Dārgie Latvijas koru dziedātāji, koru vadītāji!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirms piecdesmit gadiem, 1940. gada 16. jūnijā, latviešu tauta no malu malām plūda uz Daugavpili, lai Latgales Dziesmu svētku kopkorī, virsdiriģenta Teodora Reitera vadīti, izteiktu savas brīvības alkas, ticību Dievam un Tēvzemei. Tai pašā laikā no austrumiem uz Latviju lēni, bet neatvairāmi virzījās tanku kolonnas. Tovakar norietēja brīvās Latvijas valsts pēdējā saulīte — ar trīsreiz nodziedātu «Dievs, svēti Latviju!», ar solisti Annu Skrūzmani kā baltu staru, lūdzoties Dievu Jurjāna kantātē «Tēvijai»… Visam Latvijas kopkorim liktenis jau bija izlemts. «Asiņainas dienas ausa / Tēvu zemes ielejā, / Vergu valgā tauta nāca, / Nāvē krita varoņi ...»
Atcerēsimies un sanāksim atkal, pēc piecdesmit gadiem, Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī 1990. gada 2. jūnijā! Sanāksim kopā, lai apliecinātu tiem, kuri gribētu Latgali nošķirt, atdalīt no Latvijas, uz mūžīgiem laikiem nogremdēt pili, kas celta Daugavas krastos — Daugavpili, ka tauta vēl nav mirusi. Tauta dzīvo un dažādu viltvāržu bezkaunībai, ciniskumam un varas kārei celsies pretī ar sava gara spēku, kultūru, mākslu.
Sanāciet kopā — vispirms jau tie, kuri atceras 1940. gada traģiskos Dziesmu svētkus, kuri toreiz juta sirdi sažņaudzamies baigā priekšnojautā. Sanāciet kopā — no Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales, no Amerikas un Zviedrijas, no Austrālijas un Sibīrijas! Arī tie, kuri vairs var atnākt tikai elpā un piemiņā, mocekļi un trimdinieki, kuru pelni atdusas svešā zemē. Atnāciet atpakaļ tur, kur pie nocirstā ozola celma dīgst jaunas atvases. Ai, kā daudziem gribētos tās nocirst un samīt! Sanāciet Daugavpilī tie jaunie spēki, kuri jūlija sākumā ar savām dziesmām trīcināsit Mežaparka estrādi un sirmo Rīgu! Sanāciet kopā, izmēģiniet balsu skanīgumu un vienotību! Neaizmirstiet, ka Latvijas kopkoris nebūs pietiekami spēcīgs, ja tajā neskanēs drosmīgas un brīvas Latgales balsis. Nepaejiet vienaldzīgi garām, atcerieties: Latgalei kā austrumu cietoksnim tika dots pirmais trieciens, tā ir sakropļota visvairāk. Atcerieties: ja gaišie spēki zaudēs, Latgales liktenis turpmāk var būt visas Latvijas liktenis, Daugavpils situācijā var nonākt arī Rēzekne, Liepāja, Rīga.
Mēs gaidām Daugavpilī korus un folkloras ansambļus, lauku kapelas. Gaidām rakstniekus un dzejniekus uz rakstnieku cēlienu Vienības namā. Sakiet savu jāvārdu līdz 15. aprīlim Daugavpils kultūras nodaļā, tālrunis — 23356 vai 21247. Gaidām arī atmiņu pierakstus par 1940. gada Dziesmu svētkiem, fotogrāfijas — esam iecerējusi rīkot izstādi. 1990. gada 2. jūnijā sanāksim kopā tie, kuri vēl nav salauzti un salūzuši — spītā un ticībā. Aizmirsīsim nesaskaņas un pārpratumus un nodziedēsim veco labo latgaliešu tautasdziesmu: «Mozys munys augumenis, grezna muna valūdeņa, / Spēru sūli — zeme reib, soku vōrdu — meži skaņ. »
Daugavpiliešu vārdā ANNA RANCĀNE
