadus var nodzīvot bez darba. Vai šobrīd jābirdina asaras par to, kur dzīvot no Sibīrijas atbraukušam bijušajam komjaunatnes triecienceltniekam, ja Latvijā ir tūkstošiem pamestu viensētu, bet vienam otram Sibīrijas celtniekam vēl peļņu nes Rīgā īrniekiem izdotais dzīvoklis...
Un tomēr vairāk bija to runātāju, kuri kāpa tribīnē tautu tās grūtajā ceļā atbalstīt, nevis sevi parādīt un savus rēķinus slēgt. Tikai tautas un Dieva vārdu gan piesauca kā vieni, tā otri.
- * *
Par izglītotu tautsaimniecības kadru nepieciešamību, par gudru, zināšanām apbruņotu deputātu korpusa vajadzību runā Arnis Kalniņš, akadēmiķis, tautsaimnieks. Pie zinātnieku sirdsapziņas par ekoloģijas problēmām pieklaudzina skolotājs Dzintars Vītols, bet skolotāja Mudīte Kalniņa izvirza Tautas frontei plašu politisko programmu.
— Cik zālē ir skolotāju? — es domāju. Mandātu komisijas ziņojumā noskaidrojas, ka kongresā ir vairāk inženieru, mazāk — skolotāju. Tas gan nav noskaidrojams, tomēr pēkšņi gribas zināt, cik ir republikā skolotāju entuziastu salīdzinājumā ar to masu, kuri par pedagogiem kļuva tāpēc, ka iestāties inženierzinātņu, medicīnas, jurisprudences, ekonomikas fakultātēs nebija pa spēkam? Un daudzi tad gāja uz pedagoģiju bez jebkādas ieinteresētības.
Jā, lai nu uz ko ir taupīts aizvadītajos gados, tomēr visvairāk gan uz izglītību, uz skolu un skolotāju. Kā greizajā spogulī — viss otrādi. Izglītībai, kas varēja dot vislielāko atdevi, tika vismazāk. Senāk gaismas nesēji, jauno ideju kaldinātāji, tautas atmodas laikmeta virzītāji bija skolotāji ar loti plašu zināšanu diapazonu. Nu Tautas frontes priekšpostenī visaktīvākie ir juristi, ekonomisti. Garīdzniekus vairāk nekā skolotājus satrauc cilvēka personības attīstība, tikums un kultūras līmenis. Pārāk bikli, manuprāt, kongresā izskan doma, ka tikai izglītota, kulturāla tauta spēs tikt galā ar tām lieliskajām un grandiozajām iecerēm, kas rakstītas Tautas frontes programmā. Cienījamā teoloģijas maģistra Jura Rubeņa un vairāku viņa kolēģu secinājums, ka baznīcai vajadzīga tauta un tautai baznīca, tika pateikts daudz spilgtāk nekā izglītības darbinieku aicinājums, ka tautai vajadzīga arī progresīva (labākā nozīmē) skola un augstskola, kas sagatavotu tik gudrus skolotājus, kuri spētu jaunatnes prātus piesaistīt sev ne sliktāk par garīdzniekiem.
- *
TV intervijā mūsu Kultūras komitejas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers atgādina, ka jāmācās būt kulturāliem un cienīt oponentu viedokli. Jāprot stāvēt pāri sīkumiem.
Pilnīgi piekrītu, bet sāpīgi, ka tas jāsaka tik kulturālai tautai, par kādu sevi dēvējam, kad salīdzinām ar citām tautām... Vismaz tepat uz vietas varēja mācīties no lieliskas un taktiskās Sandras Kalnietes.
Žēl, ka sākumā no vārda atteicās Harijs Liepiņš. Arī viņa runa, manuprāt, bija paraugs: asa un problemātiska, ar kritiku partijai un valdībai, bet nesaturot nevienu aizvainojošu vārdu. Turpretī viens otrs, kas vietā un nevietā lauzās pie mikrofona, nodemonstrēja nožēlojamu kultūras līmeni. Atcerēsimies, cik godprātīgi savu kritisko nostāju pret partiju pateica Alberts Kauls un cik neērti bija klausīties kādu citu uzstāšanos, ar kuru kāds populārs cilvēks daudz zaudēja no sava oreola, jo inteliģenci taču nenosaka tikai uzrunas veids.
Un tā, «mani mīļie», kā teiktu mūsu cienītais Dainis Īvāns, — tagad uz mums skatās pasaule!
Par to ir jādomā šodien un arī turpmāk.
R. Blaumane,
«Cīņas» speciālkorespondente
