Nedēļas vēstule
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Atkal pagājusi viena vēstuļu nedēļa, un tās laikā redakcijas pasts papildinājies par 667 sūtījumiem. Skaita un domu asuma ziņā aizvien nepārspēta ir diskusija par metro celtniecību un ar to saistīto problēmu pieminēšana vēstulēs. Paldies arī 320 aktīvākajiem anketas «Jaunatne un tiesības» aizpildītājiem, kā arī tiem, kuri iesaistījušies «Vīģes lapas-88» minikonkursos, novērojuši gājputnu pārlidojumus. Pastā netrūkst arī sadzīviska rakstura vēstījumu. Aprīļa trešā nedēļa daudzus pārsteigusi ar pēkšņo cukura deficītu. Jāatzīst, ka arī žurnālistu cukurtrauki palikuši tukši, jo redakcijas darbinieki, tāpat kā citi, par šā produkta sadales jauno kārtību iepriekš netika informēti... Tā ir atbilde arī daudzajiem zvanītājiem.
Rīdzinieks A. Briedis, atsaukdamies uz iknedēļas vēstuļu apskatiem, izteica domu, ka lasītājus ieinteresē apskatā pieminētās vēstules, taču tās netiekot publicētas visā pilnībā. Jā, arī mūs, redakcijas darbiniekus apbēdina fakts, ka vēstuļu ir tik daudz un gandrīz visas ir ļoti interesantas, bet laikraksta ierobežotā apjoma dēļ varam publicēt tikai ļoti nelielu daļu no tām. Tādēļ šoreiz nolēmu izvēlēties vienu vēstuli, kurai varētu piešķirt «Nedēļas vēstules» titulu. Tas gan izrādījās ļoti sarežģīti, jo katra autora domām, rakstības stilam piemīt savdabīgs vienreizīgums. Taču ceru, ka pārējie rakstītāji neapvainosies, ja šoreiz izvēlējos rīdzinieku Zigrīdas un Jāņa Rodionovu vēstuli.
«Mums ir septiņi bērni un abiem 31 gads. Abi esam no internātskolas un ar radiem un vecākiem nav paveicies. Vīrs strādā trolejbusu parkā par atslēdznieku, es bērnudārzā par aukli (pagaidām strādāju uz pusslodzi). Redakcijai nolēmām uzrakstīt, kad izlasījām par to summu, kāda nepieciešama mikroautobusiņa iegādei.
Mēģināšu aprakstīt mūsu ģimenes budžetu. Vīra vidējā alga ir 220 rubļi, mana 30 rubļi mēnesī. Mums tiek piešķirti vēl 48 rubļi kā valsts pabalsts un 23 rubļi sociālās nodrošināšanas pabalsts. Bet vai no šīs summas var sakrāt 30 tūkstošus, ja ģimenē ir septiņi mazuļi? Jau otro mēnesi dzīvojam labiekārtotā dzīvoklī, par plašajām telpām maksājam 40 rubļus mēnesī. Jā, vajadzētu vēl strādāt papildus, bet tad mēs savus bērnus dienām neredzētu.
Varbūt pēc 10 gadiem izdotos pa kapeiciņai sataupīt, bet tad jau trīs no mazajiem vairs nekādi bērni nebūs. Vienam būs 21, otram 20, trešam — 18 gadi.
Var jau teikt, ka mašīna nav vajadzīga obligāti, ka var iekāpt jebkurā sabiedriskajā transportlīdzeklī. Bet cik gan bieži nav nācies dzirdēt: «Saražo bērnus un tad tik bāžas ar visiem autobusā!...» Atceros, toreiz tā bija kāda dusmīga sieviete, bet mēs gribējām ar bērniem aizbraukt līdz Imantas mežam.
Visām daudzbērnu ģimenēm tomēr gribu teikt, ka mēs dzīvojam jautri un laimīgi arī tad, ja līdzcilvēki izrāda savu nepieklājību. Nezaudējam cerību, ka cena varbūt autobusiņam tiks pazemināta. Vienīgi lūgums — palīdzēt uzzināt, kur var pieteikties, lai kādreiz autobusiņu iegādātos.»
Šai ģimenei mēs noteikti atbildēsim. Neparasta šī vēstule šķita ne jau tāpēc, ka vēlas iegādāties dārgo mikroautobusu.
Apbrīnojamākais, ka tepat Rīgas centrā dzīvo tik jauni vecāki ar tik prāvu bērnu pulciņu. Mums taču visiem patīk pārsteigumā iesaukties, redzot tādas ģimenes bildi uz kāda žurnāla vāka, patīk pačalot par brālīšu un māsiņu jaukajām attiecībām, kā arī patrīt mēles par tematu — kā gan tie vecāki visus spēj pabarot un apģērbt, ir jau pietiekami daudz gan rūpju, gan gandarījuma brīžu tādās ģimenēs. Bet kurus no tiem vēl klāt spēj sagādāt sabiedrība?
Vēstules pārlapoja
V. VĀRPA
