Mēs zinām savu ceļu!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Vai nesen Pils tornī uzvilktais brīves karogs atkal slepus tinams ciet?»
Protams, nē!
Taču skaidrs ir viens — ne jau neesošā «nekontrolējamā situācija» Baltijas republikās ir iemesls PSKP CK (kādas tās daļas?) ciniskajam paziņojumam.
«Baltijas ceļš» — triju republiku tautu gribasspēka un rīcībspējas apliecinājums, ļoti reāls un reizē arī mistiski satriecošs savā zemtekstā, lūk, kas radīja padomju pasaules «vareno» iracionālu naidu.
Tiktāl — par tiešo iemeslu. Bet cēloņi? Neskarsim te tādus jēdzienus kā, piemēram, «impēriskās domāšanas inerce». Izlasīsim vēlreiz K. Marksa «Kapitāla» rindas — cik procentu peļņas dēļ kapitālists ir gatavs izdarīt noziegumu? Jā, jā, mums ir sociālistiska iekārta, taču, šķiet, cilvēka psiholoģija nelabprāt pakļaujas politekonomiskām abstrakcijām. Ir taču jāsaprot, ka tīrā peļņa, ko līdz šim varēja netraucēti «sūknēt» no Baltijas — «ekvivalentai apmaiņai» pret mūsu veselību un labklājību, ir pārāka simtos, iespējams, pat tūkstošos procentu. Atcerēsimies arī, pie kurām durvīm apklusa (tika apklusinātas) Gdljana grupas aktivitātes. Tagad, kā vēstulē raksta mūsu lasītājs V. Bērziņš: «Stagnātiem ūdens sāk smelties mutē... Baltijas republiku interfrontieši, sadarbojoties ar centra «aktīvistiem» un izmantojot M. Gorbačova atrašanos atvaļinājumā, dzemdē šo kaunpilno paziņojumu.»
KĀDA ASOCIĀCIJA...
«Atceros — tāpat jutos 1973. gada 11. septembrī, kad uzzināju, ka noticis apvērsums Čīlē,» atzīst V. Ogorodovs no Talsiem.
KAS TAGAD NOTIKS?
Cilvēks ir tā iekārtots, ka vēlas zināt savu nākotni, bet atbildes meklē pagātnē. Vai atkārtosies 1959. gads? Vai varbūt 1968. gads Prāgā? Te nu jāsaka — vēsturē it nekas neatkārtojas.
Taču no mums pilnīgi noteikti ir atkarīgs, lai nenotiktu tas, no kā savā vēstulē brīdina Inese Silabriede: «Paziņojuma teksts sastādīts ar nolūku piespiest Baltijas tautas un republiku vadību mesties ceļos, skaidrot un taisnoties, lai tikmēr paietu laiks un aizkavētos viens otrs šajā brīdī paveicams darbs.» Autore skumji konstatē, ka zem paziņojuma trūkst vienīgi Josifa Visarionoviča paraksta.
LAI DZĪVO ATKLĀTĪBA!
Rīgas Ļeņina rajona LTF nodaļas «Arkādija» kopsapulces rezolūcijā atgādināts, ka A. Ševardnadze vēl šogad parakstīja Vīnes Starptautisko konvenciju par tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Skaidrs, ka uz šā fona mēs visi varam būt gandarīti kopā ar L. Andruci un ģimeni: «Beidzot arī PSKP CK ir izpaudusi atklātībā visai pasaulei savu viedokli par Baltijas tautu centieniem. Līdz šim to darīja tikai centrālie masu informācijas līdzekļi un Interfronte.»
AI, MĀSA LIETUVA!
Andruču ģimene arī ievērojusi, «cik mērķtiecīgi tiek uzbrukts Lietuvai, jo tur konservatoru un šovinistu rosība ir gandrīz nemanāma».
Jāpiebilst, ka daudzās atsūtītajās vēstulēs varam iepazīties ar konkrētiem priekšstatiem par to, kā būtu jāizpaužas solidaritātes jūtām pret Lietuvu. Vairāku Latvijas ZA institūtu 553 darbinieku mītiņā pieņemtajā rezolūcijā teikts, ka «Latvijas AP ir jārīkojas analoģiski Lietuvas AP».
PSKP UN LKP
Tāpat zinātnieki ir pārliecināti, ka «šā paziņojuma politiskais pasūtītājs meklējams tepat Latvijā — PSKP Latvijas nodaļas reakcionāro komunistu un viņu rupora — interfrontes biedru vidū». Mērķis — ieviest īpašas pārvaldes formas Baltijā un radīt PSRS tautām naidīgu attieksmi pret Baltijas republikām. Līdzīgs vērtējums izteikts LTF VEF nodaļas kopsapulces rezolūcijā. Latvijas republikāniskā neklātienes lauksaimniecības tehnikuma 38 darbinieki (to vidū — 12 PSKP biedri) uzskata, ka LKP CK būtu jāpieprasa PSKP CK paskaidrojums, kādos apstākļos radies šis paziņojums un kas ir tā autori. Un tālāk: «Prasām LKP CK plēnumam būt vienotam ar tautu un norobežoties no PSKP CK pozīcijas, kas ignorē Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni.»
It kā atsaucoties uz šo prasību, Rīgas 4. medicīnas skolas pasniedzēju kolektīva pilnsapulces rezolūcija fiksē situāciju šādi: «PSKP augstākā vadība jau ir norobežojusies no Baltijas republiku komunistiskajām partijām, tādējādi piespiezdama tās izskatīt jautājumu par Baltijas republiku komunistisko partiju organizatorisko patstāvību.»
LPSR ZA Fizikas institūta darba kolektīva 125 locekļu secinājums vēstulē, kas adresēta arī PSKP CK, ir šāds: «Latvijā ir pārbūves pretinieki, bet viņu daudz ir arī citos valsts reģionos, tāpat — augstākajos varas ešelonos.» Novēlot (un arī pieprasot) LKP CK būt kopā ar tautu vakar atsāktajā plēnumā, gribētos dalīties vēl dažos iespaidos.
CT 29. augusta nakts ziņu pārraidē diktors gan pavēstīja, ka Lietuvas CK plēnums pieņēmis «Paziņojumu sakarā ar PSKP CK paziņojumu», taču tā saturs Vissavienības skatītājiem netika izpausts.
Tātad — tikai konsekvence un taisna mugura mūs var pasargāt no izsmiekla un no valsts mēroga meliem.
Un vēl kas — mīļajiem tautiešiem vajadzētu apzināties, ka pat domās pieļauta traģēdija, tāpat kā iracionāla naida un atmaksas alkas, ir «1989. gada 26. augusta Maskavas akta» tiešs mērķis.
Visiem vēlot darbīgu un mierpilnu noskaņojumu,
vēstules izskatījusi
MĀRA KIOPE
